21. pants

Satversmes 99. un 102. pantā ietvertās tiesības

biedroties reliģijas brīvības īstenošanai var tikt ierobežotas.

Pamattiesību ierobežojuma gadījumā Satversmes tiesai ir

jāizvērtē, vai minēto tiesību ierobežojums ir attaisnojams,

proti, vai:

1) tas ir noteikts ar likumu;

2) tam ir leģitīms mērķis;

3) tas ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011.

gada 18. marta sprieduma lietā Nr. 2010‑50‑03 9.-12.

punktu un 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 25.

punktu).

21.1. Lai izvērtētu Reliģisko organizāciju likuma 7.

panta otrajā daļā un 8. panta ceturtajā daļā ietvertā

pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmes 99. un 102.

pantam, visupirms jāpārbauda, vai pamattiesību ierobežojums ir

noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, proti:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 14.

punktu).

Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis un

arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka Reliģisko

organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa

pieņemta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, ir izsludināta un

publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

Attiecīgajās apstrīdētajās normās ietvertā ierobežojuma

formulējums ir pietiekami skaidrs. Persona var izprast šā

ierobežojuma saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas.

Līdz ar to pamattiesību ierobežojums

ir noteikts ar likumu.

21.2. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

Satversmes 116. pants noteic, ka personas tiesības, kas

ietvertas citstarp Satversmes 102. pantā, var ierobežot likumā

paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības,

demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un

tikumību. Turklāt Satversmes 116. pants noteic, ka uz šajā pantā

minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības

paušanu.

Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un

pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk. piemēram, Satversmes tiesas

2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18.

punktu).

Saeima norāda, ka pārreģistrācijas pienākuma mērķis ir

aizsargāt sabiedrību no valstij jaunu un nezināmu draudžu,

iespējams, kaitīgas ietekmes, nepieļaut reliģiskās organizācijas

statusa ļaunprātīgu izmantošanu un prettiesisku darbību.

Potenciāli draudi esot novēršami, ja valstij ir iespējas

jaunizveidotu draudžu pārreģistrācijas periodā pārbaudīt to

darbību un liegt tām dibināt reliģisko savienību (baznīcu) ar

hierarhiski augstāku organizācijas pakāpi un pastāvīgas

reliģiskās organizācijas statusu. Tātad apstrīdētajās normās

paredzētajam ierobežojumam ir vairāki Satversmes 116. pantā

nostiprinātie leģitīmie mērķi - citu cilvēku tiesību,

demokrātiskās valsts iekārtas, sabiedrības drošības, labklājības

un tikumības aizsardzība. Šādam viedoklim pievienojas arī

Tieslietu ministrija.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ierobežojuma, kas liedz

izveidot baznīcu pirms pārreģistrēšanās perioda beigām,

leģitīmais mērķis esot publiskās kārtības nodrošināšana,

pārliecinoties, ka baznīcu veidojošās draudzes ievēro normatīvos

aktus, kā arī ir stabilas un spēj pastāvēt ilgstoši.

Savukārt E. Levits norāda, ka šāds mērķis varētu tikt atzīts

par leģitīmu tikai attiecībā uz Latvijā jaunām, nepazīstamām

konfesijām, taču ne attiecībā uz pareizticīgo konfesiju un

luterāņu konfesiju. Šim likumā noteiktajam ierobežojumam esot

pārāk plašs tvērums, jo šis ierobežojums aptverot arī gadījumus,

kuros tam nav leģitīma mērķa.

Satversmes tiesa konstatē, ka jau Augstākās padomes pieņemtajā

likumā "Par reliģiskajām organizācijām" (kas bija spēkā

līdz 1995. gada 9. oktobrim) bija iekļauts ierobežojums, kas

reliģiskām kopienām liedza reģistrēties trīs gadus pēc attiecīga

pieteikuma iesniegšanas Reliģijas lietu nodaļai, lai citstarp

varētu pārliecināties par to darbības atbilstību normatīvajiem

aktiem (sk. likuma "Par reliģiskajām

organizācijām" 5. panta trešo daļu redakcijā, kas

bija spēkā no 1991. gada 13. jūnija). Reģistrācijas

ierobežojums uz trim gadiem tika noteikts ar 1991. gada 13.

jūnija likumu "Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas

Republikas likumā "Par reliģiskajām

organizācijām"". Grozījumus iesniedza Augstākās padomes

Reliģijas lietu konsultatīvā padome. Grozījumu pamatojumā tā

norādījusi, ka Latvijas Republikā tiek veidotas jaunas draudzes,

kuras neatzīst jau esošo konfesiju izveidotos un oficiāli

reģistrētos centrus, pretēji likumam organizē reliģiska rakstura

mācību iestādes, misijas un cenšas līdzās jau esošajiem konfesiju

centriem radīt alternatīvas vadošas institūcijas. Šāda minēto

draudžu darbība esot atklāti vērsta uz ticīgo šķelšanos un

iejaukšanos citu reliģisko organizāciju darbībā. Tiekot veidoti

arī dažādi Latvijā netradicionāli un ārpuskonfesionāli reliģiskie

grupējumi, kuri, tikko izveidojušies, jau pieprasa tos

nekavējoties oficiāli atzīt un dot tiem juridiskās personas

statusu (sk. lietas materiālu 5. sēj. 66. lp.).

Minēto grozījumu izstrādes materiālos ietvertajā dokumentā

"Pamatojums nepieciešamajām izmaiņām un papildinājumiem

Latvijas Republikas likumā "Par reliģiskajām

organizācijām"" norādīts, ka ir nepieciešams iepazīties

ar jaunu reliģisko organizāciju konfesionālo piederību, darbības

mērķiem, uzdevumiem un to faktisko saturu. Esot nepieciešams

zināms laika periods, lai konstatētu minēto apvienību darbības

ievirzi un atbilstību tautas mentalitātei, tradīcijām. Šādus

apsvērumus apstiprinot sūdzības, kas iesniegtas par atsevišķu

netradicionālo reliģisko apvienību prettiesisko darbību (sk.

lietas materiālu 5. sēj. 31. lp.).

Reliģisko organizāciju likuma izstrādes laikā sākotnēji tā

projektā bija iekļauta no likuma "Par reliģiskajām

organizācijām" pārņemta tiesību norma, kas reliģiskai

kopienai paredzēja trīs gadus ilgu reģistrācijas ierobežojumu,

lai pārliecinātos par tās lojalitāti valstij un darbības

atbilstību normatīvajiem aktiem (sk. lietas materiālu 3. sēj.

1.-10. lp.). Apspriežot likumprojektu, šīs normas redakcija

tika grozīta. Visupirms tika paredzēts, ka reliģiskā organizācija

- draudze - var tikt reģistrēta, bet tai nosakāms trīs gadus ilgs

pārreģistrācijas periods, lai varētu pārliecināties par tās

lojalitāti valstij un darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām

(sk. lietas materiālu 3. sēj. 23.­-33. lp.). Visbeidzot

tika iesniegts un atbalstīts priekšlikums noteikt desmit gadus

ilgu pārreģistrācijas laiku (sk. 5. Saeimas 1995. gada 6. un

7. septembra sēdes stenogrammu). Priekšlikums tika pamatots

ar to, ka reliģiskā organizācija var trīs gadus deklarēt savu

uzticību valstij, likumam un sabiedrībai, bet pēc tam izvērst

klaji antisabiedrisku darbību.

Attiecīgās apstrīdētās normas paredz, ka no katras

jaunizveidotas reliģiskās organizācijas - draudzes - pirmās

reģistrācijas brīža tiek vērtēta tās darbības atbilstība

normatīvo aktu prasībām. Šāda uzraudzība un nogaidīšanas periods

līdz tam, kad reliģiskā organizācija var iegūt tiesības veidot

reliģisko savienību (baznīcu), neietver tiesības vērtēt

reliģiskās organizācijas ticības aspektus. Tādējādi Satversmes

tiesa secina, ka tas, kādu konfesionālo piederību reliģiskā

organizācija norāda savos statūtos, neietekmē minētās uzraudzības

leģitīmo mērķi.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka valstīm ir tiesības

pārbaudīt, vai konkrēta kopiena tās reliģisko mērķu sasniegšanas

vārdā neveic tādas darbības, kas kaitē sabiedrības drošībai vai

publiskajai kārtībai (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001.

gada 13. decembra sprieduma lietā "Metropolitan Church of

Bessarabia and Others v. Moldova", pieteikums Nr. 45701/99,

113. punktu).

Satversmes tiesa uzskata, ka pārreģistrācijas prasība

jaunizveidotām draudzēm izvirzīta, lai izvairītos no tā, ka

reliģiskās savienības (baznīcas) statuss tiktu ļaunprātīgi

izmantots un tiktu veiktas prettiesiskas darbības, apdraudot

sabiedrības drošību un publisko kārtību. Tādējādi apstrīdētajās

normās ietvertais ierobežojums kalpo tādiem Satversmes 116. pantā

norādītajiem leģitīmajiem mērķiem kā citu cilvēku tiesību un

sabiedrības drošības aizsardzība.

Līdz ar to pamattiesību

ierobežojumam ir leģitīmi mērķi.

21.3. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

Satversmes tiesai jāpārbauda:

1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo

mērķi;

2) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi

nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem;

3) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst

sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

kaitējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma

principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu un

2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 25.

punktu).

21.3.1. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu).

Desmit gadu periods, kurā katru gadu pirms pārreģistrācijas,

pamatojoties uz Tieslietu ministrijas atzinumu, tiek izvērtēta

draudzes darbība iepriekšējā gadā, nodrošina regulāru uzraudzību

pār to, vai draudze ievēro normatīvo aktu prasības, kā arī

veicina to, ka reliģiskās organizācijas neizmanto sabiedrības

uzticību negodprātīgā veidā. Tātad šāds pārreģistrācijas periods

ir piemērots līdzeklis pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu -

citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība -

sasniegšanai.

Līdz ar to likumdevēja izraudzītais

līdzeklis ir piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai.

21.3.2. Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja

nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus

izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk.

Pieteikuma iesniedzēja un pieaicinātās personas E. Levits un

Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas norāda, ka

ierobežojuma leģitīmos mērķus varot sasniegt ar līdzekļiem, kuri

personas pamattiesības ierobežotu mazāk.

Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā

kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu).

Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv

alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās

pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.

punktu).

Saeima atbildes rakstā paskaidro, ka konkrēta termiņa

noteikšana, ja vien tas nav acīmredzami nesamērīgs, esot

tiesībpolitiskas izšķiršanās jautājums. Attiecīgais likumdevēja

tiesībpolitiskais lēmums, kas pieņemts, balstoties uz lietderības

apsvērumiem sakarā ar ierobežojuma piemērošanas termiņa

noteikšanu, neesot pārvērtējams citās institūcijās, tostarp

Satversmes tiesā. Tāpēc citu, saudzējošāku alternatīvu līdzekļu

neesot un par vissaudzējošāko līdzekli esot uzskatāms

apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums. Saeima nevarot

piekrist arī tam Pieteikuma iesniedzējas uzskatam, ka pasaulē un

Latvijā jau labi pazīstamu reliģisko organizāciju darbību būtu

iespējams pārbaudīt īsākā laika posmā vai bez

pārreģistrācijas.

Satversmes tiesas uzdevums ir sekmēt personu pamattiesību

aizsardzību. Tāpēc tās kompetencē ir likumdevēja noteikta

pamattiesību ierobežojuma samērības izvērtēšana. Līdz ar to tiesa

noraida Saeimas argumentu, ka apstrīdētais reliģisko organizāciju

pārreģistrācijas periods nav pārvērtējams Satversmes tiesā.

Pieaicinātā persona tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētās

normas, kas paredz desmit gadus ilgu pārreģistrācijas periodu,

nav pietiekami elastīgas. Tiesībsargs savu viedokli pamato ar to,

ka Satversmes tiesa 2009. gada 10. novembrī izbeidza tiesvedību

lietā Nr. 2009‑13‑0106, kas bija ierosināta par Reliģisko

organizāciju likuma 10. panta trešās daļas trešā teikuma, kas

noteiktos gadījumos nepieļāva konfesijā reģistrēt autonomas

draudzes, atbilstību Satversmes 99. pantam un Konvencijas 9.

pantam. Satversmes tiesa izbeigusi tiesvedību tāpēc, ka Saeima ar

2009. gada 29. oktobra likumu "Grozījumi Reliģisko

organizāciju likumā" izslēdza apstrīdēto normu no Reliģisko

organizāciju likuma. Tiesa secinājusi, ka ir novērsts lietā

pastāvošais strīds, jo pēc grozījumu stāšanās spēkā kļuva

iespējams reģistrēt autonomu draudzi arī tādā gadījumā, ja to

nepieļauj attiecīgās konfesijas kanoniskie noteikumi. Tiesībsargs

argumentē, ka tādējādi desmit gadus ilgais pārreģistrācijas

periods attiecībā uz noteiktām autonomām draudzēm nav

samērīgs.

Kā uzsver Pieteikuma iesniedzēja un pieaicinātā persona

tiesībsargs, ierobežojums, kas paredz desmit gadus ilgu

pārreģistrācijas periodu, nav samērīgs arī tāpēc, ka saskaņā ar

apstrīdētajām normām šis periods tiek skaitīts no draudzes,

turklāt no visnesenāk reģistrētās draudzes, reģistrācijas

brīža.

Savukārt Saeima norāda, ka atšķirīgu pārreģistrācijas periodu

noteikšana atkarībā no reliģijas izplatības un atpazīstamības

dažādas reliģiskās organizācijas nostādītu nevienlīdzīgā

situācijā. Atšķirīga attieksme atkarībā no draudzes praktizētās

reliģijas atpazīstamības nesasniegtu leģitīmo mērķi, jo būtiski

esot vērtēt tieši konkrētās draudzes darbību. Šāda atšķirīga

attieksme, pēc Saeimas ieskata, nebūtu attaisnojama un

savienojama ar valsts kā neitrāla un neieinteresēta dažādu

reliģiju, ticību un pārliecību praktizēšanas organizatora

lomu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts, ka pēc tā, kā

nacionālie tiesību akti regulē biedrošanās brīvību un kā šī

brīvība tiek īstenota, var spriest par demokrātijas līmeni

attiecīgajā valstī (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007.

gada 1. februāra sprieduma lietā "Ramazanova and Others v.

Azerbaijan", pieteikums Nr. 44363/02, 54. punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa norāda, ka visām valsts iestādēm

ir no Konvencijas 9. panta izrietošs pienākums pēc iespējas

saīsināt laiku, kas reliģiskajai organizācijai jānogaida, pirms

tai tiek piešķirts juridiskās personas statuss. Līdz ar to

reliģiskajai apvienībai, kurai jau ir piešķirts juridiskās

personas statuss, piemērots nogaidīšanas periods, pirms tā var

iegūt stabilāku reliģiskās organizācijas statusu, ir vērtējams ar

īpašu rūpību, jo valstij ir pienākums reliģiskās brīvības jomā un

attiecībās ar dažādām reliģijām, konfesijām un ticībām īstenot

savu varu neitrālā un objektīvā veidā (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2008. gada 31. jūlija sprieduma lietā

"Religionsgemeinschaft der Zeugen Jehovas and Others v.

Austria", pieteikums Nr. 40825/98, 79. un 97.

punktu).

Likumdevējs attiecīgajās apstrīdētajās normās paredzējis

desmit gadus ilgu pārreģistrācijas periodu, kas skaitāms no

pirmās reģistrācijas brīža, visām jaunizveidotām reliģiskajām

organizācijām - draudzēm -, lai katru gadu pirms

pārreģistrācijas, pamatojoties uz Tieslietu ministrijas atzinumu,

pārliecinātos par to, vai reliģiskā organizācija ievēro normatīvo

aktu prasības. Taču Satversmes tiesa uzskata, ka uzraudzīt to,

vai reliģiskā organizācija ievēro normatīvo aktu prasības, ir

iespējams arī ar citiem līdzekļiem, turklāt mazāk iejaucoties

personas brīvības sfērā.

Reliģisko organizāciju likuma 5. panta sestā daļa paredz, ka

tiesībaizsardzības iestādes uzrauga reliģisko organizāciju

darbības atbilstību normatīvajiem aktiem un informē Tieslietu

ministriju par konstatētajiem normatīvo aktu pārkāpumiem

reliģisko organizāciju darbībā. Šāda informācija, ņemot vērā

Reliģisko organizāciju likuma regulējumu, Tieslietu ministrijai

ir nepieciešama galvenokārt tādēļ, lai tā varētu sniegt atzinumu

par pārreģistrējamas reliģiskās organizācijas darbības atbilstību

normatīvo aktu prasībām. Taču Satversmes tiesa uzsver, ka

atbilstoši minētajai tiesību normai tiesībaizsardzības iestādēm

papildus informācijas sniegšanai pašām ir pienākums uzraudzīt

reliģisko organizāciju darbības atbilstību normatīvajiem aktiem.

Šāds pienākums izriet arī no tiesībaizsardzības iestāžu

pamatfunkcijām - aizsargāt personu tiesības, sabiedrības un

valsts intereses.

Papildus tam atbilstoši Reliģisko organizāciju likuma 18.

panta otrajai daļai reliģiskās organizācijas darbību,

pamatojoties uz tiesas nolēmumu, var izbeigt citstarp tad: 1) ja

tā ir pretrunā ar Satversmi, citiem normatīvajiem aktiem vai

statūtiem (satversmi, nolikumu); 2) ja reliģiskā organizācija

aicina citus neievērot likumu; 3) ja reliģiskā organizācija ar

savu darbību (mācību) apdraud demokrātisko valsts iekārtu,

sabiedrisko mieru un kārtību, kā arī citu personu veselību un

tikumību. Atbilstoši minētā panta trešajai daļai jebkurā šādā

gadījumā pieteikumu tiesā var iesniegt ģenerālprokurors. Turklāt

atbilstoši minētā panta piektajai daļai tiesa, ņemot vērā

reliģiskās organizācijas izdarītā pārkāpuma smagumu un sekas, kā

arī izvērtējot reliģiskās organizācijas darbības mērķi un darbību

kopumā, var izteikt brīdinājumu reliģiskajai organizācijai,

neizbeidzot tās darbību.

Šāds citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības apdraudējuma

novēršanas līdzeklis ir alternatīvs ikgadējam pārreģistrācijas

pienākumam, turklāt efektīvi individualizēts un piemērojams tieši

tām reliģiskajām organizācijām, kuras apdraud citu cilvēku

tiesības un sabiedrības drošību.

Ņemot vērā citās, nevis apstrīdētajās Reliģisko organizāciju

likuma normās noteikto pienākumu uzraudzīt, vai reliģiskā

organizācija nepārkāpj normatīvo aktu prasības un ar savu darbību

neapdraud demokrātisko valsts iekārtu, publisko mieru, kārtību,

citu personu veselību un tikumību, konstatējams, ka apstrīdētā

ierobežojuma leģitīmos mērķus var sasniegt vismaz tādā pašā

kvalitātē, ja tiek efektīvi izpildīti attiecīgie ar likumu

noteiktie pienākumi. Līdz ar to Satversmes tiesa uzskata, ka

apstrīdētā ierobežojuma leģitīmos mērķus var sasniegt vismaz tādā

pašā kvalitātē ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem.

Tā kā Satversmes tiesa atzīst pārreģistrācijas pienākumu par

nesamērīgu, prasībai pēc Tieslietu ministrijas atzinuma pie šādas

pārreģistrācijas, kas ietverta 8. panta ceturtās daļas otrajā

teikumā, zūd tiesiska nozīme.

Tādējādi Reliģisko organizāciju

likuma 7. panta otrā daļa, ciktāl tā neparedz tiesības

jaunizveidotām draudzēm izveidot reliģisku savienību (baznīcu)

pirms desmit gadus ilga pārreģistrācijas perioda beigām, un

Reliģisko organizāciju likuma 8. panta ceturtā daļa, kas noteic

šo pārreģistrācijas prasību, periodu un kārtību, neatbilst

samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmes 99. un 102.

pantam.