14. pants

Satversmes tiesai procesuāla rakstura jautājumi ir

jāizskata pirms tiesību normu satversmības izvērtēšanas pēc

būtības (sal.: Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra

sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 17. punkts).

Pieaicinātā persona Latvijas Pareizticīgā autonomā baznīca

lūgusi Satversmes tiesu atzīt tās kā pirms Latvijas okupācijas

jau reģistrētas reliģiskās organizācijas juridiskās

nepārtrauktības faktu un ierakstīt to reliģisko organizāciju un

to iestāžu reģistrā kā juridisko personu. Pieaicinātā persona

Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas uzskata, ka

Satversmes tiesai jāpaplašina apstrīdēto normu satversmības

izvērtējuma robežas un jāizvērtē to atbilstība Neatkarības

deklarācijai un valsts nepārtrauktības principam.

Pieaicinātā persona E. Levits norāda, ka reliģiskās

organizācijas statusa nepārtrauktība var tikt konstatēta

vispārējās jurisdikcijas tiesā vai ar īpašu valsts lēmumu

okupācijas seku likvidēšanas kontekstā. Turklāt E. Levits

uzskata, ka Satversmes tiesa var šo jautājumu izskatīt, lai būtu

iespējams pilnībā izšķirt pamatlietu. Savukārt pieaicinātā

persona R. Balodis norāda, ka attiecībā uz juridiskās personas

statusa nepārtrauktības atzīšanu nav piemērojamas Reliģisko

organizāciju likuma normas. Šāda rakstura jautājums esot risināms

vispārējās jurisdikcijas tiesā, un tā risināšanā esot

piemērojamas nevis apstrīdētās, bet citas tiesību normas.

Satversmes tiesa norāda, ka pieaicinātajām personām atbilstoši

Satversmes tiesas likuma 22. panta otrās daļas 2. punktam

jāsniedz tiesai vienīgi viedoklis par lietā izskatāmu jautājumu.

Pieaicinātajai personai nav tiesību izteikt procesuālus lūgumus.

Tomēr Satversmes tiesa konkrētajā gadījumā uzskata par

nepieciešamu īsi atbildēt uz minētajiem pieaicināto personu

izteiktajiem apsvērumiem.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Neatkarības deklarācijas

preambula konkretizē Latvijas valsts nepārtrauktības principu un

uzliek valsts varas institūcijām pienākumu ievērot šo principu un

neatkāpties no tā (sal.: Satversmes tiesas 2007. gada 29.

novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 64.2. punkts un 2010.

gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2009-94-01 14.2.

punkts).

Tādējādi reliģiskās organizācijas statusa nepārtrauktība,

ievērojot Satversmē ietvertos principus, tostarp valsts

nepārtrauktības principu, var tikt konstatēta, izskatot jautājumu

par juridiska fakta konstatēšanu. Šāda jautājuma izskatīšana

atbilstoši Civilprocesa likuma 288. pantam ir vispārējās

jurisdikcijas tiesas kompetencē. Izņēmuma gadījumos, izskatot

cieši saistītu administratīvo tiesību strīdu, juridiska fakta

konstatēšana var būt arī administratīvās tiesas kompetencē

(sk. Augstākās tiesas departamentu priekšsēdētāju 2017. gada

18. oktobra sēdes lēmumu). Šāda jautājuma izskatīšana, ciktāl

juridiskā statusa nepārtrauktība nav atzīta ar normatīvo aktu,

atbilstoši Satversmes 85. pantam un Satversmes tiesas likuma 1.

un 16. pantam nav Satversmes tiesas kompetencē.

Turklāt jāņem vērā, ka administratīvajā lietā, kura jāizskata

Pieteikuma iesniedzējai, reliģiskās organizācijas statusa

nepārtrauktība pēc būtības netiek vērtēta.

Savukārt juridiskās personas statusa piešķiršana ir

kompetentās valsts reģistru iestādes funkcija un tikai strīda

gadījumā var tikt pārvērtēta administratīvajā tiesā. Līdz ar to

arī šāds prasījums nav pakļauts izskatīšanai Satversmes tiesā,

kamēr ir izšķirams strīds vienīgi par tiesību piemērošanas, nevis

tiesiskā regulējuma satversmības jautājumiem.