24. pants

Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu

atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no pieņemšanas brīža

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 11. lpp.). Šāds lūgums ir

pamatots ar apsvērumu, ka tādā gadījumā visi pretendenti, kuri ir

izslēgti no dalības iepirkuma procedūrās, gūs iespēju celt

prasību par zaudējumu atlīdzību, tādējādi nodrošinot savu

aizskarto tiesību aizsardzību (sk. lietas materiālu 2. sēj. 9.

lpp.).

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu

tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu

augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā

neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja

Satversmes tiesa nav lēmusi citādi.

Iepirkuma procedūra, no kuras

Pieteikuma iesniedzēja tika izslēgta, pamatojoties uz apstrīdēto

normu, ir noslēgusies, un agrākā tiesiskā stāvokļa atjaunošana,

neapdraudot valsts funkciju sekmīgu izpildi, nav iespējama.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka apstrīdētās normas atzīšana par

spēkā neesošu ar atpakaļvērstu spēku nav piemērojama gadījumos,

kad nav iespējams atjaunot agrāko tiesisko stāvokli (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2010-71-01 26.punktu).

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka

Pieteikuma iesniedzējai nav pamattiesību uz peļņas gūšanu no

dalības publiskā iepirkuma procedūrā. Tātad Pieteikuma

iesniedzējas tiesību aizskārums nav uzskatāms par tik būtisku,

lai vajadzētu paredzēt īpašus apstrīdētās normas spēkā esamības

noteikumus attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju.

Satversmes tiesai, izmantojot Satversmes tiesas likuma 32.

panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju robežās ir jāgādā

par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad

apstrīdētās normas zaudē spēku, līdz brīdim, kad Saeima to vietā

pieņems jaunas normas, neradītu personām Satversmē garantēto

pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu

valsts vai sabiedrības interesēm (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

25. punktu).

Satversmes tiesas likums piešķir pašai tiesai pilnvaras lemt

par sprieduma izpildes nodrošināšanu, proti, noteikt savu

spriedumu tiesiskās sekas. Vienlaikus konstitucionālajai tiesai

likums ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to,

lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko

stabilitāti, skaidrību un mieru (sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 35.1.

punktu).

Atzīstot apstrīdēto normu par

neatbilstošu Satversmei, Satversmes tiesa nav atzinusi, ka

likumdevējam nebūtu tiesību noteikt šāda rakstura tiesību

ierobežojumus, bet gan norādījusi, ka likumdevēja izraudzītie

līdzekļi nedrīkst ierobežot nodokļus maksājošo iepirkuma

procedūru pretendentu tiesības. Tādējādi likumdevējam ir iespēja

pilnveidot apstrīdētajā normā ietverto tiesisko regulējumu,

paredzot mehānismu, kas nepārsniegtu apstrīdētās normas leģitīmo

mērķi un neaizskartu nodokļus maksājošo pretendentu tiesības.

Apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu ar sprieduma spēkā

stāšanās brīdi vai atpakaļvērsta spēka piešķiršana spriedumam

likumdevēja izraudzītā leģitīmā mērķa sasniegšanu padarītu

neiespējamu. Līdz ar to šajā lietā piemērotākais risinājums ir

normas atzīšana par spēkā neesošu ar konkrētu nākotnes brīdi,

dodot likumdevējam laiku pilnveidot apstrīdētajā normā ietverto

tiesisko regulējumu vai arī izvērtēt nepieciešamību vispār

izslēgt apstrīdēto normu no Publisko iepirkumu likuma.

Līdz ar to Satversmes tiesa nolemj,

ka apstrīdētā norma zaudē spēku 2012. gada 1. martā.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1) izbeigt tiesvedību daļā par

Publisko iepirkumu likuma 39.

panta pirmās daļas 6. punkta atbilstību Satversmes 105.

pantam;

2) atzīt Publisko iepirkumu likuma 39. panta pirmās

daļas 6. punktu, ciktāl tas ierobežo nodokļus maksājošo iepirkuma

procedūru kandidātu un pretendentu tiesības, par neatbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un spēkā neesošu no

2012. gada 1. marta.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris