22. pants

Pieteikuma iesniedzēja apstrīd arī Reliģisko

organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību Satversmes

91., 99. un 102. pantam.

Saeima lūgusi izbeigt tiesvedību šajā lietas daļā, jo

attiecīgā apstrīdētā norma nav piemērojama administratīvajā

lietā, kurā Pieteikuma iesniedzēja vērsusies Satversmes tiesā.

Šādam uzskatam pievienojas arī pieaicinātā persona Tieslietu

ministrija un Latvijas Pareizticīgā baznīca. Taču Saeima norāda,

ka arī tādā gadījumā, ja Satversmes tiesa atzītu pārreģistrācijas

periodu par neatbilstošu Satversmei, Pieteikuma iesniedzējai

nāktos secināt, ka labvēlīgu administratīvo aktu nav iespējams

izdot, jo lietā trūkst Tieslietu ministrijas atzinuma par

reliģiskas organizācijas darbību. Neizpildoties šim labvēlīga

administratīvā akta izdošanas priekšnoteikumam, administratīvajai

tiesai nebūtu pamata konkrētās administratīvās lietas ietvaros

pašai vērtēt Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā

noteiktā kritērija izpildi.

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.1 panta

pirmās daļas 2. punktam tiesas ir konkrētās konstitucionālās

kontroles subjekts. Tāpēc tās nevar iesniegt abstraktās

konstitucionālās kontroles pieteikumu Satversmes tiesā. Proti,

tiesa var vērsties ar pieteikumu un Satversmes tiesa pēc tiesas

pieteikuma var izvērtēt tikai tādu tiesību normu satversmību,

kuras ir piemērotas vai būtu jāpiemēro konkrētajā lietā.

Pieteikuma iesniedzēja ir pamatojusi, ka attiecīgā apstrīdētā

norma var tikt piemērota administratīvajā lietā, ja Reliģisko

organizāciju likuma 7. panta otrajā daļā un 8. panta ceturtajā

daļā noteiktais ierobežojums, kas liedz jaunizveidotām draudzēm

izveidot reliģisku savienību (baznīcu) pirms desmit gadus ilgā

pārreģistrācijas perioda beigām, tiek atzīts par neatbilstošu

Satversmei.

Satversmes tiesa noraida Saeimas argumentu, ka administratīvā

tiesa šādā gadījumā nevarētu lemt par labvēlīga administratīvā

akta izdošanu, jo lietā nav Tieslietu ministrijas atzinuma, kuru

nepieciešams saņemt pirms reliģiskās savienības (baznīcas)

reģistrācijas. Augstākā tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka

atbildētāja pusē pieaicinātai iestādei jāpieliek pūles, lai

nekavētu strīda objektīvu izskatīšanu tiesā, un nekas neliedz

Tieslietu ministrijai tiesas procesa laikā patstāvīgi izvērtēt

atzinuma par reliģiskās organizācijas darbību sniegšanai

nepieciešamo informāciju (pēc būtības sniegt atzinumu jau tiesā)

[sk. Augstākās tiesas 2011. gada 17. jūnija sprieduma lietā

Nr. SKA-505/2011 (A42672807) 13. punktu].

Tā kā Satversmes tiesa jau atzinusi Reliģisko organizāciju

likuma 7. panta otrajā daļā un 8. panta ceturtajā daļā noteikto

ierobežojumu par neatbilstošu Satversmei, tai ir jāizvērtē arī

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstība

Satversmei.

Līdz ar to tiesvedība par Reliģisko

organizāciju likuma 7. panta trešās daļas satversmību ir

turpināma.