6. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertie līdzekļi esot piemēroti

šīs normas leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo sekmējot nodokļu

iemaksāšanu valsts budžetā. Tieslietu ministrija norāda, ka

apstrīdētā norma ietver vienīgi motivējošu kritēriju, kuru

izpildot komersantam rodas papildu priekšrocības, tas ir,

tiesības piedalīties iepirkuma procedūrās. Tādējādi komersanti,

kuri vēlas piedalīties valsts iepirkuma procedūrās, esot motivēti

maksāt nodokļus un veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas par

saviem darbiniekiem pilnā apmērā.

Tieslietu ministrija atsaucas arī uz statistikas datiem, kas

apstiprina, ka darba devēju izmaksātais atalgojums vairumā

gadījumu ir vienāds ar valstī noteikto minimālo algu vai mazāks

par to. Šāds apstāklis norādot uz to, ka komersanti samērā bieži

saviem darbiniekiem maksā "aplokšņu algas", tātad nemaksā valstij nodokļus

un sociālās apdrošināšanas iemaksas pilnā apmērā. Šādi komersanti

iegūstot priekšrocības iepirkuma procedūrās, jo varot piedāvāt

zemākas cenas nekā tie, kuri pilnā apmērā maksājot nodokļus.

Tieslietu ministrija atzīst, ka apstrīdētā norma var ierobežot

atsevišķu pretendentu iespējas piedalīties iepirkuma procedūrās.

Tomēr nevarot uzskatīt, ka apstrīdētā norma ierobežotu iespējamo

pretendentu loku tik lielā mērā, ka nonāktu pretrunā ar Publisko

iepirkumu likuma mērķi - nodrošināt piegādātāju brīvu konkurenci,

kā arī vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi pret tiem.

Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, apstrīdētā norma neesot

pretrunā ar Direktīvas 2004/18/EK 45. panta prasībām. Vērtējot

Direktīvas 2004/18/EK normas kopsakarā ar Eiropas Savienības

Tiesas praksi, esot secināms, ka tajā nemaz nav izsmeļoši

uzskaitīti pretendentu izslēgšanas pamati. Valstij saglabājoties

rīcības brīvība, ciktāl tas esot nepieciešams pārskatāmības un

vienlīdzīgas attieksmes principu nodrošināšanai.