12. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas

Universitātes Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu

katedras profesors Dr. iur. Ringolds Balodis - norāda,

ka apstrīdētās normas neaizskar Satversmes 102. pantā noteiktās

pamattiesības, Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa

ir pretrunā ar Satversmes 91. un 99. pantu, bet Reliģisko

organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa

atbilst Satversmes 99. pantam, taču šajās normās noteiktais

pārreģistrācijas termiņš būtu pārvērtējams.

Ja Pieteikuma iesniedzēja prasa nevis reliģiskās organizācijas

reģistrāciju, bet jau ilgstoši pastāvošas reliģiskās

organizācijas tiesību atzīšanu, tad Reliģisko organizāciju likuma

normas neesot piemērojamas. Šāda rakstura strīds esot risināms

vispārējās jurisdikcijas tiesā, kas piemērošot nevis izskatāmajā

lietā apstrīdētās, bet gan citas tiesību normas.

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrās daļas izcelsme

esot aplūkojama kopsakarā ar 8. panta ceturtās daļas pirmo

teikumu. Sākotnēji Reliģisko organizāciju likuma projektā agrākās

trīs gadu "iepriekš pieteikšanās kārtības" vietā

noteikta trīs gadu "pārreģistrācijas kārtība",

pamatojoties uz to, ka vecā kārtība esot bezjēdzīga, jo neļaujot

kontrolēt jaunizveidotu reliģisko organizāciju reģistrāciju.

Likumprojekta lasījumā likumdevējs trīs gadu periodu nomainījis

ar desmit gadu periodu. Diskusijas par to neesot notikušas,

Saeimas sēdē izskanējušais viedoklis liecinot par likumdevēja

vēlmi būtiski pastiprināt reliģisko organizāciju kontroli un šai

nolūkā izmantot pārreģistrāciju. Analoģiski esot noticis ar

ierobežojumu, kas liedz jaunizveidotām reliģiskajām organizācijām

veidot baznīcu desmit gadus ilgajā moratorija jeb

pārreģistrācijas periodā. Likumdevējam neesot bijis jautājumu vai

atšķirīga ieskata par ierobežojošo nosacījumu "vienā

konfesijā viena baznīca", un sākotnējā redakcija esot tikai

nedaudz precizēta.

Lai gan Satversmes 102. pants atsevišķos gadījumos sniedzot

papildu garantijas, konkrētajā gadījumā nevarot saskatīt

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas pretrunu ar

šo Satversmes pantu, jo esot aizskartas Satversmes 99. pantā

noteiktās pamattiesības.

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā

noteiktajam ierobežojumam esot likumisks pamats un pieņemšanas

brīdī bijis leģitīms mērķis, jo likumdevējs vēlējies pasargāt

reliģiskās organizācijas no šķelšanās un strīdiem par īpašuma

sadali. Šī apstrīdētā norma esot skatāma ciešā saistībā ar

denacionalizācijas procesu. Likumdevēja uzdevums bijis radīt tādu

regulējumu, kas atjaunotu vēsturisko taisnīgumu. Īpašumu

atgūšanas procesā neesot bijusi pieļaujama sajukuma radīšana,

tādēļ kopš 1991. gada ieviests princips "vienā konfesijā

viena baznīca". Šis princips esot bijis lietderīgs un

pamatots, taču šobrīd vairs neesot attaisnojams. Tas norādot uz

valsts pārliecīgu un pārspīlētu interesi par baznīcu iekšējām

lietām. Visas baznīcas, kuras varēja atgūt savus nacionalizētos

īpašumus, tos esot atguvušas, un valstij vairs neesot pamata

regulēt atsevišķu konfesiju iekšējās lietas. Šī apstrīdētā norma,

proti, Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa, savu

leģitīmo mērķi jau esot sasniegusi, un tajā noteiktais

ierobežojums vairs neesot nepieciešams. Principu "vienā

konfesijā viena baznīca" vairs nevarot pamatot ar nacionālās

drošības interesēm, nepieciešamību aizsargāt demokrātisko valsts

iekārtu vai sabiedrības drošību.

Līdz ar to R. Balodis pievienojas Pieteikuma iesniedzējas

viedoklim, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā

noteiktais ierobežojums nav samērīgs. Ļaujot vienas konfesijas

draudzēm izveidot tikai vienu baznīcu, pārējām draudzēm tiekot

nodarīts kaitējums, un tas esot lielāks nekā sabiedrības gūtais

labums.

Tomēr likumdevējam, šo normu svītrojot no Reliģisko

organizāciju likuma, būšot jāmeklē risinājumi, kā saglabāt jau

nostabilizējušos valsts un baznīcu savstarpējo attiecību modeli

un nepieļaut to, ka tikko reģistrētas baznīcas, izmantojot

radušos situāciju, varētu pretendēt uz laulību reģistrēšanu

valsts vārdā vai ticības mācīšanu skolās. R. Balodis piekrīt

Pieteikuma iesniedzējai, ka Civillikuma 51. pants nevar kalpot

par attaisnojumu Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajai

daļai un pastāv mazāk ierobežojoši līdzekļi, kurus valsts var

izmantot, veidojot attiecības ar reliģiskajām organizācijām.

Satversmes tiesai, ja tā atzīst Reliģisko organizāciju likuma

7. panta trešo daļu par neatbilstošu Satversmei, esot jāparedz

pārejas laiks, lai likumdevējs varētu grozīt Civillikuma 51.

pantu un Reliģisko organizāciju likuma 6. panta trešo daļu.

R. Balodis pievienojas Saeimas atbildes rakstā sniegtajam

viedoklim par Reliģisko organizāciju likuma 8. panta ceturtās

daļas atbilstību Satversmes 99. pantam un uzskata, ka šīs normas

pirmais teikums atbilst Satversmes 99. pantam, bet likuma 7.

panta otrā daļa vērtējama kopsakarā ar 8. panta ceturto daļu.

Turklāt R. Balodis norāda, ka likumdevējam, ņemot vērā

lietderības un samērīguma apsvērumus, būtu jāpārskata šajās

normās noteiktais pārreģistrācijas perioda ilgums.