7. pants

Pieaicinātā persona - Pašvaldību likuma

koncepcijas autors Dr. iur. h. c., assessor iur.,

Dipl.-Pol. Egils Levits - tiesas sēdē norādīja, ka

likumdevēja lietotais līdzeklis nav piemērots pamattiesību

ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Latvijā pašvaldības esot izpildvaras sastāvdaļa, tām neesot

valstij raksturīgo īpašību un tās uzskatāmas par komunālām

pašvaldībām. Satversmes 101. panta jēga esot tāda, ka cilvēki,

kas piesaistīti zināmai pašvaldībai, organizē un pārvalda savas

intereses. Demokrātiskā valsts iekārta prasot, lai šīs vietējās

intereses tiktu pārstāvētas. Savukārt politiskās partijas

parlamentārajā sistēmā piedāvājot vēlētājiem zināmus interešu

virzienus kopsakarā ar pasaules uzskatu. Pašvaldību vietējo

interešu ietvarā esošie jautājumi neprasot tādu pašu politisko

orientāciju, kāda ir politiskajām partijām. Proti, pašvaldību

līmenī pārstāvamās intereses esot citādas nekā nacionālajā

līmenī. Tādēļ esot svarīgi, lai pašvaldībās papildus partijām

būtu arī citādas vēlētāju vai pilsoņu apvienības, kuras

pārstāvētu vietējās intereses.

1994. gadā, pieņemot Pašvaldību vēlēšanu likumu, parlamenta

vairākuma nodoms bijis stiprināt partiju sistēmu, kas vēl bija

veidošanās stadijā. Latvijas parlamentārā iekārta prasot

funkcionējošu partiju sistēmu, tādēļ attiecībā uz lielajām

pašvaldībām kandidātu sarakstu iesniegšanā ticis noteikts partiju

monopols.

Apstrīdētā norma ierobežojot Satversmes 101. pantā noteiktās

tiesības. Ierobežojuma leģitīmais mērķis esot politisko partiju

stiprināšana. Taču lietotais līdzeklis neesot piemērots

ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo partijas no tā neko

negūstot un tādējādi partiju sistēma netiekot stiprināta. Tomēr

šo ierobežojumu nevarot atcelt, nenodrošinot citām vēlētāju

grupām pienācīgu iespēju kandidēt pašvaldību vēlēšanās. Turklāt

šādas vēlētāju grupas attiecībā uz finansējumu un iekšējo

demokrātiju vajagot kontrolēt ar tādiem nosacījumiem, kas būtu

līdzīgi partijām izvirzītajiem.

Attiecībā uz apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91.

pantam E. Levits norādīja, ka esot jāvērtē, vai nelielās

atšķirības pašvaldību kompetencē var kalpot par attaisnojumu

atšķirīgai kārtībai, kādā personas piedalās pašvaldības darbā.

Pēc E. Levita ieskata, kompetences atšķirības neesot tik lielas,

lai no indivīda viedokļa būtu attaisnojamas. Tomēr vajagot

salīdzināt katru no pašvaldību autonomajām kompetencēm. Jo

konkrētāk un šaurāk tā noregulēta, jo mazāka esot vajadzība pēc

partiju monopola. Ja kompetences ir salīdzināmas, tad atšķirības

kārtībā, kādā personas var piedalīties pašvaldības darbā, neesot

savienojamas ar Satversmes 91. pantu.