25. pants

Satversmes tiesa jau iepriekš šajā spriedumā

norādījusi, ka Satversmes 99. un 102. pantā ietvertās tiesības

biedroties reliģijas brīvības īstenošanai var tikt ierobežotas.

Satversmes tiesai arī attiecībā uz šo apstrīdēto normu ir

jāizvērtē, vai attiecīgo pamattiesību ierobežojums ir

attaisnojams, proti, vai:

1) tas ir noteikts ar likumu;

2) tam ir leģitīms mērķis;

3) tas ir samērīgs.

25.1. Lai izvērtētu Reliģisko organizāciju likuma 7.

panta trešajā daļā ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību

Satversmes 99. un 102. pantam, visupirms jāpārbauda, vai

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu, proti:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tā piemērošanas sekas.

Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka

apstrīdētā norma ir pieņemta normatīvajos aktos noteiktajā

kārtībā, kā arī izsludināta un publiski pieejama atbilstoši

normatīvo aktu prasībām. Taču starp lietas dalībniekiem un

pieaicinātajām personām nav vienprātības par šīs apstrīdētās

normas saturu un tādējādi pastāv šaubas par to, vai tiesību norma

ir pietiekami skaidri formulēta.

Pieaicinātā persona Tieslietu ministrija norāda, ka praksē

varot rasties problēmas ar Reliģisko organizāciju likuma 7. panta

trešās daļas interpretāciju un konfesiju nosaukumu ierakstīšanu

valsts publiskajā reģistrā tā, lai tos varētu atšķirt, tomēr tas

neesot uzskatāms par pietiekamu iemeslu apšaubīt attiecīgās

prasības atbilstību Satversmei.

Saeima atbildes rakstā norāda, ka draudze pati nosaka savu

konfesionālo piederību, reģistrācijas dokumentu iesniegšanas

procesā apliecinot savu izvēli neiekļauties nevienā jau

reģistrētā reliģiskajā savienībā (baznīcā), bet darboties

autonomā statusā. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā

daļa neesot tulkojama tādējādi, ka tā liegtu pastāvīgas

reliģiskās organizācijas statusu ieguvušajām draudzēm, kas

izpildījušas likuma prasības, dibināt reliģisko savienību -

Latvijas Pareizticīgo autonomo baznīcu.

Pieaicinātā persona tiesībsargs pauž šaubas par to, vai

apstrīdētās normas teksts ir interpretējams tik plaši, kā to dara

Saeima. Saeimas sniegtais normas satura skaidrojums būtībā radot

tādu iespaidu, ka šī norma ir deklaratīva un faktiski neietekmē

baznīcas reģistrācijas procesu. Apstrīdētā norma neesot formulēta

pietiekami precīzi, lai izslēgtu šaubas par to, ka tā tiek

piemērota atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūrai.

Satversmes tiesa secina, ka Saeimas norādītā Reliģisko

organizāciju likuma 7. panta trešās daļas interpretācija ir

aplūkojama kopsakarā ar Saeimas sniegto jēdziena

"konfesija" skaidrojumu.

Saeima un pieaicinātā persona Tieslietu ministrija norāda, ka

jēdziens "konfesija" piepildāms ar saturu katrā

konkrētajā gadījumā un vēsturiski saprotams tādējādi, ka starp

konfesiju un atsevišķu baznīcu, kurā šīs konfesijas mācība tiek

sludināta, ir iespējams likt vienādības zīmi. Tādēļ, pēc

Tieslietu ministrijas ieskata, reliģiskās kopienas (grupas)

izvēle veidot no pastāvošajām reliģiskajām savienībām (baznīcām)

neatkarīgu, autonomu draudzi norāda uz tās konfesionālo atšķirību

no valstī jau pastāvošajām reliģiskajām savienībām (baznīcām),

proti, uz citādu kanoniskās mācības izpratni (interpretāciju) un

atšķirīgām reliģiskajām procedūrām.

Pieaicinātā persona Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca

ārpus Latvijas norāda, ka tā nevarot Latvijā reģistrēties kā

reliģiskā savienība (baznīca) tāpēc, ka evaņģēliski luteriskajā

konfesijā jau esot reģistrēta viena reliģiskā savienība

(baznīca).

Arī pieaicinātā persona Latvijas Pareizticīgā baznīca uzskata,

ka vienas konfesijas draudzes var izveidot valstī tikai vienu

reliģisko savienību (baznīcu).

Satversmes tiesai jānoskaidro, vai attiecīgās apstrīdētās

tiesību normas saturs ir pietiekami skaidrs, lai persona varētu

izprast no šīs normas izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tās piemērošanas sekas.

Atbilstoši Reliģisko organizāciju likuma 1. panta 2. punktam

reliģiskās konfesijas šā likuma izpratnē ir pasaules reliģiju

virzieni, kam ir savs ticības apliecinājums, mācība un dogmatika,

kā arī kulta tradīcijas.

Reliģisko organizāciju likuma 9. panta pirmās daļas 1. punkts

paredz, ka pieteikumam par draudzes reģistrāciju ir citstarp

jāpievieno attiecīgās reliģiskās organizācijas statūti

(satversme, nolikums). Atbilstoši likuma 10. panta pirmās daļas

1. punktam reliģiskās organizācijas statūtos (satversmē,

nolikumā) citstarp jānorāda reliģiskās organizācijas konfesionālā

piederība. Saskaņā ar šā panta trešo daļu draudzei, ja tā atzīst

savu piederību pie kādas no valsts teritorijā pastāvošajām

konfesijām, tas jānorāda draudzes iesniegumā, ko apstiprina

attiecīgās reliģiskās savienības (baznīcas) vadība vai tās

uzdevumā - diecēzes vadība. Reliģisko organizāciju likuma 3.

panta trešā daļa noteic, ka reliģiskā savienība (baznīca) apvieno

šajā likumā noteiktajā kārtībā reģistrētās vienas konfesijas

draudzes.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesību normu nevar

izprast ārpus tās piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā

tā funkcionē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-26-03 12.1. punktu un 2018. gada

15. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 16.2. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja kā tiesību normas piemērotājs jautājumā

par reliģiskās organizācijas tiesībām reģistrēties kā

reliģiskajai savienībai (baznīcai) norāda, ka attiecīgās

apstrīdētās normas saturs ir skaidrs un Latvijas Pareizticīgajai

autonomajai baznīcai būtu liegtas tiesības reģistrēties kā

reliģiskajai savienībai (baznīcai) pareizticīgo konfesijā tāpēc,

ka šajā konfesijā jau ir reģistrēta Latvijas Pareizticīgā

baznīca.

Tādējādi apstrīdētajā normā ar jēdzienu "konfesija"

tiek saprasts konkrēts pasaules reliģijas virziens atbilstoši

tam, kādas konfesijas reliģiskās organizācijas Latvijas Republikā

ir reģistrētas. Apstrīdētā norma liedz reģistrēt vairākas

baznīcas tādām reliģiskām organizācijām, kuras savos statūtos

noteikušas vienu un to pašu konfesionālo piederību. Tā kā

izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā Latvijas

Pareizticīgā autonomā baznīca vēlas tikt reģistrēta kā baznīca

pareizticīgo konfesijā, bet ar šādu konfesionālo piederību jau ir

reģistrēta Latvijas Pareizticīgā baznīca, attiecīgā apstrīdētā

norma liedz Latvijas Pareizticīgajai autonomajai baznīcai

reģistrēties kā reliģiskajai savienībai (baznīcai).

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā

normā ietvertais ierobežojums, kura dēļ vienā konfesijā (šajā

gadījumā pareizticīgo konfesijā) var tikt reģistrēta tikai viena

baznīca, ir pietiekami skaidri formulēts. Persona no Reliģisko

organizāciju likuma regulējuma kopumā var izprast arī no

attiecīgās apstrīdētās normas izrietošo tiesību saturu un

paredzēt šīs normas piemērošanas sekas.

Līdz ar to pamattiesību ierobežojums

ir noteikts ar likumu.

25.2. Satversmes tiesa jau iepriekš šajā spriedumā

norādījusi, ka ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad, un pienākums uzrādīt un pamatot pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir

institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā -

Saeimai.

Saeimas atbildes rakstā viedoklis šajā jautājumā tieši nav

izteikts.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ar attiecīgo apstrīdēto

normu noteiktajam tiesību ierobežojumam varētu būt leģitīms

mērķis, proti, nodrošināt publisko kārtību, kā arī vienkāršot

valsts attiecības ar reliģiskās konfesijas pārstāvjiem.

Pieaicinātā persona R. Balodis norāda, ka attiecīgajā

apstrīdētajā normā noteiktajam tiesību ierobežojumam bija

leģitīms mērķis, jo likumdevējs vēlējās pasargāt reliģiskās

organizācijas no šķelšanās un strīdiem par īpašuma sadali. Šī

apstrīdētā norma esot jāskata ciešā saistībā ar

denacionalizācijas procesu un likumu "Par īpašumu atdošanu

reliģiskajām organizācijām". Īpašumu atgūšanas procesā

vajadzējis izvairīties no sajukuma radīšanas, tādēļ kopš 1991.

gada ieviests princips "vienā konfesijā viena baznīca".

Šis princips esot bijis lietderīgs un pamatots ilgu laiku, taču

šobrīd tā pastāvēšana vairs neesot attaisnojama, jo tas esot

uzskatāms par valsts pārliecīgu un pārspīlētu interesi par

baznīcu iekšējām lietām.

Arī pieaicinātā persona E. Levits norāda, ka pamattiesību

ierobežojuma leģitīmais mērķis varēja būt saistīts ar īpašo

situāciju, kad valsts denacionalizēja īpašumus, kurus padomju

okupācijas vara bija baznīcām atņēmusi, un valstij bija

vienkāršāk kā subjektu, kurš tiesīgs atgūt īpašumus, katrā

konfesijā saskatīt tikai vienu baznīcu. Netiešā veidā tādējādi

esot novērsta baznīcu sadrumstalošanās un šķelšanās ar īpašumu

saistītu strīdu dēļ. Šobrīd situācija esot citāda. Tādēļ mērķis,

kas sākotnēji varbūt bijis leģitīms, vairs nevarot attaisnot

attiecīgo ierobežojumu. Līdz ar to attiecīgā apstrīdētā norma

esot zaudējusi savu agrāko, iespējams, leģitīmo mērķi un šobrīd

tās teorētiski iespējamie leģitīmie mērķi neesot uzskatāmi par

tādiem, kas konkrēto ierobežojumu attaisnotu.

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas par vienu no

pirmajiem Latvijas valsts pienākumiem kļuva padomju okupācijas

varas nacionalizēto īpašumu denacionalizācija. Tās ietvaros

likumdevējs paredzēja tiesības atgūt padomju valsts atsavinātos

īpašumus atbilstoši saviem statūtiem, satversmei vai nolikumam

tām darbību nepārtraukušām un juridiskās personas statusu

atjaunojušām reliģiskajām organizācijām, kuras 1940. gadā bija

reģistrētas Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Baznīcu un

konfesiju departamentā vai Sabiedrisko lietu ministrijas Preses

un biedrību departamentā, vai tām savu darbību okupācijas laikā

pārtraukušām, bet pēc tam atjaunojušām reliģiskajām

organizācijām, kuru tiesību pārmantojamība bija konstatēta tiesā

(sk. likumu "Par īpašumu atdošanu reliģiskajām

organizācijām", sk. arī: Lazdiņš J. Īpašuma

denacionalizācija Latvijas Republikā. Grām.: Jundzis T.

(zin. red.) Nepārtrauktības doktrīna Latvijas vēstures kontekstā.

Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu

centrs, 2017, 360.-383. lpp.). Tādējādi īpašumu

denacionalizācijas laikā regulējumam, kas katras konfesijas

ietvaros ļāva izveidot tikai vienu pārvaldes centru, iespējams,

bija kādi papildu mērķi un tas garantēja kādus ieguvumus. Taču no

attiecīgās apstrīdētās normas izstrādes materiāliem gan neizriet

secinājums, ka par konkrētā ierobežojuma mērķi būtu izvirzīta

tieši īpašumu denacionalizācijas procesa atvieglošana.

Ierobežojums, kas ļauj reliģiskām kopienām vienas konfesijas

ietvaros izveidot tikai vienu pārvaldes centru, bija iekļauts jau

Augstākās padomes pieņemtajā likumā "Par reliģiskajām

organizācijām" (sk. likuma "Par reliģiskajām

organizācijām" 4. panta sesto daļu redakcijā, kas bija spēkā

no 1991. gada 13. jūnija). Ierobežojums tika noteikts ar

1991. gada 13. jūnija likumu "Par grozījumiem un

papildinājumiem Latvijas Republikas likumā "Par reliģiskajām

organizācijām"". Grozījumus iesniedza Augstākās padomes

Reliģijas lietu konsultatīvā padome, to pamatojumā norādot, ka

valstī tiek veidotas draudzes, kuras līdzās jau esošajiem

konfesiju centriem rada alternatīvas vadošas institūcijas, ka

šāda darbība esot vērsta uz ticīgo šķelšanos un iejaukšanos citu

reliģisko organizāciju darbībā, ka vienas konfesijas draudzēm

varot būt tikai viens reliģiskais centrs un ka paralēlu reliģisko

centru reģistrācija bez esošo organizāciju centru piekrišanas

esot jaukšanās baznīcas iekšējās lietās (sk. lietas materiālu

5. sēj. 66. lp.).

Minēto grozījumu izstrādes materiālos ietvertajā dokumentā

"Pamatojums nepieciešamajām izmaiņām un papildinājumiem

Latvijas Republikas likumā "Par reliģiskajām

organizācijām"" norādīts, ka dažkārt tikko izveidojušās

draudzes veidojot savus centrus un pieprasot to juridisku

atzīšanu. Šie jautājumi attiecoties uz reliģisko konfesiju

iekšējo darbību un varot radīt šķelšanos vai konfliktus ar

esošajām reliģiskajām organizācijām (sk. lietas materiālu 5.

sēj. 31. lp.).

Reliģisko organizāciju likuma izstrādes laikā jau tā sākotnējā

projektā tika iekļauta no likuma "Par reliģiskajām

organizācijām" pārņemta tiesību norma, kas paredzēja, ka

vienas konfesijas draudzes valstī var izveidot tikai vienu

reliģisko savienību (sk. lietas materiālu 3. sēj. 1.-10.

lp.). Apspriežot likumprojektu, vienīgi precizēta šīs normas

redakcija (sk. lietas materiālu 3. sēj. 23.-41. lp.).

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka ierobežojums,

kas liedz draudzēm vienas konfesijas ietvaros reģistrēt vairāk

nekā vienu baznīcu, tika noteikts, lai mazinātu reliģisko

organizāciju savstarpējo šķelšanos un tādējādi, iespējams, arī

veicinātu sabiedrības locekļu aizsardzību pret maldināšanu par

jaunas organizācijas piederību jau pastāvošai reliģiskajai

savienībai (baznīcai).

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka valstij jāievēro

neitralitāte un nevajadzētu iejaukties reliģijas lietās, liekot

visām vienas konfesijas reliģiskām kopienām apvienoties un

pakļauties vienai vadībai vai arī liedzot reliģiskām kopienām

apvienoties organizatoriskās struktūrās pēc pašu ticīgo ieskata.

Valsts pienākums esot nodrošināt to, ka vairākas reliģiskās

organizācijas var mierīgi pastāvēt līdzās. Turklāt vajagot ņemt

vērā to, ka dažiem reliģijas virzieniem pat vēsturiski nav

vienotas hierarhiskas struktūras. Pieaicinātā persona tiesībsargs

pievienojas Pieteikuma iesniedzējas argumentācijai.

Arī pieaicinātā persona R. Balodis uzskata, ka valsts

nepamatoti dod priekšroku tikai vienai pie konkrētas konfesijas

piederīgai reliģiskajai savienībai, ļaujot vienīgi tai iegūt

baznīcas statusu.

Savukārt pieaicinātā persona Latvijas Pareizticīgā baznīca

uzskata, ka, atceļot ar attiecīgo apstrīdēto normu noteikto

ierobežojumu, valsts iejauktos reliģisko organizāciju reliģiskajā

darbībā. Arī pieaicinātā persona Katoļu baznīca uzskata, ka,

uzturot spēkā apstrīdētajā normā noteikto ierobežojumu, valsts

ievēro neitralitātes prasību. Turpretī pieaicinātā persona

Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas uzskata, ka

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā noteiktais

ierobežojums ir valsts gribas izpausme, kas nav balstīta uz

reliģiju vai konfesiju kanoniskās mācības pamatprincipiem un

nesamērīgi aizskar tiesības uz reliģiskās pārliecības

brīvību.

Satversmes tiesa uzskata, ka viena no demokrātiskas tiesiskas

valsts pamatvērtībām ir cieņa pret cilvēka brīvību sekot savai

sirdsapziņai, uzskatiem un pārliecībai. Jēdziens

"konfesija" ir cieši saistīts ar personas reliģisko

pārliecību.

Pieaicinātā persona E. Levits norādījis, ka tas, kas tiek

saprasts ar jēdzieniem "reliģija",

"konfesija", "pasaules uzskats" vai

"redzējums", un tas, kāds saturs tajos tiek ielikts, ir

atkarīgs tikai no paša indivīda. Arī savas reliģijas saturu

nosakot pati attiecīgā draudze vai baznīca. Noteicošais faktors

attiecībā uz kādas reliģiskās kopas piederību kādai konfesijai

esot tās pašizpratne.

2000. gada 15. jūnija likuma "Grozījumi Reliģisko

organizāciju likumā" izstrādes materiāliem pievienots

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai iesniegts

informatīvs Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes 2000.

gada 26. aprīļa atzinums par termina "konfesija"

lietojumu. Tajā norādīts, ka šis termins padomju ideoloģijas

gados nomainījis Latvijā pirms okupācijas lietoto terminu

"ticība". Ar terminu "konfesija" citas

reliģijas bez īpaša pamata tiekot pielīdzinātas atsevišķiem

kristietības virzieniem. Reliģijas zinātnes literatūrā šis

termins attiecībā uz citām reliģijām vairs netiekot lietots

(sk. lietas materiālu 4. sēj. 27. lp.).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka tiesības uz reliģijas

brīvību, izņemot īpašus gadījumus, izslēdz valsts iespēju

vienalga kādā veidā vērtēt reliģisko pārliecību (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 15. septembra sprieduma lietā

"Miroļubovs pret Latviju", pieteikums Nr. 798/05, 80.

punktu).

Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru tāda

reliģiskās pārliecības brīvība, kas atbilst Konvencijai, principā

izslēdz iespēju, ka valsts varētu vērtēt reliģisko uzskatu

leģitimitāti vai to paušanas veidus. Tiesa atzinusi, ka

demokrātiskā sabiedrībā valstij nav vajadzības veikt pasākumus,

lai nodrošinātu to, ka reliģiskās apvienības būtu vai turpinātu

būt pakļautas vienotai vadībai. Ja reliģiska kopiena sašķeļas,

tad valstij ir pienākums palikt neitrālai un objektīvai un

atturēties no jebkādiem pasākumiem, kuru rezultātā priekšroka

tiktu dota vienam vai otram reliģiskas kopienas vadītājam vai

kuri būtu vērsti uz reliģiskas kopienas piespiešanu pretēji tās

vēlmēm pakļauties vienotai vadībai. Šādā gadījumā valstij nav

jāatbalsta neviens reliģiskais atzars pretstatā citiem. Valstij

nav jānovērš konflikta iemesli, un tā nedrīkst atteikties no

plurālisma. Valstij jānodrošina tikai tas, ka konfliktējošās

reliģiskās grupas cita pret citu izturas iecietīgi (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 23. marta sprieduma lietā

"Genov c. Bulgarie", pieteikums Nr. 40524/08, 45.

punktu).

Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras atziņām

tas, ka cilvēkam tiek uzlikts pienākums īstenot savu ticības

brīvību jau reģistrētas reliģiskās organizācijas ietvaros tikai

tādēļ, ka, pēc valsts iestāžu domām, viņa ticība ir identiska ar

šīs reliģiskās organizācijas ticību, nešķiet nepieciešams un

samērīgs ar leģitīmo mērķi ļaut sabiedrībai atšķirt dažādas

reliģiskās apvienības (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017.

gada 23. marta sprieduma lietā "Genov c. Bulgarie",

pieteikums Nr. 40524/08, 46. punktu).

Ņemot vērā minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru,

Satversmes tiesa secina, ka atbilstoši Satversmei valsts nav

tiesīga atteikt reliģiskās savienības (baznīcas) reģistrāciju

reliģiskai kopienai, kas sevi identificē ar tādu konfesiju, kuras

ietvaros valstī jau ir reģistrēta privāto tiesību juridiskā

persona - reliģiskā savienība (baznīca).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka mērķis novērst

sabiedrības maldināšanu, kas varētu būt iespējama tādā gadījumā,

ja pastāvētu vairākas reliģiskās organizācijas ar līdzīgiem

nosaukumiem un līdzīgu ticību, ir atzīstams par leģitīmu (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 23. marta sprieduma lietā

"Genov c. Bulgarie", pieteikums Nr. 40524/08,

41. punktu). Taču Latvijā šāda sabiedrības maldināšana jau ir

novērsta ar citām Reliģisko organizāciju likuma prasībām.

Atbilstoši Reliģisko organizāciju likuma 10. panta pirmās

daļas 1. punktam reliģisko organizāciju statūtos (satversmē,

nolikumā) ir jānorāda reliģiskās organizācijas nosaukums, kuram

nepārprotami jāatšķiras ne tikai no likumos noteiktajā kārtībā

valstī reģistrēto un reģistrācijai pieteikto reliģisko

organizāciju un to iestāžu nosaukuma, bet arī no citos reģistra

iestādes vestajos reģistros reģistrēto un reģistrācijai pieteikto

subjektu nosaukumiem; nosaukums nedrīkst ietvert maldinošas ziņas

par reliģiskās organizācijas tiesisko formu, darbības mērķi un

veidu; nosaukums nedrīkst maldināt par draudzes piederību pie

reliģiskās savienības (baznīcas), ja draudze neatzīst savu

piederību pie likumā noteiktajā kārtībā reģistrētas reliģiskās

savienības (baznīcas).

Tādējādi likumdevējs jau ir nodrošinājis to, ka reliģiskā

organizācija reģistrējoties nevar maldināt sabiedrību par savu

piederību pie citas reliģiskās organizācijas, tostarp reliģiskās

savienības (baznīcas). Līdz ar to Satversmes tiesa uzskata, ka

attiecīgajā apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums pats par

sevi nav nepieciešams nedz citu cilvēku tiesību, nedz sabiedrības

drošības aizsardzībai.

Satversmes tiesa secina, ka Reliģisko organizāciju likuma 7.

panta trešajā daļā noteiktajam pamattiesību ierobežojumam

demokrātiskā tiesiskā valstī, kas pamatā apvieno patstāvīgi

spriest spējīgus sabiedrības locekļus, nav leģitīma mērķa.

Tā kā apstrīdētajā normā noteiktajam ierobežojumam nav

leģitīma mērķa, nav nepieciešams izvērtēt šā ierobežojuma

atbilstību samērīguma principam (sal.: Satversmes tiesas 2008.

gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 8.

punkts).

Līdz ar to Reliģisko organizāciju

likuma 7. panta trešajā daļā noteiktajam ierobežojumam, kas liedz

vienā konfesijā reģistrēt vairāk nekā vienu baznīcu, nav leģitīma

mērķa un tas neatbilst Satversmes 99. un 102. pantam.