15. pants

Atšķirīgajai attieksmei pret personām, kuras

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams

leģitīms mērķis (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada

11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 21. punktu).

Turklāt institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, Satversmes

tiesas procesā ir pienākums norādīt un pamatot leģitīmo mērķi

(sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 5. februāra sprieduma

lietā Nr. 2014-03-01 20. punktu).

15.1. No lietas materiāliem izriet, ka atbilstoši

Saistošo noteikumu Nr. 148 3. punkta sākotnējai redakcijai

samazinātās nekustamā īpašuma nodokļa likmes bija paredzēts

piemērot vienīgi tiem nodokļa maksātājiem, kuru īpašumā deklarēta

Latvijas pilsoņa vai nepilsoņa dzīvesvieta. Ar Grozījumiem Rīgas

dome esot vēlējusies palielināt to nodokļa maksātāju skaitu,

kuriem piemērojamas samazinātās nodokļa likmes, nosakot, ka šīs

likmes noteiktos gadījumos piemērojamas arī personām, kuru

īpašumā deklarēta ārzemnieka dzīvesvieta. Vienlaikus ar

apstrīdēto normu ārzemniekam, kurš nodokļa objektā deklarējis

dzīvesvietu, noteikta papildu prasība - deklarētā dzīvesvieta

Latvijā 1. janvārī septiņus gadus pirms attiecīgā taksācijas gada

(sk. arī Grozījumu paskaidrojuma rakstu lietas materiālu 1.

sēj. 15.-16. lp.).

Rīgas dome uzskata, ka ārzemnieki atšķirībā no Latvijas

iedzīvotājiem esot ekonomiski un sociāli labāk nodrošināti,

turklāt nodokļu slogs Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem esot

lielāks nekā ārzemniekiem. Savukārt apstrīdētā norma nodrošinot

to, ka ar samazinātajām nekustamā īpašuma nodokļa likmēm tiek

aplikti tikai tie īpašumi, kuros deklarētas personas, kam ir

ilgstoša un pastāvīga saikne ar Latviju (sk. Rīgas domes

atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 29. lp.). Turklāt

Grozījumi motivēšot īpašniekus nopietnāk izvērtēt, kam izīrēt

viņiem piederošās telpas, un ņemt vērā, ka ar Latvijas valsti

cieši saistītu personu izmitināšana būs pamats samazināto nodokļa

likmju piemērošanai. Tādējādi paplašināšoties iedzīvotājiem

pieejamo īres dzīvesvietu klāsts (sk. Grozījumu paskaidrojuma

rakstu lietas materiālu 1. sēj. 15.-16. lp.).

15.2. Nekustamā īpašuma nodoklis līdzīgi kā citi

nodokļi ar fiskālo funkciju nodrošina ieņēmumus pašvaldības

budžetā. No Īpašuma nodokļa likuma regulējuma izriet, ka ar šo

nodokli iespējams, piemēram, veicināt teritorijas attīstību un

sakārtošanu, nodrošināt zemes racionālu izmantošanu, rūpēties par

ēku ilgtspējīgu izmantošanu, atbalstīt uzņēmējdarbību un sasniegt

arī citus mērķus.

Kopš 2013. gada pašvaldībām ir tiesības likumdevēja piešķirtā

pilnvarojuma ietvaros noteikt nekustamā īpašuma nodokļa likmi vai

likmes. Šāds risinājums izraudzīts tādēļ, lai pašvaldības, kas

labāk pārzina savas iespējas un savu iedzīvotāju vajadzības,

spētu īstenot tieši konkrētai pašvaldībai ilgtermiņā labvēlīgāku

nekustamā īpašuma nodokļa politiku (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 81. lp.).

Tomēr, nosakot nekustamā īpašuma nodokļa likmes likumdevēja

piešķirtā pilnvarojuma ietvaros, pašvaldībai citstarp jāievēro

gan vispārējie tiesību principi, gan nozares principi, kas ir

konkretizēti Īpašuma nodokļa likuma 3.1 pantā.

15.3. Ievērojot likumdevēja piešķirto pilnvarojumu un

Īpašuma nodokļa likuma 3.1 panta pirmās daļas 1.

punktā nostiprināto objektīvā grupējuma principu, pašvaldība ir

tiesīga noteikt atšķirīgas nodokļa likmes dažādiem nodokļa

maksātājiem un dažādiem nodokļa objektiem.

Rīgas dome uzskata, ka deklarētā dzīvesvieta ir objektīvs

kritērijs atšķirīgu nekustamā īpašuma nodokļa likmju

piemērošanai. Šim viedoklim pievienojas arī Vides aizsardzības un

reģionālās attīstības ministrija (sk. lietas materiālu 1. sēj.

55. lp.).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pašvaldība citstarp nozīmē

arī vietējās varas institūciju tiesības un reālas iespējas likuma

robežās regulēt un vadīt daļu no publiskiem jautājumiem vietējo

iedzīvotāju interesēs, atbildot par tiem (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2008. gada 16. aprīļa lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01 14. punktu). Lai pašvaldība

spētu efektīvi pildīt ar likumu piešķirto autonomo kompetenci un

funkcijas, tai citstarp ir jāapzina tās iedzīvotāji un viņu

vajadzības. Informācija par pašvaldības iedzīvotāju skaitu ļauj

plānot budžeta ieņēmumus un izdevumus, attīstīt pašvaldības

teritoriju, paredzot noteiktu infrastruktūru un tās iespējamo

izmantošanu, nodrošināt nepieciešamos pakalpojumus, kā arī veikt

citus uzdevumus. Viens no veidiem, kā pašvaldība var apzināt

savus iedzīvotājus, ir veicināt to, lai viņi deklarē savu

dzīvesvietu tās teritorijā.

Līdz ar to tādu nodokļa objektu, kuros ir deklarēta kādas

personas dzīvesvieta, aplikšana ar samazinātajām nekustamā

īpašuma nodokļa likmēm var noteiktos gadījumos veicināt

pašvaldības funkciju un uzdevumu izpildi.

15.4. Tomēr saskaņā ar apstrīdēto normu ārzemnieka

deklarētās dzīvesvietas adrese nodokļa objektā ļauj piemērot

nodokļa maksātājam samazinātās nodokļa likmes tikai tad, ja

ārzemnieks bija deklarējis dzīvesvietu Latvijā 1. janvārī

septiņus gadus pirms attiecīgā taksācijas gada.

15.4.1. Satversmes tiesa šajā spriedumā jau ir

norādījusi uz Eiropas Savienības pilsoņa tiesībām brīvi

pārvietoties un uzturēties citu ES dalībvalstu teritorijā, kā arī

uz diskriminācijas aizlieguma principa saturu Eiropas Savienības

tiesībās (sk. šā sprieduma 10.2. punktu). Saskaņā ar 1993.

gada 13. decembra Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu noteikumiem

starp Eiropas Savienības dalībvalstīm un Eiropas Brīvās

tirdzniecības asociācijas dalībvalstīm ir nodrošināma personu

brīva pārvietošanās, kā arī ir aizliegta jebkāda diskriminācija

pilsonības dēļ. Līdzvērtīgas tiesības, pamatojoties uz 1999. gada

21. jūnija Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no

vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par

personu brīvu pārvietošanos, Eiropas Savienībā ir nodrošināmas

arī Šveices Konfederācijas pilsoņiem.

Atbilstoši EST judikatūrai Eiropas Savienības tiesību telpā

atšķirīgā attieksme pilsonības dēļ ir pamatojama vienīgi ar

objektīviem apsvērumiem, kas nav saistīti ar attiecīgo personu

pilsonību (sk., piemēram, EST 2008. gada 16. decembra

sprieduma lietā C-524/06 75. punktu un 2011. gada 20. janvāra

sprieduma lietā C-155/09 69. punktu). Turpretī no Grozījumu

paskaidrojuma rakstā un Rīgas domes atbildes rakstā norādītā

izriet, ka papildu prasību attiecībā uz citas Eiropas Savienības

dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valstu un Šveices

Konfederācijas pilsoņu deklarēto dzīvesvietu Rīgas dome

vēlējusies noteikt tieši šo personu pilsonības dēļ, jo

uzskatījusi, ka viņi nav salīdzināmi ar Latvijas pilsoņiem vai

nepilsoņiem (sk., piemēram, Rīgas domes atbildes rakstu lietas

materiālu 1. sēj. 29. lp.).

Apstrīdētajā normā ietvertā prasība salīdzināmā situācijā

īpaši nošķir citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas

Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsoni, kurš

ir izmantojis brīvas pārvietošanās tiesības, no Latvijas

pilsoņiem un nepilsoņiem. Šāda prasība pati par sevi nav saderīga

ar brīvas pārvietošanās tiesību būtību un pārkāpj diskriminācijas

aizlieguma principu pilsonības dēļ. Apstrīdētā norma paredz

atšķirīgu attieksmi pret nodokļa maksātājiem tieši atkarībā no

tā, kuras valsts pilsonis ir deklarējis dzīvesvietu nodokļa

maksātājam piederošajā īpašumā. Taču Eiropas Savienības tiesību

telpā pilsonības kritērijs nevar tikt izmantots atšķirīgās

attieksmes noteikšanai pret nodokļa maksātājiem.

Tādējādi ar apstrīdēto normu

paredzētā atšķirīgā attieksme pret nodokļa maksātājiem, kuru

īpašumā deklarēta citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas

Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsoņa

dzīvesvieta, nevar tikt attaisnota.

15.4.2. Papildus tam apstrīdētā norma attiecas arī uz

tiem nodokļa maksātājiem, kuru īpašumā dzīvesvieta deklarēta

ārzemniekam, kas nav citas Eiropas Savienības dalībvalsts,

Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas

pilsonis.

Nodokļu likmju atšķirībām jābūt pamatotām ar tādiem

kritērijiem, kas ir saistīti ar konkrētā nodokļa mērķi. Proti,

nosakot atšķirīgo attieksmi, kas izpaužas kā dažādu nodokļa

likmju piemērošana personām, kuras atrodas vienādos un

salīdzināmos apstākļos, par leģitīmu mērķi var būt tādu apsvērumu

kopums, kuri pamato, ka starp nodokļa maksātājiem pastāv tādas

atšķirības, kas prasa noteikt atšķirīgas nodokļa likmes (sal.

sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr.

2016-14-01 27.3. punktu).

Rīgas dome pēc būtības nav norādījusi uz tādiem apsvērumiem,

kuri pamatotu, kāds leģitīmais mērķis ir tieši ar apstrīdēto

normu paredzētajai atšķirīgajai attieksmei, kā arī to, ka starp

nodokļa maksātājiem pastāv tādas objektīvas atšķirības, kas prasa

noteikt atšķirīgas nodokļa likmes. Proti, kādēļ nodokļa

maksātājam, kura īpašumā dzīvesvietu deklarējis ārzemnieks, kas

nav citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas

zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsonis, samazinātās

nekustamā īpašuma nodokļa likmes piemērojamas tikai tādā

gadījumā, ja šim ārzemniekam dzīvesvieta Latvijā bija deklarēta

1. janvārī septiņus gadus pirms attiecīgā taksācijas gada.

Pēc Rīgas domes norādītajiem apsvērumiem varētu pieņemt, ka

apstrīdētā norma izdota ar mērķi nodrošināt īres dzīvojamo telpu

pieejamību vai gādāt par nodokļa sloga samazināšanu Latvijas

pilsoņiem un nepilsoņiem. Tomēr izskatāmajā lietā Satversmes

tiesa nerod apstiprinājumu tam, ka atšķirīgā attieksme pret

nodokļa maksātājiem atkarībā no tā, kuras valsts pilsonis ir

deklarēts nodokļa maksātājam piederošajā īpašumā, varētu kalpot

minēto mērķu sasniegšanai. Proti, nav saprotams, kādā veidā

prasība pēc ārzemnieka deklarētas dzīvesvietas Latvijā - nevis

minētajā īpašumā - 1. janvārī septiņus gadus pirms attiecīgā

taksācijas gada (kas uzskatāma par izpildītu arī tad, ja

dzīvesvieta Latvijā deklarēta tikai uz vienu dienu) varētu

nodrošināt īres dzīvojamo telpu plašāku pieejamību vai nodokļa

sloga samazināšanu Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem. Satversmes

tiesa nerod saprātīgu izskaidrojumu arī tam, kādā veidā prasība

pēc ārzemnieka, kas nav citas Eiropas Savienības dalībvalsts,

Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas

pilsonis, ilgstošas un pastāvīgas saiknes ar Latviju nodrošina

vai veicina to pašvaldības funkciju un uzdevumu izpildi, kuru dēļ

tiek iekasēts nekustamā īpašuma nodoklis.

Tādējādi ar apstrīdēto normu

noteiktajai atšķirīgajai attieksmei pret nodokļa maksātājiem,

kuru īpašumā deklarēta tāda ārzemnieka dzīvesvieta, kurš nav

citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas

valsts vai Šveices Konfederācijas pilsonis, nav leģitīma

mērķa.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 91. pantam.