6. pants

Pieaicinātā persona - reliģiska savienība

(baznīca) "LATVIJAS PAREIZTICĪGĀ BAZNĪCA" (turpmāk

- Latvijas Pareizticīgā baznīca) - norāda, ka

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta

ceturtā daļa atbilst Satversmes 99. un 102. pantam, Reliģisko

organizāciju likuma 7. panta trešā daļa atbilst Satversmes 91.,

99. un 102. pantam un lūdz izbeigt tiesvedību jautājumā par

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību

Satversmei.

Jautājumā par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrās

daļas un 8. panta ceturtās daļas atbilstību Satversmes 99. un

102. pantam Latvijas Pareizticīgā baznīca pievienojas Saeimas

atbildes rakstā norādītajiem argumentiem.

Savukārt, izvērtējot Reliģisko organizāciju likuma 7. panta

trešās daļas atbilstību Satversmes 91., 99. un 102. pantam,

vajagot ņemt vērā konfesijas, proti, pareizticības pamatvērtības,

organizatoriskās uzbūves tradīcijas, kā arī Latvijas

Pareizticīgās baznīcas vēsturi un kanoniskās tiesības.

Katrs cilvēks un katra reliģiskā organizācija, kas vēlas

īstenot savas tiesības sludināt pareizticību, to varot darīt

tikai tad, ja ievēro un akceptē pareizticībai kā konfesijai

raksturīgās un neatņemamās "pazīmes". Pareizticībai

esot raksturīgas noteiktas organizatoriskās uzbūves tradīcijas,

tās garīdznieki esot pakļauti stingrai hierarhijai. Pareizticīgās

baznīcas esot veidotas nevis pēc nacionālā, bet pēc

teritorialitātes principa. Konkrētā teritorijā varot darboties

tikai viena autokefālā pareizticīgā baznīca, ko vada leģitīms

virsgans, kuru ir apstiprinājis autokefālās baznīcas koncils.

Savukārt pati konkrētajā teritorijā pastāvošā autokefālā

pareizticīgā baznīca varot sastāvēt no teritoriāli

administratīvām vienībām, kuras pārvalda metropolīti, arhibīskapi

vai bīskapi. Esot gan arī atsevišķi izņēmumi no iepriekš minētās

kārtības - tie izveidojušies vēsturisku notikumu rezultātā un

saistīti ar baznīcas darbības ierobežojumiem atsevišķās valstīs

un atsevišķos vēstures posmos, taču neesot saistāmi ar

pareizticīgās baznīcas darbību atbilstoši tās kanoniem.

Ja reliģiskā organizācija neatzīst pareizticīgās baznīcas

tradicionālo organizatorisko struktūru, tad tā nevarot piederēt

pie pareizticīgo konfesijas. Tā, piemēram, esot izveidojusies

vecticībnieku konfesija - šobrīd pasaulē atzīta konfesija.

Pareizticīgās baznīcas tradicionālās organizatoriskās struktūras,

kanonisko tiesību un dažādu reliģisko rituālu pieņemšana un

ievērošana, kā arī personas "iesvētīšana" atbilstoši

pareizticīgās baznīcas kanoniskajām tiesībām esot izšķirošais

nosacījums. Reliģiskā organizācija, kas to neievēro, nevarot tikt

atzīta par piederīgu pareizticīgo konfesijai un nedrīkstot savu

reliģisko darbību saistīt ar pareizticību. Citādi tiktu

aizskartas to personu cilvēktiesības, kuras savu reliģisko praksi

vēlas īstenot pareizticīgo konfesijas ietvaros.

Ja draudze vēlas būt piederīga pie kādas no valsts teritorijā

pastāvošajām konfesijām, tai vajagot saņemt konkrētās konfesijas

baznīcas vadības piekrišanu. Turklāt reliģiskā organizācija, kas

nedarbojas saskaņā ar attiecīgās konfesijas kanoniskajiem

noteikumiem, netiekot atzīta par piederīgu šai konfesijai.

Līdz ar to Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā

noteiktais ierobežojums, kas paredz, ka vienas konfesijas

draudzes var izveidot valstī tikai vienu reliģisko savienību

(baznīcu), atbilstot pareizticīgo konfesijas kanoniskajiem

noteikumiem. Ja šī tiesību norma tiktu atzīta par neatbilstošu

Satversmei un Latvijā tiktu pieļauta iespēja izveidot vēl vienu

autonomu pareizticīgo baznīcu, tad tiktu pārkāptas pareizticīgo

konfesijas kanoniskās tiesības. Tas nozīmētu, ka valsts iejaucas

reliģisko organizāciju reliģiskajā darbībā, faktiski organizējot

to iekšējo pašpārvaldi un nosakot tās hierarhisko struktūru

pretēji baznīcas kanoniskajām tiesībām.

Latvijas valsts esot nepārprotami apņēmusies atturēties no

jebkādas rīcības, kas būtu uzskatāma par iejaukšanos Latvijas

Pareizticīgās baznīcas pašnoteikšanās tiesībās, tajā skaitā

tiesībās noteikt savu organizatorisko struktūru.

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā noteiktais

ierobežojums esot būtisks arī tā iemesla dēļ, ka Latvijas

normatīvie akti piešķir konkrētas tiesības konfesiju

garīdzniekiem, kuriem savukārt jābūt attiecīgās konfesijas

vadības "pilnvarotiem".