23. pants

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek

atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no samērīguma principa

kritērijiem, tad tā neatbilst arī visam samērīguma principam un

ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007

.gada 16. maija sprieduma lietā Nr.

2006-42-01 11. punktu). Apstrīdētajā normā ietvertie

līdzekļi nav piemēroti tās leģitīmā mērķa sasniegšanai attiecībā

pret daļu no pretendentiem, jo ierobežo nodokļus pilnībā

maksājošu pretendentu tiesības piedalīties iepirkuma procedūrā.

Turklāt apstrīdētās normas leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt

ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tādējādi

Satversmes tiesai nav nepieciešams izvērtēt, vai sabiedrības

ieguvums ir lielāks par indivīdu tiesību aizskārumu. Līdz ar to

apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam un Satversmes 91.

panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam.

Papildus ir vērtējams, vai NACE 2. red. klasifikatora izmantošanu

konkrētas nozares vidējā atalgojuma aprēķināšanā var uzskatīt par

objektīvu kritēriju, uz kura pamata var tikt ierobežotas tiesības

piedalīties iepirkuma procedūrās.

Likumdevējam ir pienākums

izvēlēties tādus līdzekļus, kuri ļauj sasniegt apstrīdētās normas

leģitīmo mērķi, konkrētajā gadījumā ‑ izslēgt nodokļus nemaksājošos komersantus no

dalības iepirkuma procedūrās. Tomēr šie līdzekļi nedrīkst

ierobežot to pretendentu tiesības, kuri ir godprātīgi maksājuši

visus nodokļus, bet nespēj nodrošināt saviem darba ņēmējiem par

70 procentiem no attiecīgās nozares vidējiem rādītājiem lielāku

vidējo algu. Apstrīdētajā normā ietvertais tiesiskais regulējums

ierobežo tādu personu tiesības, kuras ir godprātīgi maksājušas

nodokļus, un leģitīms mērķis šādu personu tiesību ierobežošanai

nav konstatējams.

Lai nepārsniegtu apstrīdētās

normas leģitīmo mērķi, likumdevējam ir vai nu jāizvēlas tādi

līdzekļi, kuri neierobežo nodokļus maksājošo pretendentu

tiesības turpināt dalību iepirkuma

procedūrās, vai arī jānosaka tāda tiesiskā kārtība, lai

pretendents varētu pierādīt, ka ir veicis visus normatīvajos

aktos paredzētos nodokļu maksājumus. Tādējādi likumdevējam

saglabājas rīcības brīvība, izvēloties leģitīmā mērķa

sasniegšanai piemērotākos līdzekļus, ciktāl tie neierobežo

nodokļus maksājošo pretendentu tiesības piedalīties iepirkuma

procedūrās.

Satversmes tiesa norāda, ka

Publisko iepirkumu likuma 39. panta pirmās daļas 7., 8. un 9.

punktā ir ietverti pretendentu izslēgšanas kritēriji, kuri pēc

sava satura līdzinās apstrīdētajai normai. Kaut arī minētās

normas pieteikumā netika apstrīdētas un šīs lietas ietvaros nav

vērtētas, likumdevējam būtu jāpārbauda attiecīgo izslēgšanas

kritēriju atbilstība šajā spriedumā norādītajiem

apsvērumiem.