9. pants

Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 109.

pantu, atzinusi, ka, no vienas puses, attiecīgo pamattiesību

īstenošana ir atkarīga no valsts un sabiedrības rīcībā esošajiem

resursiem, bet, no otras puses - ja kādas sociālās tiesības ir

iekļautas pamatlikumā, tad valsts vairs nevar atteikties tās

īstenot. Tās vairs nav tikai deklaratīva rakstura tiesības, un to

aizsardzībai Latvijā ir piešķirta konstitucionāla vērtība

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta

sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļas piekto

rindkopu).

Sociālo tiesību īpašais raksturs nosaka arī tiesu varas

kontroles robežas šajā jomā. Īstenojot sociālās tiesības,

likumdevējs bauda plašu rīcības brīvību, ciktāl tā saprātīgi

saistīta ar valsts ekonomisko situāciju. Tomēr šī rīcības brīvība

nav neierobežota. Tiesu varai ir pienākums izvērtēt, vai

likumdevējs ievērojis savas rīcības brīvības robežas (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr.

2006-07-01 13. un 14. punktu un 2007. gada 19. decembra sprieduma

lietā Nr. 2007-13-03 8.4. punktu).

Kritēriji, pēc kādiem vērtējama tiesību normas atbilstība

tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, var atšķirties atkarībā no tā,

vai konkrētā norma ierobežo personai piešķirtās tiesības vai arī

noteic valsts pozitīvo pienākumu izpildi.

Vērtējot, vai valsts izpildījusi pienākumus, kas tai izriet no

sociālajām tiesībām, Satversmes tiesa pārbaudījusi, vai: 1)

likumdevējs veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju

īstenot sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi,

proti, vai personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās

tiesības vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie

tiesību principi (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 11.

decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 16.1. punktu).

Savukārt gadījumos, kad apstrīdētā norma ierobežojusi

Satversmes 109. pantā noteiktās tiesības, Satversmes tiesa

pārliecinājusies, vai ierobežojums: 1) ir noteikts likumā vai

pamatojoties uz likumu; 2) ir attaisnojams ar leģitīmu mērķi; 3)

atbilst samērīguma principam (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2005. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2004-21-01 10. punktu un

2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 26.

punktu).

Atšķirīgi vērtējami gadījumi, kad apstrīdētā norma skar

tiesību uz sociālo nodrošinājumu pamatkodolu. Satversmes tiesa

norādījusi, ka neatkarīgi no valsts ekonomiskās situācijas un pat

straujas ekonomiskās lejupslīdes apstākļos valstij saglabājas

noteikts pamatpienākumu kopums, no kura tā nav tiesīga atkāpties.

Viens no šādiem pamatpienākumiem ir garantēt tiesības uz sociālo

nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī, un šo tiesību mērķis ir,

cik vien tas iespējams, kalpot cilvēka cienīgas eksistences

nodrošināšanai (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31. un 31.2. punktu).

Ņemot vērā minēto, jānoskaidro, kā izvērtējama apstrīdētās

normas atbilstība Satversmes 109. pantam.