3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

106. panta pirmajam teikumam.

Apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 106. pantam esot

vērtējama tikai tiktāl, ciktāl tā liedz par publiski privātas

kapitālsabiedrības valdes locekļa kandidātu izvirzīt personu,

kura ir bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi

no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Proti, citas situācijas, ko

arī regulē apstrīdētā norma, - personas izvirzīšana atvasinātas

publiskas personas kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekļa

amatam un personas izvirzīšana publiski privātas

kapitālsabiedrības padomes locekļa amatam - neesot vērtējamas, jo

konstitucionālā sūdzība kalpojot tikai konkrētas personas

pamattiesību aizsardzībai, nevis tiesību sistēmas

sakārtošanai.

Apstrīdētā norma neierobežojot tādas Pieteikuma iesniedzēja

pamattiesības, kuras būtu ietvertas Satversmes 106. panta pirmajā

teikumā. Proti, personas tiesības kandidēt uz valdes locekļa

amatu publiski privātā kapitālsabiedrībā neietilpstot Satversmes

106. panta pirmā teikuma tvērumā, jo publiski privātas

kapitālsabiedrības valdes loceklim tiekot uzticēta rīkošanās ar

publiski privātas kapitālsabiedrības mantu. Tādējādi jautājums

esot nevis par personas tiesībām prasīt, lai tai tiktu uzticēta

svešas mantas pārvaldīšana, bet gan par publiskas personas

tiesībām normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izvēlēties

personu, kurai uzticēt savas mantas pārvaldīšanu. Savukārt tad,

ja varētu atzīt, ka apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam

ierobežo Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās

pamattiesības, šāds ierobežojums būtu uzskatāms par pamatotu.

Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums nevarot tikt

uzskatīts par absolūtu, jo tas attiecoties nevis uz ikvienu

personu, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, bet tikai uz

tādām personām, kuras sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu.

Turklāt pat tad, ja šis aizliegums varētu tikt uzskatīts par

absolūtu, spriežot par to, vai likumdevējs ir izvērtējis šā

absolūtā aizlieguma nepieciešamību, būtu jāpārbauda nevis tas,

vai aizliegums ir noteikts ar likumu, bet gan tas, vai aizliegums

ir samērīgs.

Apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmie mērķi esot gan sabiedrības labklājības aizsardzība,

veicinot efektīvu publiski privātu kapitālsabiedrību pārvaldīšanu

un nodrošinot racionālu un ekonomiski pamatotu resursu

izmantošanu, gan demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība,

nodrošinot sabiedrības uzticēšanos valsts amatpersonu

darbībai.

Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, esot jāņem vērā

tas, ka izskatāmajā lietā noteiktas prasības ir izvirzītas

personai, kura kandidē uz augsta līmeņa valsts amatpersonas

amatu. Apstrīdētā norma esot piemērota abu leģitīmo mērķu

sasniegšanai. Tā veicinot sabiedrības uzticēšanos valsts

amatpersonu darbībai un valstij, tādējādi aizsargājot

demokrātisko valsts iekārtu. Tāpat apstrīdētā norma mazinot

iespējamību, ka publiski privāta kapitālsabiedrība tiktu

pārvaldīta neefektīvi.

Saeima norāda, ka likumdevējam apstrīdētās normas pieņemšanas

laikā nebija saistoša metodoloģija, pēc kuras Satversmes tiesā

tiek vērtēta tādu pamattiesību ierobežojumu satversmība, kas ir

uzskatāmi par absolūtiem, jo šāda metodoloģija esot ieviesta

vairāk nekā trīs gadus pēc apstrīdētās normas pieņemšanas.

Pēc Saeimas ieskata, ar Pieteikuma iesniedzēja norādītajiem

līdzekļiem leģitīmos mērķus nevar sasniegt tādā pašā kvalitātē.

Sabiedrības uzticēšanās demokrātiskai valsts iekārtai mazinātos,

ja par tīšu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu sodītas personas

varētu ieņemt publiski privātas kapitālsabiedrības valdes locekļa

amatu. Tāpat būtu jārēķinās ar risku, ka publiski privātas

kapitālsabiedrības pārvaldība varētu būt neefektīva.

Visbeidzot, kaitējums, kas ar apstrīdēto normu nodarīts

Pieteikuma iesniedzēja tiesībām, esot salīdzinoši mazs, jo

Pieteikuma iesniedzējs vēl joprojām varot strādāt konkrētajā

kapitālsabiedrībā kā darbinieks un valdes locekļa amats viņam

būtu tikai papildu nodarbošanās. Samērojot labumu, ko no

apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma iegūst sabiedrība, ar

kaitējumu, ko šāds ierobežojums nodara Pieteikuma iesniedzējam,

varot secināt, ka noteiktais ierobežojums ir atbilstošs.