12. pants

Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētā norma

pieņemta ekonomiskās lejupslīdes novēršanas pasākumu ietvaros un

tai ir leģitīms mērķis, proti, aizsargāt ne vien valsts budžeta

intereses, bet arī Satversmes 116. pantā minēto konstitucionālo

vērtību - citu cilvēku tiesības un sabiedrības labklājību, ņemot

vērā valsts pienākumu arī nākotnē nodrošināt gan valsts pensijas,

gan citus sociālos pakalpojumus. Apstrīdētā norma esot tikai

viens no daudziem pasākumiem, kas veikti, lai saglābtu valsts

ekonomiku, sabalansētu valsts budžetu un nodrošinātu vitāli

svarīgas sabiedrības un valsts intereses.

Satversmes tiesa vairākos spriedumos ir secinājusi, ka 2009.

gadā Latvija valsts ekonomiskās lejupslīdes situācijā bijusi

spiesta veikt budžeta izdevumu būtisku samazinājumu, tostarp

vispārēju atalgojuma samazinājumu no budžeta finansētajās

institūcijās (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 18.

janvāra spriedumu lietā Nr. 2009-11-01). Līdz ar to

izskatāmās lietas ietvaros nav nepieciešams no jauna izvērtēt,

vai apstrīdētās normas pieņemšanas laikā valstī pastāvēja

neatliekama nepieciešamība samazināt gan valsts pamatbudžeta, gan

arī valsts sociālā budžeta izdevumus.

Satversmes tiesa arī uzsvērusi, ka "valstij ir ne tikai

tiesības, bet arī pienākums savas saistības sociālo tiesību jomā

samērot ar savām ekonomiskajām iespējām. Pretējā gadījumā

apgrūtināta var tikt citu valsts pienākumu izpilde, tajā skaitā

citu sociālo tiesību realizēšana" (Satversmes tiesas 2009.

gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 22.3.

punkts). Valsts garantētais sociālo tiesību nodrošinājuma

apmērs var mainīties atkarībā no valsts rīcībā esošo finanšu

līdzekļu apjoma, un valsts var ierobežot izmaksas sociālajā jomā,

ja to atsver sabiedrības intereses un citu cilvēku tiesības uz

valsts sniegtu finansiālu atbalstu (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 24.

punktu un 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr.

2009-44-01 16. punktu). Izskatāmās lietas ietvaros nav

nepieciešams no jauna pārliecināties par to, vai apstrīdētās

normas pieņemšanas laikā likumdevējs bija tiesīgs veikt

pasākumus, kas vērsti uz izmaksu samazinājumu valsts pamatbudžetā

un sociālajā budžetā.

Līdz ar to atzīstams, ka

apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis - citu personu tiesību un

sabiedrības labklājības aizsardzība.