14. pants

Tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts

iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Tiesiskās paļāvības

princips nav interpretējams tik plaši, ka tas personu pasargātu

no jebkuras vilšanās. Pretēja pieeja novestu pie valsts nespējas

reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Vienlaikus tiesiskās

paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo

regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas

paļaušanos uz spēkā esošo tiesisko regulējumu un tām interesēm,

kuru nodrošināšanai šis regulējums tiek mainīts. Tādējādi, lai

izvērtētu, vai tiesību akts, kas noteicis atkāpšanos no personai

piešķirtām tiesībām, atbilst tiesiskās paļāvības principam,

jānoskaidro:

1) vai personai ir radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu

tiesību saglabāšanu vai īstenošanu un

2) vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp personas

tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu

nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra

sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. punktu).

14.1. Prokuroru izdienas pensiju likums stājās spēkā

2000. gada 1. janvārī. Līdz apstrīdētās normas pieņemšanai likumā

nav veikti būtiski grozījumi un izdienas pensijas izmaksa nekad

nav bijusi saistīta ar personas atrašanos sociāli apdrošinātas

personas statusā, bet tikai ar tādu amatu ieņemšanu, kuri dod

tiesības uz izdienas pensiju.

Prokurori, tāpat kā iekšlietu sistēmas darbinieki ar

speciālajām dienesta pakāpēm, kuri ieguvuši noteikto amatu un

tajā nostrādājuši atbilstošo laiku, reiz ir izdarījuši izvēli,

proti, nolēmuši strādāt šajā amatā ar attiecīgiem nosacījumiem,

tostarp nosacījumiem par izdienas pensiju. Apstrīdētās normas

spēkā stāšanās laikā šīm personām vairs nebija iespējas

izvēlēties, vai, ievērojot attiecīgo atalgojumu un sociālās

garantijas, tās būtu uzņēmušās strādāt konkrētajā amatā. Tāpat

šīm personām vairs nav tiesību izvēlēties, vai tās būtu

atvaļinājušās pirms vispārējā pensijas vecuma sasniegšanas

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 31. marta sprieduma lietā

Nr. 2009-76-01 6.2.1. punktu). Līdz ar to personām, kuras ir

izpildījušas likumā noteiktos kritērijus, ir izveidojusies

aizsargājama tiesiskā paļāvība uz izdienas pensijas saņemšanu

atbilstoši likuma nosacījumiem.

Savukārt tādām personām kā Pieteikuma iesniedzēja, kurām

izdienas pensija jau ir piešķirta, proti, attiecībā uz kurām ir

izdots administratīvais akts, kas nosaka konkrētu izdienas

pensijas apmēru, varēja izveidoties likumīga, pamatota un

saprātīga tiesiskā paļāvība uz izdienas pensijas saņemšanu

piešķirtajā apmērā.

Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējai

un personām, kuras atrodas līdzīgos apstākļos, varēja rasties

tiesiskā paļāvība uz izdienas pensijas saņemšanu tām piešķirtajā

apmērā, un apstrīdētā norma šo tiesisko paļāvību ir

aizskārusi.

14.2. Izvērtējot to, vai ir ievērots saprātīgs

līdzsvars starp nepieciešamību aizsargāt personu tiesisko

paļāvību un nodrošināt sabiedrības intereses, vērā ņemams tas,

vai ir paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu,

kas var izpausties kā saprātīga pārejas termiņa noteikšana vai

kompensācijas paredzēšana. Tāpat saprātīga līdzsvara noteikšanā

nozīme ir tam, vai persona paļāvusies uz jau iegūtām vai

sagaidāmām tiesībām, kā arī to sabiedrības interešu nozīmīgumam,

kuru nodrošināšanas labad tiesiskā paļāvība aizskarta (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr.

2009-08-01 23. un 25. punktu).

Apstrīdētā norma ierobežo tiesības, kas personai jau bijušas

piešķirtas. Turklāt, lai iegūtu šīs konkrētās tiesības, personai

bija ilgstoši jāveic likumā noteiktās darbības un jāatbilst tajā

noteiktajiem kritērijiem.

2009. gada 21. decembra spriedumā lietā Nr. 2009-43-01

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka pensiju samazināšana īpaši

skārusi strādājošos pensionārus, kuriem tika noteikts pensijas

ieturējums 70 procentu apmērā un kuri nevarēja pārtraukt darba

attiecības atbilstoši Latvijas normatīvo aktu prasībām

nodarbinātības jomā (sk. sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 32.

punktu). Tāpat kā minētajā spriedumā, arī no šajā lietā

apstrīdētās normas pieņemšanas brīža līdz spēkā stāšanās brīdim

pagāja aptuveni divas nedēļas. Īsais apstrīdētās normas spēkā

stāšanās termiņš izdienas pensiju saņēmējiem nedeva iespēju

pienācīgā kārtā izvērtēt, vai viņiem būtu lietderīgāk darba

tiesiskās attiecības izbeigt vai turpināt. Vēl jo vairāk, termiņš

nebija pietiekams, lai personas darba tiesiskās attiecības varētu

izbeigt atbilstoši Darba likuma 100. panta pirmajai daļai, kas

paredz, ka darbiniekam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba

līgumu vienu mēnesi iepriekš. Tātad, pieņemot apstrīdēto normu,

ne vien netika noteikts pārejas termiņš, kas varētu būt uzskatāms

par saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu un tādējādi

līdzsvarotu personu tiesiskās paļāvības aizskārumu, bet tieši

otrādi - apstrīdētā norma stājās spēkā tik īsā termiņā, kas

aizskartajām personām nedeva iespēju uz to atbilstoši reaģēt.

Pieņemot apstrīdēto normu, nav meklēti arī citi risinājumi, ar

kuriem varētu rast saprātīgu līdzsvaru starp nepieciešamību

aizsargāt personu tiesisko paļāvību un nodrošināt sabiedrības

intereses, piemēram, kompensācijas paredzēšana, veikto ieturējumu

vēlāka atmaksa, citu tiesību noteikšana vai citi mehānismi.

Līdz ar to secināms, ka, pieņemot

apstrīdēto normu, nav ievērots saprātīgs līdzsvars starp personu

tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu

nodrošināšanu. Tātad apstrīdētā norma neatbilst tiesiskās

paļāvības principam.