9. pants

Pieaicinātā persona - reliģiska kopiena

"Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca ārpus

Latvijas" (turpmāk - Latvijas Evaņģēliski luteriskā

baznīca ārpus Latvijas) - norāda, ka Reliģisko organizāciju

likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa neatbilst

Satversmes 99. un 102. pantam un Reliģisko organizāciju likuma 7.

panta trešā daļa neatbilst Satversmes 91., 99. un 102. pantam.

Turklāt Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas

uzskata, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un

8. panta ceturtā daļa neatbilst arī Satversmes 91. pantā

nostiprinātajam vienlīdzības principam un ka Satversmes tiesai

būtu jāizskata iespēja paplašināt apstrīdēto normu

konstitucionalitātes izvērtējuma robežas un jāizvērtē apstrīdēto

normu atbilstība Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4.

maija deklarācijai "Par Latvijas Republikas neatkarības

atjaunošanu" (turpmāk - Neatkarības deklarācija) un valsts

nepārtrauktības principam.

Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas,

darbojoties ārpus okupētās Latvijas robežām, esot nodrošinājusi

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas 1928. gada satversmes,

tradīciju un administratīvo pamatprincipu nepārtrauktību.

Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas nevarot

tikt reģistrēta Latvijā kā reliģiskā savienība (baznīca), jo uz

to tiekot attiecināts pārreģistrācijas pienākums un viena

evaņģēliski luteriskajai konfesijai piederīga reliģiskā savienība

jau esot reģistrēta. Tādējādi Latvijas Evaņģēliski luteriskajai

baznīcai ārpus Latvijas esot atņemta iespēja īstenot vairākas

būtiskas tiesības. Ņemot vērā minēto, vajagot atzīt, ka

apstrīdētajās normās ietvertais regulējums ierobežo ne tikai

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas tiesības

tikt reģistrētai kā reliģiskajai savienībai (baznīcai) un īstenot

no reliģiskās savienības statusa izrietošās tiesības, bet arī to

draudžu tiesības, kuras vēlas izstāties no 1946. gada Latvijas

Evaņģēliski luteriskās baznīcas, un to personu tiesības, kuras ir

vai vēlas būt piederīgas Latvijas Evaņģēliski luteriskajai

baznīcai ārpus Latvijas.

Ņemot vērā to, ka Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai

ārpus Latvijas un tās draudzēm liegts apvienoties hierarhiski

augstākas pakāpes reliģiskās organizācijas formā un tieši ar šo

liegumu tiek ierobežota iespēja īstenot būtiskas ar reliģijas

brīvību saistītas tiesības, varot secināt, ka apstrīdētās normas

ierobežo Satversmes 99. un 102. pantā nostiprinātās

pamattiesības.

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta

ceturtā daļa esot piemērojama tādēļ, lai aizsargātu valsts un

sabiedrības intereses, proti, lai netiktu reģistrētas tādas

reliģiskās savienības, par kuru sastāvā esošo draudžu darbību

valsts vēl nav pietiekami pārliecinājusies. Tomēr izraudzītais

līdzeklis vai nu neesot piemērots šā leģitīmā mērķa sasniegšanai,

jo ierobežojot arī tādas personas, kuras likumdevējs nemaz nav

vēlējies ierobežot, vai arī mērķi esot iespējams sasniegt ar

mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa neuzspiežot

reliģiskām kopienām pienākumu izvēlēties kādu konkrētu

konfesionālo piederību. Taču tā dodot priekšroku vienam sašķeltas

reliģiskās kopienas līderim un esot vērsta uz reliģiskas kopienas

apvienošanu pret pašas gribu. Tādējādi esot aizskartas tiesības

uz reliģijas brīvību.

Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā ietvertais

Satversmes 99. un 102. pantā noteikto tiesību ierobežojums neesot

samērīgs ar leģitīmo mērķi vienkāršot valsts un reliģisko

organizāciju savstarpējās attiecības un nodrošināt publisko

kārtību. Šajā gadījumā valsts neievērojot neitralitāti un

plurālismu tā, kā to prasa Konvencija un liek Eiropas

Cilvēktiesību tiesas prakse. Demokrātiskā sabiedrībā valstij

neesot nepieciešams regulēt reliģisko organizāciju konfesionālo

piederību, padarot to atkarīgu no pievienošanās vienam

līderim.

Saeimas atsauce uz kanoniskās mācības atšķirībām luterāņu

konfesijas ietvaros esot nevietā. Luteriskajā konfesijā neesot

principiālu dogmatisku noteikumu par vienu baznīcu viena līdera

vadībā. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā

noteiktais ierobežojums esot Latvijas valsts gribas izpausme, kas

neesot balstīta uz reliģiju vai konfesiju kanoniskās mācības

pamatprincipiem un nesamērīgi aizskarot tiesības uz reliģiskās

pārliecības brīvību.

Apstrīdētās normas liedzot 1928. gada Latvijas Evaņģēliski

luteriskās baznīcas darbības nepārtrauktai turpinātājai

reģistrēties kā pie luterāņu konfesijas piederīgai reliģiskajai

savienībai (baznīcai) un nostādot privileģētā stāvoklī citas

luterāņu konfesijas baznīcas. Tas esot pretrunā arī ar

Neatkarības deklarāciju un valsts nepārtrauktības principu.