24. pants

Pieteikuma iesniedzēja apstrīd Reliģisko

organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību Satversmes

99. un 102. pantam, jo šī norma pārkāpjot valsts neitralitātes

prasību tādējādi, ka liekot visām pie vienas konfesijas

piederošām reliģiskajām grupām apvienoties, pakļaujoties vienai

vadībai, vai arī liedzot apvienoties organizatoriskās struktūrās

pēc pašu ticīgo ieskata.

Pieteikuma iesniedzēja un pieaicinātā persona E. Levits

uzskata, ka ir ierobežotas Satversmes 99. un 102. pantā noteiktās

pamattiesības to kopsakarā. Savukārt pieaicinātā persona R.

Balodis uzskata, ka Satversmes 102. pants gan sniedzot papildu

garantijas, bet ar ierobežojumu, kas liedz jaunizveidotām

draudzēm izveidot baznīcu, Satversmes 102. pantā paredzētās

tiesības neesot aizskartas.

Vērtējot Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas

radīto Satversmes 99. un 102. pantā noteikto pamattiesību

aizskārumu un tā satversmību, jāņem vērā šā sprieduma 18.-20.

punktā secinātais. Proti, reliģisko organizāciju apvienošanās un

dažādu formu reliģisko kopienu reģistrācijas ierobežojumi ir

uzskatāmi par Satversmes 99. un 102. pantā noteikto pamattiesību

aizskārumu, un Satversmes tiesai ir jāizvērtē šā aizskāruma

atbilstība abām minētajām Satversmes normām to kopsakarā.

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa paredz, ka

vienas konfesijas draudzes var izveidot valstī tikai vienu

reliģisko savienību (baznīcu). Atbilstoši likuma 13. panta

otrajai daļai reliģiskās savienības (baznīcas) tiesību apjoms ir

plašāks nekā reliģiskās organizācijas - draudzes - tiesību

apjoms. Proti, atbilstoši minētajai tiesību normai tikai

reģistrētām reliģiskajām savienībām (baznīcām) vai diecēzēm ir

tiesības izveidot garīgā personāla mācību iestādes, klosterus,

misijas un diakonijas iestādes. Arī Saeima norādījusi, ka

reliģiskās savienības (baznīcas) forma reliģisko organizāciju

formu hierarhijā ieņem augstāku pakāpi nekā draudze un šis

statuss apliecina noteiktu draudžu kopuma ilglaicīgu pastāvēšanu,

apvienošanos lielākā veidojumā un tiesību pārmantojamību, tāpēc

likumdevējs reliģiskajām savienībām (baznīcām) noteicis arī

īpašas tiesības. Saeima norāda arī to, ka liegums iegūt Latvijas

Republikas reliģisko organizāciju formu hierarhiskajā struktūrā

augstāku - reliģiskās savienības (baznīcas) - pakāpi ierobežo

draudžu iespējas īstenot reliģiskās pārliecības brīvību tādos

aspektos, kādos šo brīvību var īstenot tikai reģistrēta reliģiskā

savienība (baznīca).

Satversmes tiesa atzīst, ka ierobežojums, kas liedz

jaunizveidotām draudzēm iegūt reliģisko organizāciju formu

hierarhiskajā struktūrā augstāku - reliģiskās savienības

(baznīcas) - pakāpi, un tādējādi arī liegums draudzēm reliģiskās

pārliecības paušanai apvienoties, līdz ar to iegūstot kopīgu

pārstāvniecību, ierobežo reliģisko organizāciju - draudžu -

tiesības biedroties reliģijas brīvības īstenošanai.

Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai Reliģisko

organizāciju likuma 7. panta trešā daļa atbilst tiesībām

biedroties reliģijas brīvības īstenošanai, kas izriet no

Satversmes 99. un 102. panta to kopsakarā.