5. pants
noteic, ka pašvaldību darbību šā likuma ietvaros

pārrauga Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu

ministrija.

Ņemot vērā Valsts pārvaldes

iekārtas likuma 7. panta piektajā daļā sniegto pārraudzības

definīciju, autonomo funkciju kontroles jomā Ministru kabineta

noteiktajai institūcijai ir tiesības veikt pašvaldības pieņemto

lēmumu tiesiskuma kontroli (sk. Satversmes tiesas

2004. gada 9. marta sprieduma lietā 2003-16-05 secinājumu

daļas 2. punktu).

No Teritorijas plānošanas likuma

7.1 panta izriet, ka reģionālās attīstības un

pašvaldību lietu ministrs ir pilnvarots pārbaudīt teritorijas

plānojuma tiesiskumu. Tādējādi reģionālās attīstības un

pašvaldību lietu ministram ir tiesības un pienākums pārbaudīt,

vai pašvaldība, pieņemot teritorijas plānojumu, ir pareizi

interpretējusi tiesību normas. Vērtējot Kolkas pagasta

teritorijas plānojumā noteikto ciemu robežu atbilstību normatīvo

aktu prasībām, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu

ministram bija jāpārbauda arī tas, vai šīs robežas ir noteiktas

saskaņā ar Likuma par administratīvo teritoriju izveidošanu 11.

panta redakciju, kas bija spēkā Kolkas pagasta teritorijas

plānojuma apstiprināšanas laikā.

18.2. Likuma "Par

pašvaldībām" 21. panta 6. punkts noteic, ka tikai dome

(padome) var apstiprināt pašvaldības teritoriālo dalījumu un tās

pārvaldes struktūru. Arī Likuma par administratīvo

teritoriju izveidošanu 12. pants noteic, ka apdzīvotās vietas

ciemu kategorijā ieskaita vai izslēdz no tās attiecīgā rajona

(pilsētas) dome, novada dome vai pagasta padome. No abām tiesību

normām izriet, ka viena no pašvaldības autonomajām funkcijām ir

tās administratīvajā teritorijā ietilpstošo ciemu robežu

noteikšana.

Var piekrist pieteikuma

iesniedzējas viedoklim, ka likumdevējs, pieņemot minētās tiesību

normas, ir nodevis ciemu robežu noteikšanu vietējo pašvaldību

kompetencē, taču tas nenozīmē, ka pašvaldībai, nosakot ciemu

robežas, nebūtu jāņem vērā arī citas tiesību normas.

Pirmkārt, iekļaujot ciemu

teritorijā lauku apdzīvotās vietas, kas atrodas Baltijas jūras un

Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā, pieteikuma iesniedzējai

bija jāievēro Aizsargjoslu likuma 6. panta pirmā daļa, kura

tobrīd bija spēkā un noteica šo teritoriju īpašo statusu.

Otrkārt, Kolkas pagasta padomei,

nosakot ciemu robežas Teritorijas plānojumā, vajadzēja vadīties

no tiem kritērijiem, kuri bija noteikti Likuma par administratīvo

teritoriju izveidošanu 11. pantā. Lai gan šobrīd ciemu kategorijā

var ieskaitīt arī tādas lauku apdzīvotās vietas, kurās tiek

plānota koncentrēta apbūve, Teritorijas plānojuma pieņemšanas

brīdī Likuma par administratīvo teritoriju 11. pants

noteica, ka lauku apdzīvoto vietu ciemu kategorijā var ieskaitīt

tikai tad, ja tajā ir vēsturiski radusies koncentrēta apbūve.

Tātad likumdevējs tolaik bija noteicis citus kritērijus lauku

apdzīvoto vietu ieskaitīšanai ciemu kategorijā.

18.3. Satversmes tiesa

nepiekrīt pieteikuma iesniedzējas paustajam viedoklim, ka,

veidojot ciemus, esot bijis svarīgi konstatēt, vai attiecīgajā

teritorijā vispār pastāv ciema izveidošanas priekšnoteikumi, un

ka pašvaldībai neesot bijis jāvērtē tas, vai Likumā par

administratīvo teritoriju izveidošanu noteiktie ciemu

izveidošanas kritēriji ir ievēroti visā ciemu teritorijā.

Likuma par administratīvo

teritoriju izveidošanu 11. pantā ietvertie vārdi "ir vēsturiski

radusies koncentrēta apbūve" skaidri noteic, ka apbūvei bija

jāpastāv Teritorijas plānojuma pieņemšanas brīdī. Saskaņā ar

Teritorijas plānojuma apstiprināšanas laikā spēkā bijušo Likuma

par administratīvo teritoriju izveidošanu 11. panta

redakciju ciemu kategorijā nevarēja ieskaitīt tādas lauku

apdzīvotās vietas, kurās apbūve vēl tiek tikai plānota. Tolaik

spēkā bijušais normatīvais regulējums neparedzēja šādu teritoriju

iekļaušanu ciemos.

Lietā nav strīda par to, ka Kolkas

pagasta padome ciemu robežās ir iekļāvusi arī neapbūvētas

teritorijas. Pieteikuma iesniedzēja pieteikumā norādījusi, ka

visa Kolkas pagasta attīstība nav iedomājama un iespējama bez

infrastruktūras attīstības un jaunas apbūves, kā arī to, ka

Kolkas pagasta padome, nosakot ciemu robežas, ir paredzējusi

teritorijas potenciālai attīstībai (sk. lietas materiālu pirmā

sējuma 8. lpp. un trešā sējuma 201. lpp.). Arī

Teritorijas plānojuma sastāvā pieņemtais kartogrāfiskais

materiāls liecina par to, ka visos astoņos Kolkas pagasta ciemos

ietvertas plašas teritorijas, kurās Teritorijas plānojuma

izstrādes laikā nebija nekāda veida apbūves, bet tā bija tikai

iecerēta (sk. lietas materiālu pirmā sējuma 143., 144. un

147. lpp.).

No iepriekš minētā jāsecina, ka

Kolkas pagasta padome ciemu robežās ir iekļāvusi teritorijas,

kurās Teritorijas plānojuma apstiprināšanas brīdī vispār nebija

apbūves. Tā kā Kolkas pagasta ciemu robežās bija ietvertas arī

neapbūvētas teritorijas, Satversmes tiesai nav jāpārbauda, vai

apbūve ir vēsturiski radusies un vai tā ir koncentrēta.

Reģionālās

attīstības un pašvaldību lietu ministrs bija tiesīgs izvērtēt

ciemu robežu tiesiskumu, un rīkojumā Nr. 2-02/144 pamatoti

ir secināts, ka Teritorijas plānojumā noteikto ciemu teritorija

vairākkārt pārsniedz vēsturiskās apbūves apjomu.

19. Rīkojuma Nr.

2-02/144 2.1.2. punktā ir norādīts, ka ciemu

teritorijās pretēji Aizsargjoslu likuma 6. panta pirmajai un

otrajai daļai un 36. panta otrajai daļai tiek pieļauta jauna

ēku būvniecība 100 metru attālumā no Baltijas jūras Irbes šauruma

krasta dabiskās sauszemes veģetācijas robežas.

Satversmes tiesai nav jāvērtē šā

argumenta pamatotība, jo Kolkas pagasta padome pirms pieteikumu

iesniegšanas Satversmes tiesā ar 2007. gada 17. septembra

lēmumu ir atcēlusi Teritorijas plānojuma darbību attiecībā uz

grafiskās daļas kartē "Atļautā un plānotā teritorijas

izmantošana" noteikto Baltijas jūras un Rīgas jūras līča

piekrastes krasta kāpu aizsargjoslas teritoriju Kolkas ciemā,

Saunaga ciemā, Vaides ciemā, Ušu ciemā, Sīkraga ciemā, Mazirbes

ciemā, Košraga ciemā un Pitraga ciemā, tādējādi novēršot

būvniecības iespējamību ciemu teritorijās 100 metru attālumā no

Baltijas jūras Irbes šauruma krasta dabiskās sauszemes

veģetācijas robežas.

20. Rīkojuma

Nr. 2-02/144 2.2. punktā reģionālās attīstības un

pašvaldību lietu ministrs norāda, ka Teritorijas plānojums

atzīstams par prettiesisku, jo Kolkas pagasta pašvaldība

piemērojusi tā noteikumus ciemu teritorijai, lai gan ciemu

robežas nav apstiprinātas atbilstoši Aizsargjoslu likuma

67. pantam.

Teritorijas plānošanas likuma

7.1 pants un likuma "Par pašvaldībām" 49. panta

pirmā daļa dod reģionālās attīstības un pašvaldību lietu

ministram tiesības apturēt teritorijas plānojuma darbību tikai

tādā gadījumā, ja viņš uzskata, ka teritorijas plānojums

neatbilst normatīvo aktu prasībām un ir nelikumīgs. Reģionālās

attīstības un pašvaldību lietu ministram nav tiesību apturēt

teritorijas plānojuma darbību gadījumā, kad tas tiek nepareizi

piemērots. Tātad arī rīkojumā par teritorijas plānojuma darbības

apturēšanu reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministram ir

jāpamato, kāpēc teritorijas plānojums neatbilst augstāka

juridiskā spēka normām.

Rīkojuma 2.2.1., 2.2.2. un 2.2.3

punktā minēta konkrēta Kolkas pašvaldības rīcība, kas neatbilstot

normatīvo aktu prasībām. Piemērojot Teritorijas plānojuma

noteikumus ciemu teritorijai, netiekot ievērots Aizsargjoslu

likuma 36. panta pirmās daļas 2. punkts; ciemu

teritorijā tiekot izstrādāti un apstiprināti detālplānojumi,

neņemot vērā Slīteres nacionālā parka administrācijas un

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas atzinumus,

turklāt Kolkas pagasta padome sistemātiski pieņemot lēmumus par

zemesgabalu sadalīšanu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča

piekrastes aizsargjoslā. Rezultātā tiekot veidotas jaunas zemes

vienības, kas ir mazākas par trim hektāriem.

Minētie reģionālās attīstības un

pašvaldību lietu ministra argumenti ir saistīti nevis ar

Teritorijas plānojuma neatbilstību normatīvo aktu prasībām, bet

gan ar tā noteikumu piemērošanu. Tas, ka Kolkas pagasta padome

joprojām piemēro Teritorijas plānojumu daļā, kuru reģionālās

attīstības un pašvaldību lietu ministrs uzskata par prettiesisku,

nevar būt arguments, lai apturētu Teritorijas plānojuma darbību

attiecībā uz grafiskās daļas kartē "Atļautā un plānotā

teritorijas izmantošana" noteikto Kolkas ciema, Saunaga ciema,

Vaides ciema, Ušu ciema, Sīkraga ciema, Mazirbes ciema, Košraga

ciema un Pitraga ciema teritoriju.

Arī lietas materiālos esošā

sarakste starp Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu

ministriju un Kolkas pagasta padomi liecina par to, ka, pēc

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas domām,

pretrunā ar normatīvajiem aktiem ir pieteikuma iesniedzējas

rīcība Teritorijas plānojuma piemērošanā (sk. lietas

materiālu trešā sējuma 21.-23. lpp., 29.-35. lpp. un

49.- 54. lpp.).

Ja reģionālās attīstības un

pašvaldību lietu ministrs uzskata, ka Kolkas pagasta padome

rīkojas pretēji spēkā esošajām tiesību normām, viņš var izmantot

tiesības, kas viņam piešķirtas likuma "Par pašvaldībām"

XII nodaļā. Ja reģionālās attīstības un pašvaldību lietu

ministrs konstatē, ka padomes priekšsēdētājs nepilda vai pārkāpj

Satversmi, likumus, Ministru kabineta noteikumus, viņš saskaņā ar

likuma "Par pašvaldībām" 93. pantu var sākotnēji atstādināt

padomes priekšsēdētāju no amata. Kā norādīts likuma "Par

pašvaldībām" 94.1 pantā: ja pašvaldības padome vai

citas pašvaldības institūcijas nepilda vai pārkāpj Satversmes,

likumu, Ministru kabineta noteikumus, reģionālās attīstības un

pašvaldību lietu ministrs var prasīt no padomes priekšsēdētāja

paskaidrojumus. Teritorijas plānošanas likuma 7.1

pants nepiešķir reģionālās attīstības un pašvaldību lietu

ministram tiesības apturēt teritorijas plānojuma darbību tikai

tāpēc, ka vietējā pašvaldība, piemērojot tā noteikumus, rīkojas

neatbilstoši spēkā esošajām tiesību normām.

Rīkojuma

Nr. 2-02/144 2.2. punktā minētie reģionālās attīstības

un pašvaldību lietu ministra argumenti attiecas nevis uz

Teritorijas plānojuma iespējamo prettiesiskumu, bet gan uz

pārkāpumiem tiesību normu piemērošanā un tāpēc nevar tikt

izmantoti, lai apturētu Teritorijas plānojuma darbību attiecībā

uz grafiskās daļas kartē "Atļautā un plānotā teritorijas

izmantošana" noteikto Kolkas ciema, Saunaga ciema, Vaides ciema,

Ušu ciema, Sīkraga ciema, Mazirbes ciema, Košraga ciema un

Pitraga ciema teritoriju.

21. Rīkojumos Nr.

2-02/145, Nr. 2-02/146 un Nr. 2-02/147 ir norādīts, ka

detālplānojumi īpašumiem "Jūrassili", "Saulrīti", "Ausmas" un

"Undīnes" ir atzīstami par prettiesiskiem, jo tajos paredzēta

nekustamo īpašumu sadalīšana zemesgabalos, kas ir mazāki par trim

hektāriem. Tas esot pretrunā ar Aizsargjoslu likuma 36. panta

pirmās daļas 2. punkta prasībām.

Sprieduma 16.3. punktā

Satversmes tiesa secināja, ka teritorija atrodas ārpus ciema, ja

ciema robežas nav apstiprinātas Aizsargjoslu likuma pārejas

noteikumu 2. punktā noteiktajā kārtībā. Tātad visi trīs

apturētie detālplānojumi ir izstrādāti nekustamajiem īpašumiem,

kas atrodas teritorijā, kura nav uzskatāma par ciema teritoriju.

Tā kā gan Sīkraga ciems, gan Mazirbes ciems, kuru detālplānojumi

ir apturēti, atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča

piekrastes aizsargjoslā, šīm teritorijām ir piemērojami tie

aprobežojumi, kas noteikti Aizsargjoslu likuma

36. pantā.

Laikā, kad tika apstiprināts

Teritorijas plānojums, Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās

daļas 1. punkts noteica, ka pilsētās un ciemos, kas atrodas

Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā,

jaunveidojamā zemes īpašuma platību nosaka vietējās pašvaldības

saistošajos noteikumos. Taču kopš 2003. gada 22. jūlija

Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas 2. punkts

papildus noteic, ka Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes

aizsargjoslā ārpus pilsētām un ciemiem jaunveidojamā zemes

īpašuma platība nedrīkst būt mazāka par trim hektāriem. Visi trīs

detālplānojumi tika pieņemti 2006. gada 23. oktobrī, kad spēkā

bija Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas

2. punkta jaunā redakcija. Detālplānojums tiek pieņemts kā

vietējās pašvaldības saistošie noteikumi, un tam ir jāatbilst

augstāka juridiskā spēka normām. Tātad visiem trim

detālplānojumiem bija jāatbilst Aizsargjoslu likuma

36. panta pirmās daļas 2. punkta prasībām.

Aizsargjoslu likuma 36. panta

pirmās daļas 2. punkta mērķis ir nepieļaut tādu situāciju,

ka Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes teritorijās, kas

atrodas ārpus ciemiem, tiek sadrumstaloti zemesgabali. Vienlaikus

šīs tiesību normas mērķis ir novērst tādu situāciju, ka piekrastē

tiek veidota vienlaidu apbūve un tādējādi tiek apdraudēta

Aizsargjoslu likuma 6. panta pirmajā daļā noteiktā Baltijas jūras

un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslas izveidošanas mērķa

sasniegšana.

Lai gan Teritorijas plānojuma

pieņemšanas laikā vēl nebija spēkā Aizsargjoslu likuma

36. panta pirmās daļas 2. punkts un pašvaldība

Teritorijas plānojumā varēja noteikt, ka jaunveidojamā zemes

īpašuma platība ir mazāka par trim hektāriem, detālplānojuma

izstrādē Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas

2. punkts bija saistošs.

Tātad Satversmes tiesai ir

jānoskaidro, vai saskaņā ar detālplānojumiem patiešām ir

paredzēts izveidot zemes īpašumus, kuru platība ir mazāka par

trim hektāriem.

21.1. Detālplānojums īpašuma "Jūrassili"

teritorijai.

Īpašums "Jūrassili" atrodas

teritorijā, kuras izmantošanas mērķis saskaņā ar Teritorijas

plānojumu ir mazsaimniecību un ģimenes māju apbūve. Saskaņā ar

Teritorijas plānojuma Apbūves noteikumu 6.3.6. punktu

mazsaimniecību un ģimenes māju teritoriju detālplānojumā atļauts

sadalīt zemesgabalu, ja pēc sadalīšanas izveidotie zemesgabali

(parceles) nav mazāki par 0,36 hektāriem un ja pēc sadalīšanas

izveidoto zemesgabalu platums nav mazāks par 50 metriem

(sk. lietas materiālu pirmā sējuma 41.,

42. lpp.). Identisks skaidrojums ir atrodams arī

detālplānojuma 1.1.3. punktā (sk. lietas materiālu

otrā sējuma 152. lpp.).

Saskaņā ar detālplānojumu īpašuma

"Jūrassili" teritorija ir 2,11 hektāri un to paredzēts sadalīt

četros zemesgabalos attiecīgi 6350, 5040, 5055 un 4655

kvadrātmetru platībā.

21.2. Detālplānojums īpašuma "Saulrīti" teritorijai.

Īpašums "Saulrīti" atrodas

teritorijā, kuras izmantošanas mērķis saskaņā ar Teritorijas

plānojumu ir mazsaimniecību un ģimenes māju apbūve. Saskaņā ar

Teritorijas plānojuma Apbūves noteikumu 6.3.6. punktu

mazsaimniecību un ģimenes māju teritoriju detālplānojumā atļauts

sadalīt zemesgabalu, ja pēc sadalīšanas izveidotie zemesgabali

(parceles) nav mazāki par 0,36 hektāriem un ja pēc sadalīšanas

izveidoto zemesgabalu platums nav mazāks par 50 metriem (sk.

lietas materiālu pirmā sējuma 41., 42. lpp.).

Identisks skaidrojums ir atrodams arī datālplānojuma

1.1.3. punktā (sk. lietas materiālu otrā sējuma 80.

lpp.).

Saskaņā ar detālplānojumu īpašuma

"Saulrīti" teritorija ir 0,73 hektāri un to paredzēts sadalīt

divos zemesgabalos attiecīgi 3635 un 3665 kvadrātmetru platībā

(sk. lietas materiālu otrā sējuma 81. lpp.).

21.3. Detālplānojums īpašumam "Ausmas" un īpašumam

"Undīnes".

Abi īpašumi atrodas teritorijā,

kuras izmantošanas mērķis saskaņā ar Teritorijas plānojumu ir

mežaines ar mājvietām un mežāres ar mājvietām. Saskaņā ar

Teritorijas plānojuma Apbūves noteikumu 6.6.9. punktu

mežaines ar mājvietām teritoriju detālplānojumā atļauts sadalīt

zamesgabalu, ja pēc sadalīšanas izveidotie zemesgabali (parceles)

nav mazāki par vienu hektāru un ja pēc sadalīšanas izveidoto

zemesgabalu platums nav mazāks par 50 metriem (sk. lietas

materiālu pirmā sējuma 122. lpp.). Arī attiecībā uz

teritorijām, kuru izmantošanas mērķis saskaņā ar Teritorijas

plānojumu ir mežāres ar mājvietām, Apbūves noteikumu

6.5.9. punkts noteic, ka detālplānojumā atļauts sadalīt

zemesgabalu, ja pēc sadalīšanas izveidotie zemesgabali (parceles)

nav mazāki par vienu hektāru un ja pēc sadalīšanas izveidoto

zemesgabalu (parceles) platums nav mazāks par 50 metriem

(sk. lietas materiālu pirmā sējuma 120. lpp.).

Identisks skaidrojums ir atrodams arī detālplānojuma

1.1.3. punktā (sk. lietas materiālu pirmā sējuma

200. lpp.).

Saskaņā ar detālplānojumu īpašumi

"Ausmas" un "Undīnes" ir divas zemes vienības: "Ausmas" - 4,52

hektāru platībā un "Undīnes" - 1,86 hektāru platībā. Ar

detālplānojumu tiek mainītas zemes vienību robežas un īpašums

"Ausmas" tiek sadalīts divās zemes vienībās - attiecīgi 31 200 un

14 050 kvadrātmetru platībā (sk. lietas materiālu pirmā sējuma

201. lpp.).

Tādējādi visi

trīs detālplānojumi neatbilst Aizsargjoslu likuma 36. panta

pirmās daļas 2. punktam un reģionālās attīstības un

pašvaldību lietu ministrs ir rīkojies tiesiski, apturot

detālplānojumu īpašuma "Jūrassili" teritorijai, īpašuma

"Saulrīti" teritorijai un īpašumu "Ausmas" un "Undīnes"

teritorijai.

22. Reģionālās

attīstības un pašvaldību lietu ministrs rīkojumā

Nr. 2-02/145 un rīkojumā Nr. 2-02/147, atsaucoties uz

Slīteres nacionālā parka administrācijas atzinumiem, papildus

norāda, ka detālplānojums īpašumam "Jūrassili", kā arī

detālplānojums īpašumiem "Ausmas" un "Undīnes" neatbilst Ministru

kabineta 2001. gada 13. marta noteikumu Nr. 116 "Slīteres

nacionālā parka individuālie aizsardzības un izmantošanas

noteikumi" (turpmāk - noteikumi Nr. 116) 14.2. apakšpunktam,

jo ainavu aizsardzības zonā ir aizliegts veikt būvniecību, kas

maina dabas un kultūrvēsturisko ainavu.

Satversmes tiesai ir jānoskaidro,

vai Slīteres nacionālā parka atzinumiem ir saistošs spēks un cik

lielā mērā Kolkas pagasta pašvaldībai tie bija jāņem vērā

detālplānojumos īpašumam "Jūrassili", kā arī īpašumiem "Ausmas"

un "Undīnes".

No normatīvajiem aktiem izriet, ka

atzinumiem, kurus teritorijas plānošanas procesā pašvaldībai

sniedz kompetentās institūcijas, nav normatīva spēka, tomēr

pašvaldībai, izstrādājot teritorijas plānojumu, ir jāņem vērā

atzinumos ietvertie secinājumi un ieteikumi. Valsts pārvaldes

mērķus, arī vides aizsardzības mērķus, visefektīvāk iespējams

sasniegt, valsts pārvaldes iestādēm sadarbojoties. Valsts

pārvaldes iekārtas likuma septītā nodaļa paredz sadarbību kā

procesu, kas valsts pārvaldes iestādēm palīdz efektīvāk veikt

savas funkcijas un uzdevumus (sk. Satversmes tiesas 2008.

gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03

27.2. punktu). Arī detālplānojuma izstrādāšanas un

apstiprināšanas gaitā pašvaldībai jāņem vērā kompetento

institūciju sniegtie atzinumi, kuri ir pieprasīti un saņemti.

Konkrētajā lietā ir īpaši jāņem

vērā tas, ka teritorijas, kurām tika izstrādāti un apstiprināti

nu jau apturētie detālplānojumi, atrodas īpaši aizsargājamā dabas

teritorijā - Slīteres nacionālajā parkā.

Lai nodrošinātu dabas ekosistēmu

aizsardzību, ainavu un sugu ģenētiskās un bioloģiskās

daudzveidības saglabāšanu un vienlaikus pieļautu saimniecisko

attīstību, Slīteres nacionālā parka likums parka teritorijai

noteic funkcionālu zonējumu, kurā katrai zonai ir atšķirīgs

tiesiskais režīms. Īpašums "Jūrassili", kā arī īpašumi "Ausmas"

un "Undīnes" atrodas Slīteres nacionālā parka ainavu aizsardzības

zonā. Saskaņā ar Slīteres nacionālā parka likuma 8. pantu ainavu

aizsardzības zona ir veidota, lai saglabātu piejūras mežu ainavu,

bioloģisko daudzveidību, aizsargātu Ziemeļkurzemei raksturīgo

kultūrvidi, kā arī nodrošinātu atpūtai un tūrismam piemērotas

vides saglabāšanu un dabu saudzējošu saimniekošanas metožu

lietošanu. Savukārt Ministru kabineta 2003. gada 22. jūlija

noteikumu Nr. 415 "Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju

vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi" (turpmāk -

noteikumi Nr. 415) 21. punkts noteic, ka būvniecība aizsargājamo

ainavu apvidū pieļaujama atbilstoši pašvaldības teritorijas

plānojumam un detālplānojumam, ievērojot normatīvajos aktos un

dabas aizsardzības plānā noteikto kārtību un ierobežojumus. No

šīm tiesību normām, kā arī no Noteikumu Nr.116 14.2. apakšpunkta

ir secināms, ka saimnieciskā darbība, tostarp būvniecība,

Slīteres nacionālā parka ainavu aizsardzības zonā pati par sevi

nav aizliegta, tomēr tai jābūt tādai, kas nemaina dabas un

kultūrvēsturisko ainavu. Kā redzams no lietas materiāliem,

pieteikuma iesniedzēja un Slīteres nacionālā parka administrācija

ir pretējos ieskatos par detālplānojumos paredzētās apbūves

ietekmi uz dabas un kultūrvēsturisko ainavu.

Likuma "Par īpaši aizsargājamām

dabas teritorijām" 18. pants noteic, ka īpaši aizsargājamai

teritorijai ir izstrādājams dabas aizsardzības plāns, lai tajā

saskaņotu dabas aizsardzības, dabas resursu izmantošanas un

reģiona ilgtspējīgas attīstības intereses. Turklāt minētā likuma