2. pants

Konstitucionālās sūdzības iesniedzēja - SIA

"HansaWorld Latvia" (turpmāk - Pieteikuma

iesniedzēja) - lūdz Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdētās normas

atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

91. un 105. pantam.

Pieteikumā norādīts, ka Pieteikuma iesniedzēja ir

piedalījusies Finanšu ministrijas izsludinātajā publiskā

iepirkuma konkursā (turpmāk - iepirkuma procedūra). Pieteikuma

iesniedzēja esot izslēgta no dalības iepirkuma procedūrā,

pamatojoties uz apstrīdēto normu, jo konkrētajā periodā tās darba

ņēmēju vidējie darba ienākumi bijuši mazāki par 70 procentiem no darba ņēmēju vidējiem

darba ienākumiem valstī attiecīgās nozares nodokļu

maksātāja norādītajā nozarē (NACE 2. red.) - "6202"

(konsultēšana datoru pielietojuma jautājumos).

Pieteikuma iesniedzēja pauž uzskatu, ka apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 91. pantam. Apstrīdētā norma nosakot

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, turklāt

likumdevēja izraudzītie līdzekļi neesot piemēroti apstrīdētās

normas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Fakts, ka darba devēja

izmaksātā alga pārsniedz apstrīdētajā normā noteikto 70 procentu

robežu, nenozīmējot to, ka attiecīgā persona veic visus

normatīvajos aktos paredzētos nodokļu maksājumus valsts budžetā.

Turklāt apstrīdētā norma ierobežojot arī tādu personu tiesības

piedalīties iepirkuma procedūrās, kuras ir izpildījušas visas

nodokļu maksājumu saistības pret valsti, tomēr atbilst

apstrīdētajā normā noteiktajam izslēgšanas kritērijam.

Pieteikuma iesniedzēja pauž viedokli, ka apstrīdētā norma

neatbilst arī Satversmes 105. pantam, jo apstrīdētajā normā

noteiktais ierobežojums esot nesamērīgs un nenodrošinot leģitīmā

mērķa sasniegšanu. Apstrīdētās normas mērķi esot iespējams

sasniegt ar citiem, personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem, piemēram, Valsts ieņēmumu dienestam veicot pārbaudi

uzņēmumos, attiecībā uz kuriem radušās aizdomas par izvairīšanos

no nodokļu nomaksas.

Pieteikuma iesniedzēja sniedz arī argumentus par apstrīdētās

normas neatbilstību Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31.

marta direktīvai 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts

līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu

slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (turpmāk - Direktīva

2004/18/EK). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka dalībvalstis nav

tiesīgas paplašināt to minētās direktīvas 45. pantā norādīto

gadījumu klāstu, kuros iepirkuma procedūras dalībnieks var tikt

izslēgts no dalības iepirkuma procedūrā. Dalībvalstis esot

tiesīgas nepiemērot atsevišķus izslēgšanas kritērijus vai arī

tulkot tos sašaurināti. Savukārt paplašināta izslēgšanas

kritēriju tulkošana vai citu nosacījumu izvirzīšana neesot

pieļaujama. Turklāt atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas

paustajiem argumentiem dalība iepirkuma procedūrās nevarot tikt

ierobežota, pamatojoties uz neapstrīdamu prezumpciju.

Pieteikuma iesniedzēja atsaucas uz apstrīdētajai normai

analoģiska tiesiskā regulējuma piemērošanas praksi Igaunijā,

norādot, ka šāds regulējums atcelts, jo attiecīgā norma neesot

bijusi atbilstoša Igaunijas Republikas Konstitūcijas 11. un 31.

pantam, kas reglamentē vispārējos tiesību ierobežošanas

nosacījumus un uzņēmējdarbības brīvības aizsardzību. Igaunijas

Publisko iepirkumu likuma grozījumu anotācijā esot norādīts, ka

valstij nav tiesību iejaukties privāttiesiskajās attiecībās un

regulēt komersanta darba ņēmējiem maksājamo algu citādi, kā vien

nosakot minimālā atalgojuma likmi.