13. pants

Lai izvērtētu, vai likumdevēja pieņemtā tiesību

norma atbilst samērīguma principam, jānoskaidro, vai: 1)

likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai; 2) šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi

nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem; 3) labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par

indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma

principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu un

2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 28.

punktu).

13.1. Vērtējot, vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, jāņem vērā tas, ka apstrīdētā norma

ir tikai viens no pasākumiem valsts budžeta izdevumu

samazināšanai. Satversmes tiesa šā sprieduma 6. punktā jau

norādījusi, ka apstrīdētā norma izstrādāta un pieņemta vienota

pasākumu kopuma ietvaros un vienlaikus ar likumu "Par valsts

pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada

līdz 2012. gadam", lai nodrošinātu 2009. gada 16. jūnija likumā

"Grozījumi likumā "Par valsts budžetu 2009. gadam"" plānoto

izdevumu samazinājumu un budžeta konsolidāciju 500 miljonu latu

apmērā. Tādēļ apstrīdētā norma uzskatāma par vienu no

līdzekļiem, kas vērsti uz leģitīmā mērķa sasniegšanu.

Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra spriedumā lietā Nr.

2009-43-01 jau norādīts, ka Satversmes tiesai kopumā nav pamata

apšaubīt to, ka ar normām, kas noteic pensiju izmaksu

ierobežojumus, panākta valsts sociālās apdrošināšanas speciālā

budžeta izdevumu samazināšana un attiecīgi sekmēta ieņēmumu un

izdevumu līdzsvarošana (sk. sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

29.2. punktu). Minētais vienlīdz attiecināms uz ietaupījumu,

ko valsts sociālajā budžetā un pamatbudžetā rada izdienas pensiju

izmaksas ierobežojums.

Tātad apstrīdētā norma ir piemērota

leģitīmā mērķa sasniegšanai.

13.2. Vērtējot to, vai pamattiesību ierobežojums ir

nepieciešams, proti, vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem,

indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, jāņem vērā, ka

sociālo tiesību jomā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība. Tomēr

Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai likumdevējs ir izvērtējis,

kas būtu piemērotākais līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai, un

vai ar savu izvēli nav pārkāpis tam piešķirtās rīcības brīvības

robežas (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra

sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 21. punktu).

2009. gada 21. decembra spriedumā lietā Nr. 2009-43-01

Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka attiecīgā likumprojektu

pakete tika pieņemta, pienācīgi neizvērtējot alternatīvas

iespējas un neizsverot ieguvumus un zaudējumus konkrētā rīcības

varianta gadījumā. Minētajā spriedumā Satversmes tiesa ir

secinājusi: "Likumdevējs, pieņemot minētajā lietā apstrīdētās

normas, nav ar pietiekamu rūpību izvērtējis to alternatīvas un

nav paredzējis saudzējošāku risinājumu. Līdz ar to apstrīdētās

normas neatbilst Satversmes 109. pantam" (sprieduma lietā Nr.

2009-43-01 30.2.2. punkts).

Atbildes rakstā nav norādīts un no lietas materiāliem arī

neizriet, ka attiecībā uz izskatāmajā lietā apstrīdētās normas

pieņemšanu Saeima būtu rīkojusies citādi.

Tā, piemēram, nav vērtēta iespēja paredzēt diferencētu pieeju

izdienas pensiju samazinājumam. Proti, samazinot izmaksājamās

pensijas apmēru, netiek ņemts vērā tas, vai un cik lielus

ienākumus persona gūst kā sociāli apdrošinātā persona.

Pieteikuma iesniedzēja pamatoti norāda, ka 70 procenti no

piešķirtās izdienas pensijas tiek ieturēti arī gadījumos, kad

sociāli apdrošinātās personas ienākumi ir mazāki par ieturēto

pensijas daļu vai arī tā vispār negūst ienākumus.

Satversmes tiesa iepriekš ir atzinusi, ka strādājošo

pensionāru pensiju apmērs var tikt ierobežots, ņemot vērā

pensionāru nodarbinātības ienākumus (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu

daļas 3.1.3. punktu). Apstrīdētajā normā ietvertais

ierobežojums ir acīmredzami netaisnīgs pret to pensionāru grupu,

kuru nodarbinātības ienākumi nepārsniedz pensijas neizmaksājamo

daļu. Turklāt apstrīdētā norma paredz pensijas samazinājumu ļoti

būtiskā - vairāk nekā divu trešdaļu apmērā.

Līdzīgi kā Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta spriedumā

lietā Nr. 2001-12-01 arī šajā lietā apstrīdētā norma spiež

nodarbinātos pensionārus izvēlēties - vai nu saņemt pilnu

pensiju, vai arī turpināt strādāt. Tas savukārt nonāk pretrunā ar

gados vecāku personu tiesībām iesaistīties sabiedriskajā dzīvē

(sk. sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 3.1.3. punktu).

Lai gan apstrīdētās normas darbība ir ierobežota laikā,

faktiski tās radītās sekas var būt paliekošas. Piemēram, ja

nodarbinātais pensionārs pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās

uzsaka darba līgumu, lai saņemtu visu piešķirto pensiju, tad ir

apšaubāms, vai pēc vairākiem gadiem, kad apstrīdētā norma zaudēs

spēku, viņam būs iespēja atgriezties darba tirgū (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr.

2001-12-01 3.1.3. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesa nav

guvusi apstiprinājumu tam, ka leģitīmo mērķi nevarētu sasniegt ar

indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Ievērojot minēto, secināms, ka

apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam.