17. pants

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertais

vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas

normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos. Tajā pašā laikā vienlīdzības princips

pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas

atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi

pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir

objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2008. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 7.

punktu un 2012. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-19-01 11.

punktu).

Izvērtējot, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam, jānoskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

pret šīm personām;

3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 10.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-69-01 10. punktu).