4. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

norāda, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8.

panta ceturtā daļa, kā arī likuma 7. panta trešā daļa atbilst

Satversmei, un, pievienojoties Saeimas atbildes rakstā

norādītajai motivācijai, uzskata, ka tiesvedība jautājumā par

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību

Satversmes 91., 99. un 102. pantam būtu izbeidzama.

Pārreģistrācijas mērķis esot sabiedrības interešu un drošības

aizsardzība. Valstij esot tiesības paredzēt juridisko personu

reģistrācijas priekšnoteikumus un noteikt atšķirīgus

priekšnoteikumus dažādām reliģiskajām organizācijām. Esot

pamatota vēlme pārbaudīt to reliģisko organizāciju darbību, kuras

valstī sāk darboties pirmo reizi. Tas tiekot darīts sabiedrības

drošības labā, lai aizsargātu indivīdus no, iespējams, negatīvas

vai kaitīgas ietekmes, kā arī lai preventīvi nepieļautu

jaunizveidotu reliģisko organizāciju prettiesisku darbību.

Pārliecināšanās par jaunizveidotu reliģisko organizāciju

lojalitāti valsts pamatvērtībām un darbības atbilstību

normatīvajiem aktiem esot pamatota.

Reliģiskās organizācijas forma un tas apstāklis, ka draudzes

noteiktu laiku nevar dibināt reliģisko savienību (baznīcu),

neierobežojot Satversmes 99. panta pirmajā teikumā nostiprinātās

tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību.

Reģistrējoties reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā,

reliģiskā organizācija iegūstot juridiskās personas statusu un

pēc tā iegūšanas varot veikt visas darbības, ko tiesīgas veikt

citas juridiskās personas. Likumdevējs esot noteicis arī īpašas

privilēģijas, kas attiecināmas uz reliģiskajām organizācijām.

Pārreģistrācijai pakļautās draudzes baudot visas reliģiskajām

organizācijām piešķirtās privilēģijas, izņemot tiesības reģistrēt

reliģisko savienību (baznīcu). Pārreģistrācijas process esot

samērīgs līdzeklis valsts drošības, publiskā miera un kārtības,

kā arī citu personu veselības un tikumības nodrošināšanai.

Katrai valstij esot tiesības veidot tādu valsts un reliģisko

organizāciju attiecību modeli, kas atbilst tās tiesību sistēmai,

vēsturiskajai attīstībai un kultūras vērtībām. Reliģiskā

savienība (baznīca) esot atsevišķs reliģiskās organizācijas veids

- augstākā organizācijas forma. Personu kopumam esot tiesības

īstenot savas tiesības uz reliģijas brīvību, veidojot reliģiskās

organizācijas - draudzes. Personai neesot subjektīvo tiesību

prasīt konkrētas formas reliģiskās organizācijas izveidi.

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa neesot

uzskatāma par tādu, kas nesamērīgi ierobežotu personas tiesības

uz reliģijas brīvību. Praksē varot rasties problēmas ar šīs

normas interpretāciju un attiecīgo konfesiju nosaukumu

ierakstīšanu valsts publiskajā reģistrā tā, lai tos varētu

atšķirt, tomēr tas neesot pietiekams iemesls apšaubīt šīs normas

atbilstību Satversmei.

Izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa neesot

piemērojama. Neīstenojoties vienam no labvēlīga administratīvā

akta izdošanas priekšnoteikumiem, neesot nepieciešamības

pārbaudīt, vai īstenojušies citi tā izdošanas

priekšnoteikumi.