Par Publisko iepirkumu likuma 39.panta pirmās daļas 6.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 105.pantam

7. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - Iepirkumu uzraudzības

birojs (turpmāk - IUB) - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst

augstāka juridiskā spēka tiesību normām.

Pēc IUB ieskata, apstrīdētajai normai esot leģitīms mērķis un

likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

Esot pamatots uzskats, ka pretendenti, kuru darba ņēmēju

vidējais atalgojums ir būtiski zemāks par attiecīgajā nozarē

izmaksāto vidējo atalgojumu, izvairoties no nodokļu nomaksas

saistību izpildes. Līdz ar to šādi pretendenti netaisnīgi

iegūstot priekšrocības un iespēju piedāvāt zemākas cenas

iepirkuma procedūrās. Vienlīdz kvalificēti un pieredzējuši

darbinieki parasti esot līdzīgi atalgoti. Turklāt augstāk un

mazāk kvalificēto darbinieku, kā arī augstāk un zemāk atalgoto

darbinieku īpatsvars uzņēmumos parasti esot līdzīgs.

Apstrīdētā norma veicinot to, ka piegādātāji, kas darbojas

vienā nozarē un piedalās vienās un tajās pašās iepirkuma

procedūrās, saviem darbiniekiem nodrošina salīdzināmu vidējā

atalgojuma izmaksu. Lai gan ar apstrīdēto normu nevarot pilnībā

nodrošināt, ka visi piegādātāji nodokļus nomaksās pilnā apmērā,

tomēr tās pieņemšanas un piemērošanas rezultāts esot tāds, ka

piegādātāji arvien vairāk tuvojas vidējiem nodokļu nomaksas

rādītājiem attiecīgajā nozarē. Tādējādi tiekot panākts, ka

iepirkuma procedūrās nodokļu nomaksas aspektā visi pretendenti

atrodas vienādā situācijā un neviens negūst nepamatotas

priekšrocības.

IUB atzīst, ka apstrīdētā norma šķietami sašaurina iespēju

izvēlēties izdevīgāko un lētāko piedāvājumu. Tomēr IUB uzskata,

ka nav iespējams pretnostatīt godīgas konkurences nodrošināšanu

un nodokļu nomaksas pienākumu. Apstrīdētā norma nodrošinot visas

sabiedrības interešu aizsardzību. Izvēloties pretendentu, kurš ir

veicis visus nodokļu maksājumus, tiekot iegūti līdzekļi valsts

budžetā, un šis ieguvums esot sabiedrībai būtiskāks nekā

ietaupījums, kas rastos lētākā piedāvājuma akceptēšanas

gadījumā.

Pēc IUB ieskata, apstrīdētā norma atbilstot arī Direktīvas

2004/18/EK prasībām. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas

judikatūru dalībvalstis esot tiesīgas paplašināt minētās

direktīvas 45. pantā noteikto pretendentu izslēgšanas gadījumu

loku, ciktāl tiekot nodrošināta vienādas attieksmes un

pārskatāmības principu ievērošana attiecībā uz visiem

pretendentiem. Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu,

esot ievērojis minētos principus.