3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - atbildes rakstā norāda, ka Reliģisko organizāciju

likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa atbilst

Satversmes 99. un 102. pantam, savukārt attiecībā uz Reliģisko

organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību Satversmes

91., 99. un 102. pantam tiesvedība būtu izbeidzama. Ja tiesvedība

šajā daļā netiek izbeigta, Reliģisko organizāciju likuma 7. panta

trešā daļa esot atzīstama par atbilstošu Satversmei.

Katra reliģiskā organizācija ar brīdi, kad tā tiek reģistrēta

reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā, iegūstot

juridiskās personas statusu. Pārreģistrācijas procedūra

neierobežojot reliģiskās organizācijas tiesības rīkoties kā

juridiskajai personai un baudīt visas ar likumu draudzēm

paredzētās tiesības. Pārreģistrējamo un pastāvīgo reliģisko

organizāciju tiesiskais statuss atšķiroties vienīgi divos

aspektos - pārreģistrējamām reliģiskajām organizācijām katru gadu

jāveic administratīva pārreģistrācijas procedūra, un tās nevar

dibināt reliģisko savienību (baznīcu).

Reliģiskā savienība (baznīca) reliģisko organizāciju formu

hierarhijā ieņemot augstāku pakāpi nekā draudze, un šis statuss

apliecinot noteiktu draudžu kopuma ilglaicīgu pastāvēšanu,

apvienošanos lielākā veidojumā un tiesību pārmantojamību. Tādēļ

likumdevējs reliģiskajām savienībām (baznīcām) noteicis arī

īpašas tiesības: tikai reģistrētajām reliģiskajām savienībām

(baznīcām) esot tiesības izveidot garīgā personāla mācību

iestādes, klosterus, misijas un diakonijas iestādes.

Reliģiskās savienības (baznīcas) darbība un pastāvēšana esot

nesaraujami saistīta ar to veidojošo draudžu darbību un noteikta

minimālā draudžu skaita stabilu pastāvēšanu ilgtermiņā. Tādēļ

likumdevējs esot noteicis, ka reliģiskās savienības (baznīcas)

dibinātāju vidū jābūt tādām draudzēm, kurām ir pastāvīgas

reliģiskās organizācijas statuss.

Izskatāmā lieta atšķiroties no Eiropas Cilvēktiesību tiesā

skatītajām lietām, uz kurām atsaucas Pieteikuma iesniedzēja.

Tajās reliģijas brīvības ierobežojuma aspektā ticis vērtēts

galvenokārt atteikums nereģistrētai reliģiskai kopienai piešķirt

reliģiskās organizācijas un attiecīgi arī juridiskās personas

statusu, līdz reģistrācijai tai liedzot pilnvērtīgi baudīt

reliģijas brīvību un ar juridiskās personas statusu saistītās

tiesības.

Liegums iegūt Latvijas Republikas reliģisko organizāciju formu

hierarhiskajā struktūrā augstāku pakāpi un attiecīgi arī vienas

(vienotas) juridiskās personas statusu ierobežojot

pārreģistrējamo draudžu iespējas rīkoties vienoti viena subjekta

vārdā un īstenot reliģiskās pārliecības brīvību tādos aspektos,

kādos šo brīvību var īstenot tikai reģistrēta reliģiskā savienība

(baznīca). Tādējādi liegums draudzēm pirmo desmit gadu laikā pēc

pirmās reģistrācijas izveidot reliģisko savienību (baznīcu) ar

juridiskās personas statusu ierobežojot Satversmes 99. un 102.

pantā nostiprinātās pamattiesības.

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta

ceturtā daļa esot pieņemta Satversmē un Saeimas kārtības rullī

noteiktajā kārtībā, izsludināta normatīvajos aktos noteiktajā

kārtībā, kā arī publiski pieejama un pietiekami skaidri

formulēta.

Reliģiskas kopienas izvēle veidot no pastāvošajām reliģiskajām

savienībām (baznīcām) autonomu draudzi liecinot par tās

konfesionālo atšķirību. Jaunizveidota draudze esot uzskatāma par

valstij jaunu, nezināmu veidojumu. Likumdevējam esot pamatota

vēlme ilgākā laika posmā izvērtēt šādas reliģiskās organizācijas.

Jaunizveidota draudze, kas sekmīgi izpildījusi pārreģistrācijas

pienākumu, līdz ar to apliecinot, ka tās mācība atbilst Eiropas

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk

- Konvencija) 9. panta prasībām - ir "neapstrīdama,

nopietna, vienota un nozīmīga".

Pārreģistrācijas pienākuma mērķis esot aizsargāt sabiedrību no

valstij jaunu un nezināmu draudžu, iespējams, kaitīgas ietekmes,

nepieļaut reliģiskās organizācijas statusa ļaunprātīgu

izmantošanu un prettiesisku darbību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa

atzinusi, ka valstij ir tiesības pārliecināties, vai reliģiskā

kustība (grupa) it kā reliģiskās darbības ietvaros neīsteno

darbības, kas apdraud sabiedrību un sabiedrisko drošību.

Ierobežojums, kas liedz pārreģistrējamām draudzēm izveidot

reliģisko savienību (baznīcu), aizsargājot valsti un sabiedrību

no maldināšanas, krāpnieciskas un noziedzīgas darbības. Šis

ierobežojums esot vērsts uz to, lai reliģisko savienību (baznīcu)

neizveidotu draudzes, par kuru darbību valsts vēl nav guvusi

pietiekamu pārliecību. Šim ierobežojumam esot vairāki Satversmes

116. pantā nostiprināti leģitīmie mērķi - citu cilvēku tiesību,

demokrātiskās valsts iekārtas, sabiedrības drošības, labklājības

un tikumības aizsardzība. Ierobežojums esot piemērots šo mērķu

sasniegšanai.

Likumdevējs, izvēloties noteikt desmit gadus ilgu

pārreģistrācijas pienākuma piemērošanas termiņu, esot izdarījis

tā kompetencē ietilpstošus lietderības apsvērumus un pieņēmis

tiesībpolitisku lēmumu. Šāds tiesībpolitisks likumdevēja lēmums,

kas pieņemts, balstoties uz lietderības apsvērumiem sakarā ar

ierobežojuma piemērošanas termiņa noteikšanu, neesot pārvērtējams

citās institūcijās, tostarp Satversmes tiesā.

Pārbaudīt reliģiskas organizācijas darbību neesot iespējams

īsākā laika posmā vai bez pārreģistrācijas. Jaunizveidota draudze

esot uzskatāma par jaunu un nezināmu reliģisko organizāciju

neatkarīgi no tā, ka tās nosaukumā iekļauts kādas valstij zināmas

konfesijas nosaukums. Turklāt atšķirīgu pārreģistrācijas periodu

noteikšana atkarībā no reliģijas izplatības un atpazīstamības

dažādas reliģiskās organizācijas nostādītu nevienlīdzīgā

situācijā. Atšķirīga attieksme pret draudzēm atkarībā no to

praktizētās reliģijas atpazīstamības arī nesasniegtu ierobežojuma

leģitīmo mērķi, jo būtiski esot vērtēt tieši konkrētās draudzes

darbību.

Ņemot vērā visām reģistrētajām draudzēm piešķirto tiesību un

aizsardzības apjomu, pārreģistrējamas draudzes tiesību

ierobežojums esot atzīstams par minimālu. Pārreģistrējamai

draudzei katru gadu esot jāiesniedz Tieslietu ministrijai

pārskats par savu darbību. Toties tai pārreģistrācijas periodā

esot iespējams savu darbību izbeigt vienkāršāk nekā pastāvīgas

reliģiskās organizācijas statusu ieguvušām draudzēm.

Esot samērīgi pirms tam, kad draudzēm tiek piešķirtas tiesības

ārējās attiecībās rīkoties vienoti un vienā vārdā, gūt pārliecību

par to darbības atbilstību, stabilitāti un ilgtspēju. Valsts esot

izvēlējusies piešķirt tiesības veidot iestādes un klosterus ar

juridiskās personas statusu tikai stabilu statusu ieguvušu

draudžu apvienībām. Esot svarīgi arī tas, lai visas reliģisko

savienību (baznīcu) dibinātās iestādes būtu uzticamas, stabilas

un ilgtspējīgas, jo tām varot tikt deleģētas valsts

funkcijas.

Ar ierobežojumu, kas liedz desmit draudzēm izveidot baznīcu

pirms desmit gadus ilgā pārreģistrācijas perioda beigām, neesot

radītas tādas nelabvēlīgas sekas, kuru novēršana būtu svarīgāka

par valsts un sabiedrības interešu nodrošināšanu.

Ja reliģisko savienību (baznīcu) vēlas veidot pārreģistrējamas

draudzes, kā tas ir konkrētajā administratīvajā lietā, tad neesot

izpildījies pirmais labvēlīga administratīvā akta izdošanas

priekšnoteikums. Tāpēc neesot pamata pārbaudīt, vai ir

izpildījušies citi labvēlīga administratīvā akta izdošanas

priekšnoteikumi. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā

daļa nebūtu piemērojama pieteikuma pamatā esošajā

administratīvajā lietā arī tad, ja Satversmes tiesa atzītu

pārreģistrācijas pienākumu par neatbilstošu Satversmei, jo

Tieslietu ministrija neesot minētajā lietā sniegusi atzinumu

atbilstoši Reliģisko organizāciju likuma 8. panta otrajai

daļai.

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa arī

nepārkāpjot aizliegumu noteikt reliģiskas kopienas konfesionālo

piederību. Konfesionālo piederību nosakot pati draudze pēc savas

izvēles reģistrācijas dokumentos to iesniegšanas procesā, vai nu

iekļaujoties jau reģistrētā reliģiskajā savienībā, vai arī lūdzot

piešķirt autonomu statusu. Jēdziens "konfesija" esot

piepildāms ar saturu katrā konkrētajā gadījumā.