8. pants

Pieaicinātā persona - reliģiska savienība

(baznīca) "LATVIJAS EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀ BAZNĪCA"

(turpmāk - Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca) - pievienojas

Saeimas atbildes rakstā norādītajai motivācijai un uzskata, ka

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta

ceturtā daļa atbilst Satversmes 99. un 102. pantam un tiesvedība

par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas

atbilstību Satversmes 91., 99. un 102. pantam ir izbeidzama. Ja

tiesvedība šajā lietas daļā netiek izbeigta, Reliģisko

organizāciju likuma 7. panta trešā daļa esot atzīstama par

atbilstošu Satversmes 91., 99. un 102. pantam.

Termiņi, kādos tiek veiktas izmeklēšanas darbības

kriminālprocesa ietvaros un lietas tiek izskatītas tiesās,

izslēdzot iespēju daudz īsākā laika posmā pārliecināties par to,

ka reliģiskā organizācija ievēro normatīvo aktu prasības.

Kritiku neizturot arī apgalvojums, ka desmit gadu nogaidīšanas

un pārreģistrācijas periods nav nepieciešams, īpaši attiecībā uz

pasaulē un Latvijā jau labi pazīstamām reliģiskajām

organizācijām, jo reliģiskā organizācija, kas pārtraukusi darbību

savas konfesijas reliģiskās savienības (baznīcas) sastāvā, esot

uzskatāma par pilnīgi citu tiesību subjektu - tai vairs neesot

nekādas saistības ar konfesionālo centru, kas sludina evaņģēliju

un sargā savu mācību atbilstoši baznīcas ticības apliecībām un

tradīcijai.

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa

neierobežojot personas tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās

pārliecības brīvību, jo katra persona esot tiesīga izvēlēties

piederību pie draudzes, kurā apvienojas vienas reliģijas vai

vienas konfesijas ticīgie. Labums, ko sabiedrība gūst no

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā noteiktā

ierobežojuma, garantējot ne tikai Latvijas identitāti veidojošo

kristīgo vērtību, bet arī nacionālā kultūrvēsturiskā mantojuma

saglabāšanu.

Vairāku vienas konfesijas baznīcu veidošana vienas valsts

ietvaros varot tikt izskaidrota tikai ar cilvēku ambīcijām. Tā

nesekmējot sabiedrības saliedētību un nekalpojot nedz tautas

labumam, nedz baznīcas formulēto mērķu sasniegšanai. Konfesijas

sadrumstalotība neveicinot arī pilsonisko un reliģisko vienotību,

bet tikai šķeļot sabiedrību. Līdz ar to neesot saskatāms labums,

kādu sabiedrība iegūtu tad, ja apstrīdētie reliģisko organizāciju

reģistrācijas ierobežojumi tiktu atcelti.

Valsts nevarot iejaukties baznīcas iekšējās lietās un noteikt

piederību konkrētai konfesijai. Reliģisko organizāciju likuma 7.

panta trešā daļa nodrošinot tikai to, ka nevar tikt reģistrēta

otra tāda pati baznīca, kāda jau ir reģistrēta, - ar tādu pašu

nosaukumu, mācību un mērķi, tādām pašām tiesībām vai to

pārmantojamību.