5. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs -

norāda, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8.

panta ceturtā daļa nesamērīgi ierobežo reliģiskajām organizācijām

Satversmes 99. un 102. pantā noteiktās tiesības, savukārt 7.

panta trešā daļa nevarētu tikt atzīta par atbilstošu Satversmes

99. pantam, to aplūkojot kopsakarā ar Satversmes 102. un 91.

pantu.

Demokrātiskā sabiedrībā, kurā līdzās pastāv vairākas reliģijas

vai vairāki vienas reliģijas novirzieni, varot būt nepieciešams

ierobežot reliģijas brīvību, lai saskaņotu dažādu grupu intereses

un nodrošinātu cieņu pret katru pārliecību. Tomēr valstij,

īstenojot savu regulējošo varu šajā jomā un savās attiecībās ar

dažādām reliģijām, ticībām un pārliecību, vajagot būt neitrālai

un objektīvai. Tai esot jāsaglabā plurālisms un pienācīga

demokrātijas funkcionēšana.

Izņemot īpašus gadījumus, Konvencijā garantētās tiesības uz

reliģijas brīvību nepieļaujot to, ka valsts varētu vērtēt

reliģiskās pārliecības vai tās piekopšanas veidu likumību. Ja

valsts dod priekšroku konkrētam reliģiskās kopienas līderim vai

izdara spiedienu uz šo kopienu, lai to pret pašas gribu pakļautu

vienai vadībai, tad tiekot pārkāpta reliģijas brīvība.

Demokrātiskā sabiedrībā valstij neesot nepieciešams nodrošināt

to, ka reliģiskas kopienas tiek pakļautas vienai vadībai. Valstij

esot izvirzāms pietiekami augsts pierādīšanas standarts, proti,

valstij jābūt spējīgai pamatot, ka tās izraudzītie ierobežojumi

ir nepieciešami leģitīma mērķa sasniegšanai un nav piemērojami

veidā, kas varētu tikt atzīts par diskriminējošu.

Apstrīdētās normas ierobežojot reliģiskām kopienām Satversmes

99. pantā noteiktās tiesības kopsakarā ar Satversmes 102. pantā

ietvertajām tiesībām.

Valstīm esot tiesības pārbaudīt, vai konkrēta reliģiskā

kopiena tās reliģisko mērķu sasniegšanas vārdā neveic darbības,

kas kaitē sabiedrības drošībai vai publiskajai kārtībai. To

ievērojot, esot konstatējams, ka paredzētajiem ierobežojumiem ir

leģitīms mērķis. Kopumā šādi ierobežojumi ļaujot valstij ilgstoši

uzraudzīt jaunizveidotu draudžu darbību. Tātad valsts izraudzītie

līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tomēr tie

konkrētajā gadījumā neesot samērīgi.

Nosakot valsts rīcības brīvības robežas tās attiecībās ar

reliģiskām kopienām, esot jāapsver nepieciešamība saglabāt

patiesu reliģisko plurālismu, kas raksturīgs demokrātiskai

sabiedrībai.

Nepieciešamais draudzes dibinātāju skaits esot salīdzinoši

neliels, un tas apstāklis, ka baznīcu var dibināt ne mazāk kā

desmit draudzes, neesot atzīstams par nesamērīgu tiesību

ierobežojumu un ietilpstot valsts rīcības brīvībā paredzēt jaunu

reliģisko organizāciju reģistrācijas priekšnoteikumus. Tāpat arī

reģistrācijas pienākums pats par sevi neesot pretrunā ar

cilvēktiesību normām, ja vien tiek piemērots, ievērojot valsts

neitralitātes pienākumu.

Valstij esot tiesības jaunām reliģiskajām organizācijām pirms

baznīcas statusa iegūšanas paredzēt pārreģistrācijas periodu, pat

tik ilgu kā izskatāmajā lietā. Vairumā gadījumu apstrīdētās

normas neradītu šaubas par to atbilstību Satversmei. Tomēr

tiesību normas, kas regulē reliģisko organizāciju reģistrāciju

Latvijas Republikā, kopš valsts neatkarības atjaunošanas ne

vienmēr bijušas vienlīdz neitrālas pret visām reliģiskajām

organizācijām. Tām reliģiskajām organizācijām, kurām līdz 2009.

gadam bija liegts dibināt autonomas draudzes, jo atbilstoši

likumam to nepieļāva attiecīgās konfesijas kanoniskie noteikumi,

esot likti papildu šķēršļi pārreģistrācijas perioda uzsākšanai.

Šie šķēršļi joprojām ietekmējot attiecīgo organizāciju tiesības

pretendēt uz baznīcas statusa iegūšanu saprātīgā termiņā.

Tiesībsargs arī uzsver, ka desmit gadu pārreģistrācijas periods

pirms tam, kad tiek piešķirtas tiesības dibināt baznīcu, faktiski

varot būt ilgāks par desmit gadiem, jo minētais termiņš tiekot

skaitīts no visnesenāk oficiāli reģistrētās draudzes

reģistrācijas brīža. Ņemot vērā šos apstākļus, apstrīdētās

normas, kas paredz desmit gadus ilgu pārreģistrācijas periodu,

neesot atzīstamas par pietiekami elastīgām. Tās nenovēršot tādu

situāciju, ka laika posms līdz brīdim, kad reliģisko organizāciju

savienība var iegūt baznīcas statusu, neatbilst prasībai par

saprātīga termiņa noteikšanu.

Saeimas paustais viedoklis par Reliģisko organizāciju likuma

7. panta trešās daļas saturu respektējot būtisku elementu

reliģisku kopienu autonomijas ievērošanā saskaņā ar Konvencijas

9. pantu, kas neparedz valsts lomu reliģisku kopienu

konfesionālās piederības noteikšanā. Tomēr tiesībsargs šaubās,

vai šīs apstrīdētās normas teksts ir interpretējams tik plaši, kā

to savā viedoklī interpretējusi Saeima. Šī apstrīdētā norma

neesot formulēta pietiekami precīzi, lai izslēgtu šaubas par to,

vai tā tiek piemērota atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas

praksei. Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau esot konstatējusi

pārkāpumu, norādot, ka pieteikuma iesniedzēji nevarēja objektīvi

paredzēt savu darbību sekas tā iemesla dēļ, ka dalībvalsts prakse

tiesību normas interpretēšanā un piemērošanā bijusi

pretrunīga.

Saeimas sniegtais skaidrojums par Reliģisko organizāciju

likuma 7. panta trešās daļas saturu pēc būtības radot tādu

iespaidu, ka šī norma ir deklaratīva un faktiski neietekmē

baznīcas reģistrācijas procesu. Turklāt atbildes rakstā neesot

sniegta informācija par Latvijas tiesu praksi, kas apstiprinātu

to, ka minētā norma tiek piemērota Saeimas norādītajā veidā.

Gluži pretēji - Pieteikuma iesniedzēja esot norādījusi, ka minētā

norma varētu būt pamats atteikumam reģistrēt baznīcu izskatāmajā

administratīvajā lietā. Arī tiesībsargs to konkrētajā gadījumā

uzskata par ticamāko varbūtību.

Pieteikuma iesniedzējas norādītie apstākļi ļaujot Eiropas

Cilvēktiesību tiesas spriedumā lietā "Metropolitan Church

of Bessarabia and Others v. Moldova" ietvertās atziņas

attiecināt arī uz izskatāmo lietu. Tādējādi tiesībsargs

pievienojas Pieteikuma iesniedzējas viedoklim par Reliģisko

organizāciju likuma 7. panta trešās daļas neatbilstību

Satversmei.