4. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - pauž uzskatu, ka

apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam.

Tiesībsargs norāda, ka galvenais izdienas pensijas mērķis ir

nodrošināt iztikas līdzekļus personām, kuru darbs saistīts ar

ātrāku profesionālo iemaņu zudumu, kas var rasties pirms vecuma

pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanas. Paredzot

prokuroriem tiesības uz izdienas pensiju, tiekot realizētas

Satversmes 109. pantā nostiprinātās konstitucionālās tiesības uz

sociālo nodrošinājumu. Likumdevējs neesot mainījis prokuroru

izdienas pensiju piešķiršanas nosacījumus, bet gan uz laiku

noteicis izdienas pensijas izmaksu ierobežojumus, līdz ar to

sašaurinot tiesības uz sociālo nodrošinājumu.

Kaut arī izdienas pensija esot vērtējama kā papildu sociālā

garantija, tās mērķis esot salīdzināms ar vecuma pensijas mērķi -

garantēt personai iztiku tad, ka tā vairs nav spējīga aktīvi

iesaistīties darba tiesiskajās attiecībās. Lai arī iztikas

līdzekļu nodrošināšana neesot vienīgais izdienas pensijas mērķis,

šis apstāklis tomēr ļaujot izdienas pensijas izmaksas

ierobežojumus salīdzināt ar vecuma pensijas izmaksas

ierobežojumiem.

Tiesībsargs norāda, ka, piešķirot personām tiesības uz

izdienas pensiju, valsts paredz atšķirīgu attieksmi pret

personām, kas darbojas noteiktās profesijās. Šāda atšķirīga

attieksme esot attaisnojama ar leģitīmiem mērķiem - sabiedrības

interešu aizsardzību, nodrošinot attiecīgo dienestu darbu, un

attiecīgā amata pienākumus pildošās personas sociālo interešu

aizsardzību. Tajā pašā laikā neesot izslēgta iespēja piešķirtās

papildu sociālās garantijas ierobežot citu leģitīmu mērķu

sasniegšanai.

Latvijā darbojoties sociāli atbildīgas valsts princips, kas

ietverot sevī arī sociālās solidaritātes principu, tas ir,

cilvēku savstarpēju pienākumu palīdzēt. Līdz ar to sociālās

solidaritātes principa ievērošana esot vērtējama kā attaisnojams

un leģitīms apstrīdētās normas mērķis. Arī budžeta ieņēmumu un

izdevumu sabalansēšana esot uzskatāma par leģitīmu apstrīdētās

normas mērķi.

Tiesībsargs piekrīt Saeimas paustajam viedoklim, ka

apstrīdētās normas hipotētiskā alternatīva - sociālo iemaksu

likmes paaugstināšana - radītu virkni nelabvēlīgu seku, un pauž

uzskatu, ka izdienas pensijas samazināšana strādājošiem

pensionāriem uz noteiktu laiku, kaut arī nav vienīgais, tomēr ir

piemērots līdzeklis leģitīmo mērķu sasniegšanai.

Tomēr Tiesībsargs norāda, ka, pieņemot apstrīdēto normu,

pensiju izmaksas ierobežojums 70 procentu apmērā ir attiecināts

vienādi uz visiem izdienas pensiju saņēmējiem neatkarīgi no to

ienākumu apjoma. Piešķirtā pensija tiekot izmaksāta samazinātā

apmērā pat tad, ja persona no savas nodarbošanās ienākumus

faktiski negūst vai tās darba samaksa ir mazāka par neizmaksāto

izdienas pensijas daļu. Turklāt šāds regulējums ierobežojot

pensijas saņēmēju iespējas iesaistīties sabiedriskajā, sociālajā

un kultūras dzīvē.

Tiesībsargs vērš uzmanību uz to, ka likumdevējs, pieņemot

apstrīdēto normu, nav izvērtējis citus, alternatīvus līdzekļus

noteikto mērķu sasniegšanai. Tiesībsargs nepiekrīt Saeimas

paustajam viedoklim, ka apstrīdētās normas mērķi nav iespējams

sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Par šādu līdzekli varot uzskatīt, piemēram, izmaksājamā izdienas

pensijas apmēra samazināšanu vienīgi tajā periodā, kad persona kā

pašnodarbinātais vai darba ņēmējs gūst noteikta apmēra

ienākumus.

Tāpēc Tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst

samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmes 109.

pantam.

Tiesībsargs pauž uzskatu, ka apstrīdētā norma neatbilst arī

tiesiskās paļāvības principam.

Izdienas pensijas līdzīgi kā vecuma pensijas esot valsts

sociālās politikas jautājums, kam ir ilglaicīgs raksturs un

nepieciešama stabilitāte. Šo nepieciešamību pamatojot ne tikai

konkrētajiem amatiem raksturīgais ātrākais profesionālo iemaņu

zudums un attiecīgi vajadzība to kompensēt, bet arī valsts

interešu aizsardzība, respektīvi, nepieciešamība nodrošināt

attiecīgo dienestu kvalitatīvu darbību. Kopš Prokuroru izdienas

pensiju likuma pieņemšanas nekad neesot pastāvējis ierobežojums,

kas nodarbinātības gadījumā liegtu saņemt pensiju pilnā apmērā.

Tātad personas varējušas paļauties uz to, ka nodarbinātība nebūs

šķērslis izdienas pensijas saņemšanai.

Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs esot pasliktinājis

izdienas pensiju saņēmēju tiesisko stāvokli. Tomēr saudzējoša

pāreja uz jauno tiesisko regulējumu neesot paredzēta.

Apstrīdētajai normai stājoties spēkā tik īsā laika posmā,

izdienas pensiju saņēmējiem esot liegta iespēja pienācīgi

sagatavoties pārmaiņām un pārplānot savu dzīvi atbilstoši

samazinātajam izdienas pensijas apmēram. Turklāt strādājošiem

izdienas pensiju saņēmējiem nepamatoti īsā laika posmā bijis

jāizvēlas - turpināt strādāt vai pārtraukt darba tiesiskās

attiecības.