11. pants

Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst

tiesiskās vienlīdzības principam, jānoskaidro, vai un kuras

personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos vai atšķirīgos apstākļos.

11.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Vispārējās

izglītības likuma 32. panta otrās un trešās daļas mērķis ir

nodrošināt bērniem iespēju iegūt izglītību atbilstoši viņu

spējām. Tādējādi bērni, kuri pamatizglītības ieguvi sāk tajā

kalendāra gadā, kurā viņiem aprit septiņi gadi, esot salīdzināmi

un atrodoties vienādos apstākļos ar sešus gadus veciem bērniem,

kuru veselības stāvoklis un psiholoģiskā sagatavotība viņu vecāku

ieskatā ļauj viņiem tajā pašā gadā sākt pamatizglītības

ieguvi.

Rīgas valstspilsētas pašvaldība norāda, ka septiņus gadus

veciem bērniem ir pienākums sākt pamatizglītības ieguvi, savukārt

sešus gadus veciem bērniem ir tiesības, taču nav pienākuma to

darīt. Šo bērnu tiesību un pienākumu saturs arī esot atšķirīgs,

un viņi neatrodoties salīdzināmos apstākļos. Šādu viedokli pauž

arī pieaicinātās personas.

Lai noteiktu, vai un kuras personu grupas atrodas pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, nepieciešams

atrast galveno šo grupu vienojošo pazīmi. Salīdzināšanai

jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viena vai vairākas kopīgas

pazīmes ar pārbaudāmo situāciju. Kopīgajai pazīmei jāapvieno abas

situācijas zem viena virsjēdziena. Turklāt jāvērtē arī tas, vai

nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas norāda, ka attiecīgās

personu grupas neatrodas savstarpēji salīdzināmos apstākļos

(sal.: Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija sprieduma lietā

Nr. 2021-18-01 32. punkts).

Kā izriet no šā sprieduma 8.1. punktā norādītā, Latvijas

izglītības sistēmā izglītojamais vispārīgā gadījumā no piecu līdz

septiņu gadu vecumam apgūst pirmsskolas izglītību un gatavojas

pārejai uz pamatizglītības pakāpi. Likumdevējs izšķīries par to,

ka septiņu gadu vecums ir tas bērna attīstības posms, kurā viņš

ir gatavs pāriet no pirmsskolas izglītības pakāpes uz

pamatizglītības pakāpi. Taču ir paredzēti izņēmumi no šīs

vispārējās kārtības un izglītojamais pēc vecāku izvēles var sākt

pamatizglītības ieguvi jau no sešu gadu vecuma. Tātad arī sešus

gadus vecs izglītojamais fiziski un psiholoģiski var būt gatavs

pāriet no pirmsskolas izglītības pakāpes uz nākamo pakāpi un

saskaņā ar vecāku vēlmēm turpināt izglītību pamatizglītības

pakāpē.

Līdz ar to abu šo vecuma grupu izglītojamie, būdami fiziski un

psiholoģiski gatavi sākt mācības 1. klasē, var īstenot savas

tiesības iegūt pamatizglītību. Tiesību uz pamatizglītību

īstenošana ir šo abu salīdzināmo grupu vienojošais elements.

11.2. Rīgas valstspilsētas pašvaldība norāda, ka

obligātais pamatizglītības uzsākšanas vecums, proti, septiņi

gadi, ir izšķirošais kritērijs, kas liedz salīdzināt iepriekš

minētās personu grupas.

Likumā paredzētais izņēmums no noteikuma, ka vispār

pamatizglītības ieguve ir uzsākama no septiņu gadu vecuma,

atbilst Bērnu tiesību konvencijas 29. panta pirmās daļas

"a" apakšpunktā noteiktajam, proti, valsts atzīst, ka

viens no bērnu izglītošanas mērķiem ir attīstīt bērna personību,

pilnībā izkopt viņa talantus, kā arī garīgās un fiziskās spējas.

Tāpat likumdevējs ir ievērojis arī Bērnu tiesību aizsardzības

likuma 11. panta pirmajā daļā ietverto prasību nodrošināt visiem

bērniem vienādas tiesības un iespējas iegūt izglītību atbilstoši

katra spējām. Ar minēto izņēmumu likumdevējs paredzējis iespēju

izvērtēt un ņemt vērā katru konkrēto situāciju, kas var prasīt

fokusēties ne tikai uz bērna vecumu, bet arī uz viņa attīstības

līmeni (sal.: Vandenhole W., Türkelli G. E., Lembrechts S.

Children's Rights. A Commentary on the Convention on the

Rights of the Child and Its Protocols. Cheltenham: Elgar, 2019,

p. 81) un tādējādi ļaut viņam sākt mācības 1. klasē gadu

agrāk.

Iespēja diferencēt vecumu, kādā uzsākama pamatizglītības

ieguve, atbilst arī bērna vislabāko interešu prioritātes

principam, kas izriet no Bērnu tiesību konvencijas 3. panta un

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta. Saskaņā ar šo

principu ikvienam bērnam jābūt nodrošinātām tiesībām uz veselīgu

attīstību un izglītības iegūšanu atbilstoši viņa fiziskās,

mentālās, garīgās, morālās, psiholoģiskās un sociālās attīstības

līmenim (sal.: Vandenhole W., Türkelli G. E., Lembrechts S.

Children's Rights. A Commentary on the Convention on the Rights

of the Child and Its Protocols. Cheltenham: Elgar, 2019, pp. 94,

292).

Tādējādi likumdevēja izvēle par atskaites punktu

pamatizglītības uzsākšanai pieņemt septiņu gadu vecumu pati par

sevi nav tik kategoriska, lai liegtu atzīt to, ka sešus un

septiņus gadus veci izglītojamie atrodas salīdzināmos apstākļos.

Noteicošā ir likumdevēja izšķiršanās atzīt, ka arī sešus gadus

vecu bērnu attīstības līmenis var būt pietiekams, lai tiem

piešķirtu tiesības iegūt izglītību atbilstoši viņu spējām,

konkrēti, piešķirtu tiesības sākt pamatizglītības programmas

apguvi. Līdz ar to Satversmes tiesas vērtējumā tas, ka septiņi

gadi ir tas vecums, kurā obligāti uzsākama pamatizglītības

ieguve, pats par sevi nenozīmē, ka šo vecumu sasnieguši

izglītojamie neatrodas salīdzināmos apstākļos ar sešus gadus

veciem izglītojamiem.

Tātad septiņus gadus veci

izglītojamie un sešus gadus veci izglītojamie, kuriem ir tiesības

sākt pamatizglītības ieguvi, atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos.