Par Rīcības plānu Latgales reģiona izaugsmei 2012.–2013.gadā 3. pants

Stratēģiskais ietvars rīcības grupas veiktais izvērtējums "Iespēju Latgale"

3.1. Priekšlikumu apkopošanas process

Lai apzinātu visas idejas un redzējumus reģiona attīstībai, kas jau līdz šim definēti dažādos attīstības plānošanas dokumentos, VARAM Rīcības grupa sagatavoja pārskatu par reģiona un konkrētu novadu attīstības dokumentos minētajām veicamajām aktivitātēm.

Savus konkrētu aktivitāšu piedāvājumus reģiona attīstībai tika lūgtas sagatavot nozaru ministrijas, kā arī Latgales reģiona pašvaldības. Kopumā no ministrijām un pašvaldībām tika saņemti vairāk kā 200 priekšlikumi.

Paralēli valsts un pašvaldību institūciju ierosinājumu apkopošanai VARAM izsludināja atvērtu ideju iesūtīšanu, aicinot ikvienu interesentu VARAM mājas lapā aizpildīt ideju Latgales attīstībai anketu. Anketa tika strukturēta pēc identificētajiem aktivitāšu virzieniem: (a) cilvēkkapitāls, (b) uzņēmējdarbība, (c) infrastruktūra, (d) pārvalde. No iedzīvotājiem, NVO un iniciatīvu grupām tika saņemti kopumā 150 priekšlikumi.

Lai iegūtu informāciju par aktuālākajām uzņēmējdarbības problēmām nepastarpināti no uzņēmējiem, VARAM Rīcības grupa devās vairākās darba vizītēs uz Latgali, tiekoties un diskutējot kopumā ar vairāk kā 30 vietējiem uzņēmējiem, jauniešiem, NVO, pašvaldību un biznesa inkubatoru pārstāvjiem u.c.

Kopumā VARAM Rīcības grupa saņēma vairāk kā 400 dažādus ierosinājumus aktivitātēm Latgales reģiona attīstībai. Visas idejas un ierosinājumi tika strukturēti uzņēmējdarbības veicināšanas politikas instrumentu grupās, identificējot, kādas tieši tirgus nepilnības tās atrisinātu. Skaitliski visvairāk ierosinājumu un piedāvājumu attiecās uz nodokļu sistēmas maiņu reģionālā mērogā, kā arī ievērojamiem atvieglojumiem finanšu resursu pieejamībā Latgales reģiona uzņēmējiem. VARAM Rīcības grupa uzskata, ka nodokļu sistēmas vai atsevišķu tās elementu maiņa ir nacionālā līmenī kompleksi risināms jautājums, ko nevar izdalīt un izvērtēt tikai viena reģiona kontekstā. Savukārt finanšu resursu pieejamību nevar uzskatīt par būtiskāko problēmu un vienīgo risinājumu uzņēmējdarbības attīstībai, ko apliecina fakts, ka līdz šim reģionā ieguldīto finanšu līdzekļu efektivitāte ir bijusi zema.

Visas iegūtās idejas, ierosinājumi un piedāvājumi tika apkopoti trīs tematiskās sadaļās:

· konkrēti ierosinājumi un idejas priekšlikumi, kuros minēti konkrēti veicamie pasākumi. Kopumā vairāk kā 250;

· vispārīgi ierosinājumi un idejas priekšlikumi, kuros sniegts problēmu izklāsts, vispārīgs redzējums par reģiona attīstību u.tml. Kopumā vairāk kā 150;

· individuālu vajadzību, konkrētu projektu ierosinājumi priekšlikumi, kuros tiek lūgts atbalsts konkrētiem projektiem, uzsāktai vai idejas stadijā esošai uzņēmējdarbībai u.tml. Kopumā vairāk kā 20.

Saņemtos ierosinājumus, idejas un piedāvājumus Latgales reģiona attīstībai VARAM Rīcības grupa strukturēja atbilstoši uzņēmējdarbības tirgus un veicināšanas politikas shēmai (skatīt nodaļu 3.2. Izvērtējuma teorētiskais ietvars), kur priekšlikumi padziļināti tika analizētas ekspertu izvērtējuma grupās (skatīt nodaļu 3.3. Saņemto priekšlikumu izvērtējums darba grupās).

3.2. Izvērtējuma teorētiskais ietvars

Atšķirībā no uzņēmējiem sabiedrība un līdz ar to arī valsts ekonomiskās politikas veidotāji nav ieinteresēti veiksmīgos uzņēmējdarbības projektos pašos par sevi, bet gan to radītajos labumos, kas ir noderīgi visai sabiedrībai kopumā. Piemēram, Valtera Capa un Riharda Jirgena radītais un sākotnēji Valsts elektrotehniskajā fabrikā (VEF) ražotais Minox fotoaparāts vai Lerija Peidža un Sergeja Brina izstrādātais Google meklētājs atnesa uzņēmējiem gan peļņu, gan slavu un zināmā mērā arī varu, taču sabiedrības būtiskākais ieguvums bija šo uzņēmēju radītie produkti, kas ļāva pilnvērtīgāk vai efektīvāk realizēt cilvēku vajadzības.

Arī mūsdienu Latvijā ir šādi uzņēmējdarbības piemēri, kas liecina, ka uzņēmējdarbības projekti var gan nest peļņu un atpazīstamību to ieviesējiem, gan radīt kopēju labumu visai sabiedrībai.

Sociālais portāls draugiem.lv, kura radītājs Lauris Liberts veiksmīgi īstenoja zināšanu pārnesi, adaptējot friendster.com (viens no pirmajiem sociālajiem portāliem pasaulē, arī šobrīd plaši izplatīts Āzijā) formātu Latvijai, pie tam veicot to ar minimālu starta kapitālu.

Aerodium, kurš spēja veiksmīgi pielāgot militāro infrastruktūru brīvā laika pavadīšanas un citām civilajām vajadzībām un, iegādājoties uzņēmumu Kanādā, kurš izgudroja pirmo vēja tuneli, kļūt par vienīgajiem pasaulē, kuri pēc konkrētās tehnoloģijas ražo vēja tuneļus.

Sabiedrības iniciatīvu platforma manabalss.lv, kuru idejas autori Kristofs Blaus un Jānis Erts izveidoja bez sākotnējā finansējuma un pirmo divu darbības nedēļu laikā tajā iesaistījās 10% Latvijas iedzīvotāju.

Stendera Ziepju fabrika, kuru izstrādātais preču un pārdošanas koncepts franšīzēs pārdots vairāk kā 150 veikalos pasaulē.

Liepājas Karostas cietuma viesnīca, kuru 2007. gadā "The Guardian" atzina par trešo labāko cietuma viesnīcu pasaulē, bet "The Lonely Planet" nosauca par vienu no diviem Baltijā noteikti apmeklējamiem tūrisma objektiem.

Viens no nozīmīgākajiem pētniekiem, kas veicinājis izpratni par uzņēmējdarbības procesu, ir 20.gs. pirmajā pusē dzīvojušais austriešu ekonomists Jozefs Šumpēters (Joseph Schumpeter). Viņa uzņēmējs ir novators, kurš nodarbojas ar "radošo postīšanu" (creative destruction) un kurš tirgū pielieto jaunas kombinācijas ievieš jaunas preces vai pakalpojumus, izmanto jaunas ražošanas metodes, atklāj jaunus tirgus, piesaista jaunus piegādātājus vai restrukturizē nozari, piemēram, panākot savam uzņēmumam monopola stāvokli. Šumpētera uzņēmēja dzinulis ir peļņa, kas īslaicīgi var būt ievērojami augstāka nekā konkurentiem. Ilgtermiņa periodā konkurenti mēģina uzņēmēja jaunievedumus imitēt, tādejādi uzņēmēja peļņu samazinot. Līdz ar to Šumpētera uzņēmējs, lai saglabātu augsto peļņu, nekad nevar pārtraukt meklēt jaunas iespējas un risinājums, nekad nevar zaudēt savu novatora garu. Protams, Šumpēters apzinājās, ka reti kurš uzņēmums ir novatorisks ilgtermiņā, tādēļ procesa līmenī viņš stingri nošķīra uzņēmējdarbību no uzņēmuma pārvaldes. Šumpētera izpratnē indivīds ar uzņēmējdarbību nodarbojas tikai tad, kad viņš vai viņa patiešām ievieš jaunas resursu kombinācijas, bet pēcāk, tās ekspluatējot, jau nodarbojas ar uzņēmuma pārvaldi.6

Vēlāk gan Šumpēters ar skepsi raudzījās uz novatoriskas uzņēmējdarbības iespējamību attīstīta kapitālisma sistēmā. Viņš paredzēja jaunrades procesa nozīmīguma samazināšanos un tā pārvēršanos rutīnā, ar ko pārsvarā nodarbotos lielas starptautiskas korporācijas un ko administrētu šo korporāciju birokrātiskais aparāts.7 Empīriskie novērojumi zināmā mērā apstiprina Šumpētera prognozes lielās korporācijas patiešām veic lielāko daļu no produktu uzlabojumiem un kontrolē jaunrades procesu attīstītās un stabilās nozarēs (piemēram, ķīmijas, farmācijas, elektrisko iekārtu u.c.), taču daudzus no nozīmīgiem 20. gs. jaunievedumiem (lidmašīnu, FM radio, konveijeru, nierakmeņu lāzeru u.c.) ir radījuši un ieviesuši neatkarīgi uzņēmēji. Tikai vēlāk, pateicoties šiem jauninājumiem, viņi nereti ir varējuši attīstīt savus uzņēmumus un kļūt par būtiskiem spēlētājiem attiecīgajās nozarēs. 8

Pēc Otrā pasaules kara ekonomiskā izaugsme tika saistīta ar kapitāla akumulāciju. Valstis mēģināja attīstīt kapitālietilpīgas ražošanas nozares un piesaistīt tiešās investīcijas šo nozaru lielajiem uzņēmumiem. Savukārt mazie un vidējie uzņēmumi, kas visvairāk saistās ar Šumpētera novatorisko uzņēmējdarbību, tika uzskatīti par luksusa preci, kurus varbūt ir nepieciešams saglabāt ilgtermiņa periodā, lai nodrošinātu lēmumu pieņemšanas decentralizāciju, bet kuri kopumā ir neefektīvi un ierobežo ekonomisko izaugsmi. Turpinot pētīt ekonomikas izaugsmes procesu, ekonomisti drīz nonāca pie secinājuma, ka ilgtermiņa periodā ekonomisko izaugsmi var nodrošināt tikai tehnoloģiskais progress, un valstu ekonomiskajā politikā kā prioritāte parādījās ieguldījumi zināšanās, taču arī tie pārsvarā tika saistīti ar lielajiem uzņēmumiem. Uzņēmējdarbības veicināšanas politika parādījās 1990tajos gados, kad globalizācijas rezultātā liela daļa ražošanas pārcēlās no attīstītajām uz mazāk attīstītajām valstīm, bet sākotnējie ieguldījumi zināšanās nedeva plānotos rezultātus. Šajā situācijā uz uzņēmējiem (jaundibināto mazo un vidējo uzņēmumu īpašniekiem) sāka skatīties gan kā uz potenciālajiem darba devējiem, gan kā uz izgudrojumu komercializētājiem un no ekonomiskās politikas viedokļa to nozīmība būtiski palielinājās.9

Mazāk attīstītajās un pārejas ekonomikas valstīs pēdējo divdesmit gadu laikā (īpaši 1990to gadu sākumā) ekonomikas politikas galvenās prioritātes ir bijušas valsts lomas samazināšana ekonomikā (privatizācija, tirgus liberalizācija utt.) un tirgus ekonomikai labvēlīgas institucionālās vides iedibināšana (piemēram, īpašuma tiesību un līgumsaistību ievērošanas nodrošināšana). Diemžēl tās ne vienmēr ir izrādījušās pietiekamas, lai nodrošinātu dinamiskas un efektīvas tirgus ekonomikas attīstību. Vairāki autori kā papildus priekšnosacījumu izdala nepieciešamību atrisināt arī virkni uzņēmējdarbību ierobežojošu tirgus nepilnību. Piemēram, pastāv uzskats, ka mazāk attīstīto valstu ekonomiskai izaugsmei nepieciešama ekonomikas diversifikācija un līdz ar to uzņēmēji, kas ir gatavi riskēt un attīstīt jaunus produktus un valstij netradicionālas nozares. Taču nepietiekamas investīcijas jaunu produktu ražošanas procesu izpētē, kas saistītas ar samērā lēto veiksmīgi pielāgoto ražošanas procesu imitāciju, kā rezultātā atdeve no investīcijām pētniecībā katram konkrētam uzņēmējam ir ievērojami zemāka nekā sabiedrībai kopumā, kavē jauno produktu un netradicionālo nozaru attīstību.10 Savukārt starp pārejas ekonomikas valstīm veiksmīgāk attīstījušās tās, kurās līdz ar ekonomiskajām reformām uzplaukusi uzņēmējdarbība un līdzās privatizētajiem un ārvalstu uzņēmumiem parādījušies sekmīgi jaundibināti vietējie uzņēmumi.11

Lai labāk saprastu, kad un kā valstis, reģioni vai pašvaldības var veicināt uzņēmējdarbību, mēs esam mēģinājuši strukturēt gan nosacīto uzņēmējdarbības tirgu, gan uzņēmējdarbības veicināšanas politikas instrumentus (skatīt 1. attēlu)12.

Pieprasījumu (lodziņš "Pieprasījums" 1. attēlā) pēc uzņēmējiem nosaka potenciālās uzņēmējdarbības iespējas. Tās vēl nav materializējušās jaunos uzņēmumos vai ieviestos jauninājumos jau esošajos uzņēmumos, taču tās nav arī zinātniski izgudrojumi bez komerciāla pielietojuma. Citiem vārdiem sakot, tās ir uzņēmējdarbības iespējas, kuras kādam vēl ir jāatklāj. Lai tas notiktu, potenciālajiem uzņēmējiem (lodziņš "Piedāvājums" 1. attēlā) tās ir jāidentificē un, izmantojot savas spējas un nepieciešamos resursus, jārealizē dzīvē.

Uzņēmējdarbības iespējas nerodas vakuumā, bet gan ir cieši saistītas ar sabiedrības politekonomisko struktūru, zinātnes attīstību un citiem procesiem (lodziņš "Avoti" 1. attēlā). Uzņēmējdarbības iespēju avoti ir gan zinātniskie izgudrojumi, gan izmaiņas preču un pakalpojumu tirgos un cilvēku vajadzībās, gan dažādi ārējie šoki.

Savukārt potenciālo uzņēmēju piedāvājumu ietekmē gan sabiedrība kopumā (lodziņš "Sociālā struktūra" 1. attēlā), gan uzņēmējiem pieejamie resursi (lodziņš "Resursi" 1. attēlā). Sociālā struktūra sevī ietver tās sabiedrību raksturojošās iezīmes, kas tieši neietekmē katru konkrēto potenciālo uzņēmēju, bet raksturo kopējo piedāvājumu. Piemēram, sabiedrības demogrāfiskā struktūra un kulturāli noteiktā pārliecība par to, kam ir pieņemami nodarboties ar uzņēmējdarbību, iespaido kopējo potenciālo uzņēmēju sastāvu. Līdzīgi sociālā struktūra ietekmēs arī daļu no uzņēmējdarbībai nepieciešamajiem resursiem (īpaši cilvēkresursus). Taču resursi ir būtiski arī paši par sevi un ietver visu, kas nepieciešams, lai potenciālie uzņēmēji varētu realizēt savus uzņēmējdarbības projektus. Tajos ietilpst ekonomiskais kapitāls, cilvēkresursi, zināšanas, izejvielas, uzņēmēju sadarbības tīklojumi utt.

Izvērtējot uzņēmējdarbības iespējas, potenciālie uzņēmēji gala rezultātā izdara izvēli mēģināt realizēt kādu no produktīvās uzņēmējdarbības iespējām vai nodarboties ar kādu no alternatīvām (lodziņš "Izvēles iespējas" 1. attēlā). Ieguvumus un risku, kas saistīti ar dažādajām alternatīvām, noteiks potenciālo uzņēmēju spējas un iemaņas, pieejamie resursi, kā arī dažādi citi ārējie faktori. Savukārt izvēle būs atkarīga no potenciālo uzņēmēju vēlmēm un attieksmes pret risku.

Kamēr daļa no valsts iedzīvotājiem izvēlas kļūt par uzņēmējiem, citi no uzņēmējiem pārkvalificējas par algotiem darbiniekiem vai izvēlas kādu citu no alternatīvām (lodziņš "DE" 1. attēlā). Šīs izmaiņas nosaka kopējo produktīvo uzņēmēju skaitu, kas apzīmēts ar E (lodziņš "Produktīvā uzņēmējdarbība" 1. attēlā).

Savukārt E* ir vairākas interpretācijas. Pirmkārt, to var uzskatīt par optimālo produktīvās uzņēmējdarbības līmeni, kas nodrošina valsts ekonomisko izaugsmi. Ja faktiskais produktīvo uzņēmēju skaits (E) ir mazāks nekā optimālais (E*), labi funkcionējošā tirgū vajadzētu būt pastiprinātam pieprasījumam pēc uzņēmējiem (E E*0), labi funkcionējošā tirgū pastiprināta konkurence produktīvo uzņēmēju starpā piespiestu daļu no tiem izvēlēties kādu citu nodarbošanos. Tā rezultātā faktiskais produktīvo uzņēmēju skaits samazinātos līdz sasniegtu optimālo. Šī tirgus darbība 1. attēlā ir atspoguļota kā atgriezeniskā saite (bultiņa no "Produktīvās uzņēmējdarbības" lodziņa uz "Pieprasījuma" lodziņu). Otrkārt, E* var interpretēt nevis kā tirgus noteiktu optimālo produktīvās uzņēmējdarbības līmeni, bet kā optimālo jeb plānoto produktīvās uzņēmējdarbības līmeni no valsts ekonomiskās politikas veidotāju skatu punkta.

Uzņēmējdarbības veicināšanas politika nav viendabīga, bet ietver sevī dažādus instrumentus. Iepriekš aprakstītā uzņēmējdarbības tirgus struktūra ļauj dažādos uzņēmējdarbības veicināšanas instrumentus sadalīt septiņās nosacītās grupās (aplīši "I0" "I6" 1. attēlā).

Valsts ekonomiskās politikas un līdz ar to arī uzņēmējdarbības veicināšanas politikas pamatā ir sabiedrības izvēle par to, cik lielā mērā valstij ir jāiejaucas tirgus procesos ("I0" aplītis 1. attēlā). Dažādu valstu iejaukšanās līmenis atšķiras (piemēram, Skandināvijas valstu ekonomiskajā modelī valsts loma ir ievērojami lielāka nekā ASV). Teorētiski valsts loma ekonomikā ir atkarīga no tā vai eksistē tirgus nepilnības (market failures) un vai tās ir iespējams mazināt ar valsts ekonomiskās politikas palīdzību. Piemēram, daudzas valstis aktīvi iesaistās ceļu infrastruktūras izveidē, pamatojot to ar brīvā tirgus nespēju nodrošināt no sabiedrības viedokļa optimālu investīciju līmeni šajā jomā. Attiecībā uz uzņēmējdarbību sabiedrības izvēle par valsts lomu ekonomikā noteiks arī optimālo jeb plānojamo produktīvās uzņēmējdarbības līmeni (E*) un uzņēmējdarbības veicināšanas politika tiks vērsta uz to, lai faktiskais produktīvas uzņēmējdarbības līmenis sakristu ar plānoto. Valsts loma ekonomikā parasti tiek noteikta nacionālajā līmeni, taču arī plānojot reģionālā un pašvaldību līmeņa aktivitātes (šajā gadījumā ar uzņēmējdarbības veicināšanu saistītās) būtiski ir izvērtēt kādas tirgus nepilnības tās mazinās.

Ja faktiskais produktīvās uzņēmējdarbības līmenis ir zemāks nekā optimālais, viens no iemesliem var būt nepietiekamas uzņēmējdarbības iespējas un to ir iespējams risināt, attīstot uzņēmējdarbības avotus ("I1" aplītis 1. attēlā). Valsts var līdzfinansēt ieguldījumus pētniecībā un attīstībā vai veikt tiešos ieguldījumus dažādos pētniecības institūtos, veicinot tehnoloģisko attīstību, kas paver iespējas jauniem uzņēmējdarbības projektiem. Tāpat valsts var arī veicināt vietējo iedzīvotāju pieeju citur radītajiem izgudrojumiem un jauninājumiem, kurus iespējams pārvērst vietējos uzņēmējdarbības projektos. Savukārt valsts patēriņa un fiskālā politika ietekmē relatīvās cenas un tādejādi var gan veicināt, gan ierobežot produktīvas uzņēmējdarbības iespēju rašanos.

1. attēls. Uzņēmējdarbības tirgus un veicināšanas politikas struktūra.

Faktiskā un optimālā produktīvās uzņēmējdarbības līmeņa neatbilstība var būt saistīta arī ar potenciālo uzņēmēju piedāvājumu. Makro līmenī valstij ir iespējas ietekmēt sociālo struktūru, attiecīgi palielinot vai samazinot potenciālo un nākotnes uzņēmēju skaitu ("I2" aplītis 1. attēlā). Imigrācijas politika var tikt vērsta uz to, lai valstij kopumā vai kādam atsevišķam reģionam piesaistītu potenciālos uzņēmējus, labi izglītotus speciālistus vai lētu darbaspēku. Šīs grupas uzņēmējdarbības veicināšanas instrumenti ietver arī izglītības politiku, kurā var paredzēt uzņēmējdarbībai nepieciešamo prasmju un iemaņu apguvi sākot jau ar pamatskolu, kā arī pasākumus, kas vērsti uz uzņēmēju prestiža veicināšanu (piemēram, dažādus uzņēmējdarbības konkursus).

Viens no būtiskākajiem priekšnosacījumiem, lai potenciālie uzņēmēji varētu sākt izvērtēt dažādās uzņēmējdarbības iespējas ir resursu pieejamība ("I3" aplītis 1. attēlā). Uzņēmējdarbības veicināšanas instrumenti, kas ietilpst šajā grupā, nereti sakrīt ar politikas instrumentiem, kas domāti visas ekonomikas attīstības veicināšanai. Informācijas asimetrija finanšu tirgos var būtiski ierobežot finanšu līdzekļu pieejamību potenciālajiem uzņēmējiem. Lai risinātu šo problēmu, valsts var iesaistīties dažādās finanšu atbalsta programmās (piemēram, izsniegt kredītu garantijas vai veidot riska kapitāla fondus). Valsts var palielināt sabiedrības ekonomisko kapitālu arī veicot tiešos ieguldījumus dažādos infrastruktūras izveides vai uzlabošanas projektos. Izmantojot imigrācijas un izglītības politiku, valsts var ietekmēt arī uzņēmējiem nepieciešamo cilvēkresursu pieejamību.

Pieprasījumu pēc uzņēmējiem var stimulēt, ne tikai attīstot uzņēmējdarbības avotus, bet arī padarot uzņēmējdarbības iespējas pieejamākas plašākam potenciālo uzņēmēju lokam ("I4" aplītis 1. attēlā). Piemēram, valsts var izmantot konkurences politiku, neļaujot lielajiem uzņēmējiem iegūt pārāk lielu kontroli pār to pārstāvētās nozares tirgu, tajā pašā laikā samazinot dažādus ierobežojumus mazajiem uzņēmumiem.

Savukārt uzņēmēju piedāvājumu var mēģināt ietekmēt ne tikai makro, bet arī indivīda līmenī ("I5" aplītis 1. attēlā). Sniedzot dažādas konsultācijas un veicot apmācību, ir iespējams gan palielināt potenciālo uzņēmēju zināšanu bāzi, gan uzlabot uzņēmuma dibināšanai un vadīšanai nepieciešamās prasmes un iemaņas.

Visbeidzot valsts var ietekmēt cilvēku nodarbošanās izvēli, attiecīgi palielinot vai samazinot ar dažādajām nodarbošanās alternatīvām saistītos ieguvumus un riskus ("I6" aplītis 1. attēlā). Šim nolūkam var izmantot nodokļu politiku (piemēram, aplikt ar nodokļiem neproduktīvu uzņēmējdarbību, tādejādi palielinot salīdzinošos ieguvumus no produktīvas uzņēmējdarbības), darba tirgu regulējošo likumdošanu (piemēram, atvieglojot vai ierobežojot uzņēmēju darbā pieņemšanas un atlaišanas tiesības) utt.

3.3. Saņemto priekšlikumu izvērtējums darba grupās

Ierosinājumi un idejas reģiona attīstībai uzņēmējdarbības veicināšanas politikas struktūras kontekstā tika padziļināti analizētas ekspertu izvērtējuma grupās (kopumā 3), kā arī individuālās konsultācijās ar ekspertiem, kuri nevarēja piedalīties klātienē izvērtējuma grupās. Izvērtējuma grupās un individuālās konsultācijās kā eksperti piedalījās Liesma Ose (ekspertīzes joma izglītība, sociālā saliedētība), Neils Balgalis (uzņēmējdarbība), Jevgēnija Butņicka (reģionālā attīstība, valsts atbalsta instrumenti), Klāvs Sedlenieks (ekonomikas antropoloģija), Sandris Mūriņš (ilgtspējīga attīstība, radošums), Anita Līce (izglītība), Mārtiņš Kazāks (ekonomika), Olga Pavuk (ekonomika), Jurijs Kondratenko (uzņēmējdarbība), Jānis Brizga (ilgtspējīga attīstība), Pauls Lūsiņš (uzņēmējdarbība), Zanda Kalniņa Lukaševica (reģionālā attīstība, ilgtspējīga attīstība, valsts atbalsta instrumenti), Raivis Bremšmits (reģionālā attīstība, valsts atbalsta instrumenti), Neils Kalniņš (uzņēmējdarbība), Marina Skļara (izglītība), Elita Benga (reģionālā attīstība, lauku attīstība), Andris Strazds (ekonomika), Anna Pavlina (valsts atbalsta instrumenti, reģionālā attīstība), Skaidrīte Baltace (uzņēmējdarbība). Katras izvērtējuma grupas sastāvs tika veidots iespējami dažāds, lai darba grupā būtu pārstāvēti dažādu ekspertīzes jomu speciālisti (ekonomisti, sociālo zinātņu pārstāvji, valsts pārvaldes profesionāļi, izglītības jomas speciālisti, stratēģiskās plānošanas eksperti u.c.). Izvērtējuma grupās eksperti analizēja, cik būtiskas ir konkrētas tirgus nepilnības tieši Latgales reģionā un kādas konkrētas aktivitātes spētu šīs nepilnības mazināt.

Pirmās izvērtējuma grupas pārstāvji uzskatīja, ka reģionā netrūkst uzņēmējdarbības iespēju un tās ir pat ļoti daudzveidīgas un potenciāli ienesīgas, bet kaut kādu iemeslu dēļ tās nerealizējas konkrētos uzņēmējdarbības projektos. Par visbūtiskāko problēmjomu šīs grupas eksperti uzskatīja sociālo struktūru reģionā valdošie kulturālie priekšstati par uzņēmējdarbību (ātru peļņu nesoša, ne pārāk prestiža nodarbošanās, saistīta ar nelegālām aktivitātēm u.tml.), sociālās problēmas (alkoholisms, sociālo pabalstu konkurēšana ar darba algām, nevēlēšanās strādāt, uzskatot, ka valstij jānodrošina ikviena indivīda noteikts dzīves līmenis), profesionālās izglītības un vienkāršo' profesiju zemais prestižs, kā arī Latgales kā atpalikuša un bezperspektīva reģiona stigmatizācija.

Eksperti īpaši norādīja arī uz faktu, ka sabiedrībā valda daudzi aizspriedumi, mīti' par dažādiem sociāli ekonomiskās jomas faktiem iedzīvotāji bieži vien uzskata, ka Latvijā ir visaugstākais nodokļu slogs, viszemākie sociālie pabalsti, sarežģītākā birokrātija u.tml. Arī šādi aizspriedumi kļūst par būtisku barjeru uzņēmējdarbības iniciatīvām.

Kā būtiska Latgales reģiona īpatnība tika izcelts fakts, ka liela daļa reģiona iedzīvotāju ir faktiski nošķirti no Latvijas informatīvās telpas, jo ikdienā patērē tikai tuvāko pierobežas valstu medijus un nereti Latvijas mediji viņiem nav pat pieejami. Tam ir ne tikai informatīvās nošķirtības sekas, bet arī tieša ietekme uz gatavību un iespējām uzņēmējdarbības vai sabiedriskām iniciatīvām un aktivitātēm.

Zemo uzņēmējdarbības aktivitāti eksperti skaidroja arī ar potenciālo uzņēmēju zemo informētības un kompetenču līmeni, norādot, ka reģiona esošajiem un potenciālajiem uzņēmējiem ne tik daudz nepieciešamas praktiskas uzņēmumu vadības zināšanas un kompetences, cik vispārīgas zināšanas par uzņēmējdarbības iespēju daudzveidību dažādām lauksaimniecības formām un praksēm, radošiem uzņēmējdarbības piemēriem u.tml. Sekojoši eksperti uzskatīja, ka nepieciešams plašāk sniegt uzņēmējiem informāciju un konsultācijas tieši par uzņēmējdarbības iespējām veikt pētījumus par potenciāli peļņu nesošām uzņēmējdarbības nozarēm un to rezultātus publiskot, veidot starpdisciplināras sadarbības platformas dažādu nozaru un disciplīnu zinātniekiem un praktiķiem u.tml.

Analizējot uzņēmējdarbības resursus, izvērtējuma grupas dalībnieki uzskatīja, ka finanšu resursi visumā reģionā ir plaši pieejami, tomēr to ieguldījumu efektivitāte ir apšaubāma. Tai pat laikā eksperti uzskata, ka, iespējams, reģionā trūkst finanšu atbalsta tieši uzņēmējdarbības ideju izstrādes un uzņēmējdarbības uzsākšanas fāzēs.

Resursu aspektā kā būtiska problēma tika identificēts darbaspēka apmācību programmu pārāk lielais uzsvars uz teorētisku zināšanu apguvi un nespēju sniegt praktiskas iemaņas un prasmes. Izvērtējuma grupas dalībnieki viennozīmīgi uzskatīja, ka izglītības un apmācību programmas ir pārskatāmas un radikāli maināmas.

Arī otrā ekspertu izvērtējuma grupa par būtiskākajām problēmjomām uzskatīja sociālo struktūru un uzņēmējdarbības resursus. Papildus jau iepriekš minētajam, šajā darba grupā tika norādīts uz faktu, ka reģionā ir ļoti vājš sociālais kapitāls uzticēšanās starp iedzīvotājiem ir izteikti zema, kas liedz veidot sekmīgas sadarbības, kooperācijas (kas ir īpaši būtiskas situācijā, kad Latgales reģionam raksturīgas nelielas piemājas saimniecības, kurām nav ekonomiski izdevīgi katrai savu produkciju realizēt atsevišķi). Produktīvās uzņēmējdarbības attīstībā īpaši nozīmīga barjera Latgales reģionā ir ēnu ekonomikas kā normas sociāla akceptēšana plašā iedzīvotāju lokā.

Arī šīs izvērtējuma grupas pārstāvji norādīja uz faktu, ka nepieciešamas būtiskas izmaiņas izglītības un apmācību programmās, uzsvaru liekot uz praktiskām zināšanām un prasmēm, nevis teoriju. Tāpat eksperti uzskata, ka būtiskas izmaiņas veicamas profesionālās izglītības jomā pārskatot gan saturu, gan arī risinot profesionālās izglītības prestiža jautājumu kopumā.

Sociālais kapitāls uzņēmējdarbībā, pēc izvērtējuma grupas dalībnieku domām, sekmējams ar ārējiem stimuliem, trešās puses iesaisti.

Šīs darba grupas pārstāvji kā Latgales specifiku identificēja faktu, ka reģiona iedzīvotājiem lielā mērā ir atšķirīgi ideoloģiski priekšstati par valsts lomu ekonomikā (padomju sentiments, tuvāko kaimiņvalstu prakse). Atbilstoši tam tika izteikti ierosinājumi, ka, iespējams, Latgales reģionā būtu jāļauj pašvaldībām dibināt savus uzņēmumus, jo tas atbilstu lielas daļas iedzīvotāju ekspektācijām.

Trešā izvērtējuma grupa akcentēja vairākus priekšnosacījumus Latgales reģiona attīstībai iedzīvotāju aglomerācija reģionālajos attīstības centros (stimulējot no laukiem pārcelties uz pilsētām un/vai nodrošinot reģionālo iedzīvotāju mobilitāti), infrastruktūras koncentrācija attīstības centros, nevis visā reģiona teritorijā, ārvalstu investoru un dažu lielu ražošanas uzņēmumu piesaiste reģionam (ap kuriem veidotos mazo un vidējo uzņēmumu tīkls).

Šīs izvērtējuma grupas pārstāvji kā būtisku faktoru reģiona attīstībā saskatīja arī mērķtiecīgu reģiona tēla veidošanu gan attiecībā uz investoru piesaisti, gan tūrisma attīstību, gan reģiona kā pievilcīgas dzīves vides attīstīšanu.

Uzņēmējdarbības resursu kontekstā būtiskākie izaicinājumi ir infrastruktūras nodrošināšana gan attiecībā uz ceļu tīkla (eksperti kā prioritāru minēja reģionālo centru savienojumus ar Rīgu, lai galvaspilsēta būtu sasniedzama 2h laikā), gan industriālo infrastruktūru kvalitāti (veidojot industriālos parkus, teritorijas).

Šajā darba grupā izskanēja arī aicinājumi pēc izmaiņām nodokļu sistēmā veidot Latgali kā brīvo ekonomisko zonu vai piešķirot dažādus nodokļu atvieglojumus Latgalē strādājošajiem.

Apkopojot visās izvērtējuma grupās paustos ekspertu viedokļus un vērtējumus, kā būtiskākie Latgales reģiona uzņēmējdarbības veicināšanas aspekti identificējami sociālā struktūra (I2 uzņēmējdarbības veicināšanas instrumentu shēmā), resursu pieejamība (I3) un uzņēmēju prasmes (I5).

Sociālā struktūra (potenciālo un nākotnes uzņēmēju īpatsvars) kā viena no būtiskām makro līmeņa barjerām (tirgus nepilnībām) uzņēmējdarbības attīstībai reģionā. Reģionā valdošie kulturālie priekšstati lielā mērā ierobežo uzņēmējdarbības attīstības potenciālu.

Priekšstati par veiksmīgu uzņēmējdarbību kā tādu, kas nes tūlītēju peļņu, kā arī rezervēta vai negatīva attieksme pret uzņēmējdarbību kopumā.

Latgales kā atpalikuša un bezperspektīva reģiona stigmatizācija (gan pašu Latgales iedzīvotāju skatījumā, gan publiskajā telpā valdošajos priekšstatos).

Dažādi mīti un priekšstati par Latvijas ekonomiku kopumā, piemēram ka Latvijā ir augstākais nodokļu slogs, ka Latvijā ir zemākie sociālie pabalsti, ka Latvijā ir lielākais birokrātiskais slogs u.tml.

Ēnu ekonomika kā sociāli pieņemama uzņēmējdarbības forma.

Latvijas valsts piederības sajūtas trūkums valodas un informatīvās telpas nošķirtības dēļ.

Laika gaitā (subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ, piemēram, sociālo pabalstu sistēma, padomju laika pieredze u.c.) izveidojies priekšstats par valsts lomu individuālā dzīves līmeņa nodrošināšanā.

Alkoholisms kā būtiskākā sociālā problēma.

Profesionālās izglītības kā neveiksminieku izvēles stigmatizācija, sekojoši zemais prestižs jauniešu vidū.

Aizspriedumi pret t.s. vienkāršajām profesijām' (traktoristi, slaucēji u.c.), uzskatot, ka tās ir atpalikušas, nesaistītas ar augsto tehnoloģiju un inovāciju iespējām.

Uzņēmējdarbības veikšanai nepieciešamo resursu nodrošinājums kā tirgus nepilnība Latgales reģionā iekļauj gan subjektīvus, gan objektīvus resursu pieejamības ierobežojumu vērtējumus. Subjektivitāte galvenokārt attiecas uz zemu informētības vai zināšanu līmeni, kas determinē uzskatu par resursu ierobežotību. Tai pat laikā pastāv arī virkne objektīvu resursu pieejamības faktoru.

Cilvēkkapitāls kā resurss (problēmas kvalificēta darbaspēka piesaistē): (a) darbaspēka apmācību programmas ir pārāk teorētiskas, nesniedzot praktiskās iemaņas apgūstamajā profesijā; (b) jaunieši izvēlas apgūt tās profesijas, pēc kurām reģionā darba tirgū nav pieprasījums (sociālās zinātnes, jurisprudence, ekonomika u.tml.); (c) problemātiski piesaistīt speciālistus no citiem reģioniem.

Sociālais kapitāls kā resurss (savstarpējā neuzticēšanās kā problēma) sadarbības un kooperācijas zemā sociālā vērtība, kas liedz veidot produktīvas un efektīvas sadarbības (piemēram, produktu un preču piegāžu loģistikā, zinātnieku un uzņēmēju kooperācijā u.tml.).

Kapitāla pieejamība kā resurss: (a) neefektīva un nepilnīga pieejamo finanšu resursu izmantošana; (b) ierobežota finanšu resursu pieejamība ideju izstrādes (pirmsinkubācijas periods) un uzņēmējdarbības uzsākšanas fāzē.

Infrastruktūra kā resurss: (a) autoceļu sliktā kvalitāte; (b) industriālo teritoriju sakārtošana; (c) zemes pieejamība.

Par būtisku tirgus nepilnību veiktā analīze ļauj identificēt arī uzņēmēju prasmes.

Vājas zināšanas un prasmes identificēt potenciāli sekmīgas uzņēmējdarbības idejas.

Vāja sadarbība starp uzņēmējiem un zinātniekiem (universitātēm).

Vājas zināšanas esošo valsts atbalsta instrumentu izmantošanā.

Nepietiekamas prasmes uzņēmumu efektīvā pārvaldībā, mārketingā, produktivitātes celšanā.