12. pants

Saistošie noteikumi Nr. 148 paredz triju veidu

nekustamā īpašuma nodokļa likmes: pamatlikmi - 1,5 procentu

apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības; samazinātās likmes - 0,2,

0,4 vai 0,6 procentu apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības;

paaugstināto likmi - 3 procentu apmērā no īpašuma kadastrālās

vērtības. Apstrīdētā norma neskar paaugstinātās likmes

piemērošanas kārtību.

Atbilstoši Saistošo noteikumu Nr. 148 3. punktam samazinātās

nekustamā īpašuma nodokļa likmes piemēro nodokļa maksātājam, kura

īpašuma lietošanas veids ir dzīvošana, ja šajā īpašumā taksācijas

gada 1. janvārī plkst. 0.00 dzīvesvieta ir deklarēta Latvijas

pilsonim, nepilsonim vai apstrīdētajā normā noteiktajai prasībai

atbilstošam ārzemniekam. Pārējos gadījumos piemēro nekustamā

īpašuma nodokļa pamatlikmi.

Tādējādi Saistošo noteikumu Nr. 148 3. punkts un apstrīdētā

norma nošķir šādas personu grupas:

1) nekustamā īpašuma nodokļa maksātājus, kuru īpašumā

deklarēta Latvijas pilsoņa, nepilsoņa vai apstrīdētajā normā

noteiktajai prasībai atbilstoša ārzemnieka dzīvesvieta;

2) nekustamā īpašuma nodokļa maksātājus, kuru īpašumā

deklarēta apstrīdētajā normā noteiktajai prasībai neatbilstoša

ārzemnieka dzīvesvieta.

Lai noskaidrotu, vai personu grupas atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams

noteikt galveno šīs personu grupas vienojošo pazīmi (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma lietā

Nr. 2017-15-01 18. punktu). Konkrētajā gadījumā ir saskatāmas

vairākas abām personu grupām raksturīgas pazīmes, piemēram,

nekustamā īpašuma nodokļa objekta lietošanas veids vai fakts, ka

nodokļa objektā ir deklarēta kādas personas dzīvesvieta. Tomēr,

ievērojot apstrīdētās normas regulējumu un izskatāmās lietas

apstākļus, par galveno minētās personu grupas vienojošo pazīmi ir

atzīstams pienākums maksāt nekustamā īpašuma nodokli.

Līdz ar to abas personu grupas

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.