10. pants

Atbilstoši Satversmes 89. pantam valsts atzīst un

aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un

Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Starptautiskās

cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo

tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli, lai noteiktu

pamattiesību un citu vispārējo tiesību principu saturu un apjomu,

ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību

samazināšanas vai ierobežošanas (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.

punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, atklājot

Satversmes 91. panta saturu, citstarp jāvadās no starptautiskajos

cilvēktiesību dokumentos noteiktā (sk. Satversmes tiesas 2005.

gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 14.

punktu).

Savukārt atbilstoši Satversmes 68. panta nosacījumiem Eiropas

Savienības tiesības līdz ar Latvijas pievienošanos Eiropas

Savienībai ir kļuvušas par neatņemamu Latvijas tiesību sistēmas

sastāvdaļu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 16. punktu). Latvijas

Republikai ir jāpilda saistības, kas izriet no dalības Eiropas

Savienībā (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 13.3. punktu). Latvijas

tiesību akti ir interpretējami tādējādi, lai nerastos pretrunas

ar Latvijas saistībām pret Eiropas Savienību, ja vien tas neskar

Satversmē ietvertos pamatprincipus (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 25.4.

punktu). Eiropas Savienības tiesību akti un EST judikatūrā

nostiprinātā to interpretācija ir jāņem vērā, noskaidrojot

nacionālo normatīvo aktu saturu un piemērojot tos (sk.

Satversmes tiesas 2018. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2017-12-01 13. punktu). EST judikatūrā ir atzīts, ka Eiropas

Savienības tiesību piemērošanas jomā ietilpst visas situācijas,

kas ir saistītas ar Eiropas Savienības līgumos garantēto brīvību

izmantošanu, it īpaši tās, kas attiecas uz brīvību pārvietoties

un uzturēties dalībvalstu teritorijā (sk., piemēram, EST 2004.

gada 29. aprīļa sprieduma lietā C-224/02 17. punktu).

Interpretējot Satversmē, starptautiskajos cilvēktiesību

dokumentos un LESD ietvertās normas, jāmeklē tāds risinājums, kas

nodrošinātu šo normu savstarpēju harmoniju. Tādējādi Satversmes

91. panta interpretāciju ietekmē starptautiskajos cilvēktiesību

dokumentos un noteiktos gadījumos arī LESD ietvertās normas un to

piemērošanas prakse.

10.1. Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un

politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts) 26. pants noteic, ka visi

cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā un viņiem ir tiesības uz

vienādu likuma aizsardzību bez jebkādas diskriminācijas. Tādējādi

likumam jāaizliedz diskriminācija jebkurā tās izpausmē un

jānodrošina visām personām vienāda un efektīva aizsardzība pret

jebkādu diskrimināciju - neatkarīgi no rases, ādas krāsas,

dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības,

nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā stāvokļa, dzimšanas

vai citiem apstākļiem.

Lai arī minētajā normā pilsonība expressis verbis nav

norādīta, jāņem vērā tas, ka Paktā ietverto kritēriju

uzskaitījums nav izsmeļošs. Cilvēktiesību komitejas praksē

atsevišķos gadījumos, piemēram, lietās par īpašuma tiesību

atjaunošanu attiecībā uz konfiscētu īpašumu vai par tiesībām

saņemt pensiju, pilsonība tikusi atzīta par "citu

apstākli", uz kura pamata diskriminācija ir aizliegta

(sk., piemēram, Cilvēktiesību komitejas 1989. gada 3. aprīļa

viedokļa lietā "Ibrahima Gueye et al. v. France",

ziņojums Nr. 196/1985, 9.4. punktu un 2001. gada 30. oktobra

viedokļa lietā "Des Fours Walderode and Kammerlander v.

Czech Republic", ziņojums Nr. 747/1997, 8.4. punktu).

Savukārt lietā par atšķirīgu pensijas apmēru bijušajiem

Nīderlandes pilsoņiem, kas dzīvo ārvalstīs, Cilvēktiesību

komiteja, ievērojot konkrētās lietas apstākļus, norādīja, ka tāda

atšķirīga attieksme, kurai ir saprātīgs un objektīvs pamats, nav

uzskatāma par diskrimināciju Pakta 26. panta izpratnē (sk.

Cilvēktiesību komitejas 1997. gada 23. jūlija lēmuma lietā

"Van Oord v. Netherlands", ziņojums Nr. 658/1995, 8.5.

punktu).

Saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 14. pantu

Konvencijā noteikto tiesību un brīvību īstenošana jānodrošina bez

jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas

krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem,

nacionālās vai sociālās izcelsmes, saistības ar kādu nacionālo

minoritāti, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa. Jāņem

vērā, ka Konvencijas 14. pants darbojas vienīgi kopsakarā ar

Konvencijā garantētajām tiesībām.

Arī Konvencijas 14. panta tekstā līdzīgi kā Pakta 26. pantā

pilsonība kā kritērijs tiešā veidā nav norādīta. Tomēr atbilstoši

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) judikatūrai

noteiktās situācijās pastāvīgā dzīvesvieta (domicils) ārvalstī

vai pilsonība ir uzskatāma par Konvencijas 14. pantā norādīto

"citu stāvokli", kura dēļ jebkāda diskriminācija ir

aizliegta (sk., piemēram, ECT 2003. gada 30. septembra

sprieduma lietā "Koua Poirrez v. France", pieteikums

Nr. 40892/98, 49. punktu un ECT Lielās palātas 2010. gada 16.

marta sprieduma lietā "Carson and Others v. the United

Kingdom", pieteikums Nr. 42184/05, 66. un 70. punktu).

ECT ir arī atzinusi, ka dalībvalstij ir zināma rīcības brīvība,

izvērtējot, vai un cik lielā mērā atšķirības, kas pastāv citādi

līdzīgās situācijās, var attaisnot atšķirīgu attieksmi (sk.,

piemēram, ECT Lielās palātas 2013. gada 7. novembra sprieduma

lietā "Vallianatos and Others v. Greece", pieteikumi

Nr. 29381/09 un Nr. 32684/09, 76. punktu). Šādas rīcības

brīvības apjoms var atšķirties atkarībā no apstākļiem un lietas

pamatjautājuma (sk., piemēram, ECT 2014. gada 8. aprīļa

sprieduma lietā "Dhahbi v. Italy", pieteikums Nr.

17120/09, 46. punktu). Piemēram, dalībvalstij ir plaša

rīcības brīvība ekonomiskās vai sociālās stratēģijas jautājumos

(sk., piemēram, ECT Lielās palātas 2011. gada 7. jūlija

sprieduma lietā "Stummer v. Austria", pieteikums Nr.

37452/02, 89. punktu). Tomēr ECT secinājusi, ka dalībvalstij

ir jānorāda svarīgi iemesli, lai atšķirīga attieksme, kas

pamatota vienīgi ar personas pilsonību, tiktu atzīta par saderīgu

ar Konvenciju (sk., piemēram, ECT 1996. gada 16. septembra

sprieduma lietā "Gaygusuz v. Austria", pieteikums Nr.

17371/90, 42. punktu).

Tādējādi no Latvijai saistošajām starptautisko cilvēktiesību

normām izriet, ka pilsonība ir uzskatāma par vienu no

kritērijiem, uz kura pamata diskriminācija ir aizliegta. Tomēr

atšķirību noteikšana, pamatojoties uz minēto kritēriju, nav

uzskatāma par absolūti aizliegtu, proti, noteiktos gadījumos šā

kritērija izmantošana var tikt attaisnota.

10.2. LESD 20. panta pirmajā daļā ir nostiprināts

Eiropas Savienības pilsonības institūts, kas paredz, ka ikviena

persona, kurai ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Eiropas

Savienības pilsonis. ES pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts

pilsonību. Viens no Eiropas Savienības pilsonības institūta

mērķiem ir nodrošināt pienācīgu tiesisko aizsardzību personām,

kuras pārvietojas ES iekšienē (sk.: Krūma K. EU Citizenship,

Nationality and Migrant Status. An Ongoing Challenge. Leiden:

Nijhoff, 2014, p. 120). Eiropas Savienības pilsonība ir

fundamentāls pilsoņa statuss, kas nodrošina personai ES līgumos

nostiprinātās tiesības un citas priekšrocības (sk., piemēram,

EST 2001. gada 20. septembra sprieduma lietā C-184/99 31.

punktu).

Starp būtiskākajām tiesībām, kas izriet tieši no Eiropas

Savienības pilsoņa statusa, ir LESD 21. panta pirmajā daļā

ietvertās brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības.

Atbilstoši šai normai ikvienam Eiropas Savienības pilsonim ir

tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs. LESD 21.

panta pirmā daļa piešķir ES pilsonim subjektīvās tiesības, un ES

dalībvalstīs tai ir tieša iedarbība (sk., piemēram, EST 2004.

gada 19. oktobra sprieduma lietā C-200/02 26. punktu).

Savukārt LESD 18. panta pirmā daļa noteic, ka, piemērojot līgumus

un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta

jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.

LESD 21. panta pirmā daļa kopsakarā ar 18. panta pirmo daļu

noteic ikvienam ES pilsonim tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi

uzņemošajā dalībvalstī, proti, tiesības uz tādu pašu attieksmi,

kāda ir pret šīs dalībvalsts pilsoņiem. Eiropas Savienības

pilsoņa brīvas pārvietošanās tiesības nozīmē ne vien tiesības

fiziski pārvietoties un uzturēties citā ES dalībvalstī, bet arī

tiesības netikt diskriminētam citā dalībvalstī tikai tā iemesla

dēļ, ka viņš nav tās pilsonis. Turklāt tiesības brīvi

pārvietoties aizsargā ES pilsoni arī no tādiem dalībvalstu

pasākumiem, kas varētu atturēt viņu izmantot minētās tiesības vai

nostādīt viņu nelabvēlīgākā stāvoklī tikai tādēļ, ka viņš ir

izmantojis brīvas pārvietošanās tiesības [sk., piemēram:

Bambāne G., Jugāne E. Eiropas Savienības pilsonība. Grām.: Schewe