13. pants

Pieaicinātā persona - Dr. iur. h. c.,

assessor iur. Egils Levits - norāda, ka juridiskās

personas statusa nepiešķiršana pati par sevi var būt Satversmes

99. pantā noteiktās reliģijas brīvības ierobežojums. Šis

reliģijas brīvības aspekts pārklājoties ar Satversmes 102. pantā

noteiktās biedrošanās brīvības aspektu, tāpēc Satversmes 99.

panta interpretācijā varot tikt izmantota sakarā ar Satversmes

102. pantu attīstītā koncepcija, atsevišķi nepārbaudot iespējamo

102. panta pārkāpumu.

Attiecībā uz Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešo daļu

E. Levits norāda, ka esot jānoskaidro, vai un ciktāl valsts

drīkst skaidrot reliģiskās kopas konfesionālo piederību, lai pēc

tam to pakārtotu minētās normas nosacījumiem. Tātad valstij būtu

jāinterpretē likumā lietotais jēdziens "konfesija",

taču tas neesot iespējams citādi kā vien analizējot attiecīgās

reliģiskās kopas sludinātās reliģijas saturu pēc būtības.

Tādējādi varētu iznākt, ka valstij, lai tā varētu noteikt, kura

reliģiskā kopa pieder pie kuras konfesijas, būtu jānosaka

attiecīgās konfesijas praktizētās reliģijas "pareizais"

saturs. Šāda valsts rīcība būtu pretrunā ar reliģijas brīvību, jo

tas, kas tiek saprasts ar jēdzieniem "reliģija",

"konfesija", "pasaules uzskats" vai

"skatījums", un tas, kāds saturs šajos jēdzienos tiek

ielikts, ir atkarīgs tikai no indivīda paša, savukārt no šā

principa ir atvasināms princips, ka savas reliģijas saturu nosaka

pati draudze vai baznīca. Valstij esot jāatturas no iejaukšanās

konfesijas iekšējās kanonisko tiesību un dogmatiskajās attiecībās

vai iekšējā struktūrā un hierarhijā. Noteicošais faktors

attiecībā uz kādas reliģiskās kopas piederību kādai konfesijai

esot tās pašizpratne. Valstij pamatā vajagot akceptēt reliģiskās

organizācijas pašas noteikto konfesionālo piederību.

Tomēr reliģijas brīvība nestāvot pāri valsts tiesiskajai

kārtībai. Tādēļ valsts šādu pašnoteiktu konfesionālo piederību

tomēr izņēmuma gadījumā varot izvērtēt. Pirmkārt, tā varot to

izvērtēt tiktāl, ciktāl tas nepieciešams, lai novērstu tiesību

ļaunprātīgu izmantošanu. Otrkārt, valsts varot izvērtēt

reliģiskās kopas pašnoteikto reliģijas saturu, lai pārliecinātos,

vai tas nav pretrunā ar tiesībām un publisko kārtību.

Likuma pieņemšanas laikā leģitīmais mērķis, iespējams, bijis

saistīts ar to, ka valsts denacionalizēja baznīcu īpašumus, kurus

okupācijas vara tām bija atņēmusi, un valstij bija vienkāršāk kā

subjektu, kas tiesīgs atgūt īpašumus, katrā konfesijā saskatīt

tikai vienu baznīcu. Tādējādi netiešā veidā esot novērsta baznīcu

sadrumstalošanās un šķelšanās ar īpašumu saistītu strīdu dēļ.

Šobrīd situācija esot pavisam citāda. Tādēļ mērķis, kas sākotnēji

varbūt arī bija leģitīms, vairs nevarot attaisnot tiesību

ierobežojumu. Tātad Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās

daļas teorētiski iespējamie leģitīmie mērķi vairs neesot

uzskatāmi par tādiem, kas varētu šo ierobežojumu attaisnot. Līdz

ar to neesot nepieciešams skatīt šīs normas atbilstību Satversmes

102. un 91. pantam.

Savukārt attiecībā uz Reliģisko organizāciju likuma 7. panta

otrajā un 8. panta ceturtajā daļā noteikto ierobežojumu E. Levits

norāda, ka reliģiskā pārliecība varot nonākt pretrunā ar valsts

likumiem un publisko kārtību, tādējādi nodarot kaitējumu ticīgā

personībai. Šāda nevēlama parādība varot tikt ātrāk konstatēta un

efektīvāk novērsta tad, ja attiecīgā jaunā, vēl nepazīstamā

reliģiskā kopiena atrodas pastiprinātā uzraudzībā, ko nodrošina

pārreģistrācijas pienākums. Turklāt šis noteikums netieši

apliecinot arī lielāku uzticēšanos Latvijā jau reģistrētajām

baznīcām, jo to jaundibinātās draudzes netiekot pakļautas

pārreģistrācijas procedūrai. Diemžēl tas nozīmējot arī to, ka

jebkura jauna reliģija, kas ienāk (vai no jauna rodas) Latvijā,

tiek uzlūkota ar aizdomām un zināmā mērā tiek apšaubīta tās

piekritēju objektīvā spriestspēja. Tas varot būt pretrunā ar

liberālās demokrātijas normatīvo pamatpieņēmumu par cilvēku kā

brīvu, pašatbildīgu, spriestspējīgu būtni. Par pareizo risinājumu

šajā jautājumā E. Levits neizsakās, taču norāda, ka viņa

personiskais ieteikums būtu šāds: pieņemot, ka patlaban Latvijas

sabiedrība varētu būt nobriedusi tiktāl, lai spētu jaunus

reliģiskus un pseidoreliģiskus piedāvājumus novērtēt kritiski,

tas ir, labāk nekā tolaik, kad apstrīdētais regulējums tika

pieņemts, atzīt, ka ikgadēja pārreģistrācija desmit gadu garumā

atbilst sabiedrības drošības interesēm, taču pārāk ierobežo

reliģijas brīvību un ir iespējams noteikt saudzējošāku

ierobežojumu.

Reliģisko organizāciju likuma 8. panta ceturtās daļas mērķis

esot aizsargāt sabiedrību no valstī jaunu un nepazīstamu

konfesiju draudžu, iespējams, kaitīgas ietekmes, nepieļaujot

reliģiskās organizācijas statusa ļaunprātīgu izmantošanu un

prettiesisku darbību. Taču luterāņu un pareizticīgo konfesijas

neesot Latvijā jaunas un nepazīstamas. Minētais mērķis varētu

tikt atzīts par leģitīmu tikai attiecībā uz Latvijā jaunām,

nepazīstamām konfesijām. Piemērojot ar konstitūciju saskanīgas

interpretācijas palīgmetodi, būtu veicama šīs normas teleoloģiskā

redukcija, to neattiecinot uz valstī labi pazīstamām

konfesijām.

Latvijas Pareizticīgās autonomās baznīcas un Latvijas

Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas juridiskā

identitāte varot tikt konstatēta divos veidos - vispārējās

jurisdikcijas tiesā vai ar īpašu valsts lēmumu (likumu vai citu

tiesību aktu) kontekstā ar okupācijas seku likvidēšanu. Abos

gadījumos esot piemērojama Neatkarības deklarācija, Satversme un

valsts nepārtrauktības princips. Lai pamatlieta tiktu izšķirta

pilnībā, Satversmes tiesa varētu izskatīt arī šo jautājumu.

Valstij esot rīcības brīvība izvēlēties konkrētas baznīcas,

kuras tā uzskatīs par savām partnerēm, ar kurām sadarbosies,

kuras atbalstīs un kurām minētā Latvijas valsts un baznīcas

attiecību modeļa ietvaros piešķirs noteiktas tiesības. Tikai šai

izvēlei vajagot būt saprātīgi pamatotai, tā nedrīkstot būt

patvaļīga. Tas esot valsts brīvas politiskās izšķiršanās

jautājums. Valsts rīcības brīvības robežas šajā ziņā nosakot

vienīgi Satversmes ievads. Savukārt Satversmes 91. pants šajā

kontekstā neesot piemērojams. Valstij neesot pienākuma izturēties

vienādi vai vienlīdzīgi pret visu konfesiju baznīcām (vai

draudzēm). Civillikuma 51. pants nebūtu automātiski jāpārformulē

abstraktā formā, dodot visām reģistrētajām baznīcām vienādas

tiesības laulāt. Arī speciālie likumi par attiecīgajām baznīcām

nebūtu jāpārskata. Tomēr likumdevējam būtu jāpārvērtē šis

jautājums un taisnīgā, godprātīgā veidā jāatspoguļo situācija,

kāda rastos, ja vienas tradicionālās konfesijas ietvaros turpmāk

varētu pastāvēt vairākas baznīcas.

Secinājumu

daļa