2. pants

Pieteikuma iesniedzējs - tiesībsargs

(turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka apstrīdētā norma

neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

64., 91. un 110. pantam.

2.1. Pieteikuma iesniedzēja ieskatā visiem bērniem ir

vienlīdzīgas tiesības iegūt pamatizglītību neatkarīgi no tā, vai

gadā, kurā bērns uzsāk pamatizglītības ieguvi, viņam aprit seši

vai septiņi gadi. Taču apstrīdētā norma paredz atšķirīgu

attieksmi pret bērniem atkarībā no viņu vecuma, jo priekšroka

tiek dota bērniem, kuriem attiecīgajā kalendāra gadā aprit

septiņi gadi. Šāda atšķirīga attieksme ir pretrunā ar Satversmes

91. pantā garantēto vienlīdzības principu, kā arī pārkāpj

Satversmes 110. pantā ietvertās vecāku tiesības lemt par savu

bērnu izglītošanu. Tāpat Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Rīgas

valstspilsētas pašvaldība, pieņemot apstrīdēto normu, ir

pārkāpusi pilnvarojuma robežas.

Valstij ir pienākums nodrošināt, lai visi bērni Latvijā iegūtu

pamatizglītību. Bērnu fiziskā un psiholoģiskā sagatavotība,

viņiem uzsākot mācības izglītības iestādē, var būt diezgan

atšķirīga. Viena vecuma bērnu organisma funkcionālās spējas var

būt atšķirīgas. Tāpēc katra bērna attīstība būtu jāvērtē

individuāli. Lai konstatētu, ka bērns ir gatavs apgūt 1. klasei

noteikto mācību saturu, būtu nepieciešams nevis ņemt vērā tikai

bērna vecumu, bet arī vērtēt viņa sociālās iemaņas un personības

attīstību, izpratni par apkārtējo vidi un sabiedriskās dzīves

norisēm, valodas attīstību un lasītprasmes iemaņas, matemātiskos

priekšstatus un citas prasmes.

Varētu pieņemt, ka likumdevējs ir atzinis bērna individuālās

attīstības vajadzības un tādēļ paredzējis atšķirīgu vecumu, no

kura uzsākama pamatizglītības ieguve. Tādā veidā ir nodrošinātas

bērna labākās intereses, proti, interese iegūt izglītību

atbilstoši savām spējām. Turklāt tiek respektēta vecāku

autoritāte šīs spējas izvērtēt.

Vispārējās izglītības likuma 32. panta otrās un trešās daļas

mērķis ir nodrošināt bērniem iespēju iegūt izglītību atbilstoši

savām spējām. Bērni, kuri pamatizglītības ieguvi sāk tajā

kalendāra gadā, kurā viņiem aprit septiņi gadi, ir salīdzināmi un

atrodas vienādos apstākļos ar bērniem, kuru vecāki atzinuši viņu

veselības stāvokli un psiholoģisko sagatavotību par pietiekamu

pamatizglītības ieguves uzsākšanai vienu gadu agrāk.

Apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret bērniem, kuri

pamatizglītības ieguvi sāk tajā kalendāra gadā, kurā viņiem aprit

septiņi gadi, un bērniem, kuru veselības stāvoklis un

psiholoģiskā sagatavotība ļauj viņiem pamatizglītības ieguvi

uzsākt vienu gadu agrāk. Proti, bērni, kuriem attiecīgajā

kalendāra gadā aprit septiņi gadi, Rīgas domes izglītības

iestādēs tiek uzņemti prioritārā kārtībā salīdzinājumā ar tiem

bērniem, kuri saskaņā ar vecāku vēlmēm pamatizglītības ieguvi

uzsāk gadu agrāk. Ja vecāku izraudzītajā izglītības iestādē ir

izveidojusies tāda 1. klases pretendentu rinda, kas pārsniedz šīs

izglītības iestādes kapacitāti, sešus gadus vecajiem bērniem nav

iespējas tikt uzņemtiem šajā izglītības iestādē.

Kārtība, kādā vispārējās izglītības iestādēs uzņem sešus gadus

vecus bērnus, ir pamatota ar izglītības iestāžu piepildījumu un

brīvo vietu trūkumu, kura dēļ iespēja uzsākt pamatizglītības

ieguvi var tikt liegta septiņus gadus veciem bērniem. Apstrīdētās

normas mērķis ir nodrošināt septiņu gadu vecumu sasniegušo bērnu

tiesības uzsākt pamatizglītības ieguvi, un šis mērķis sakrīt ar

leģitīmo mērķi nodrošināt sabiedrības labklājību.

Pašvaldībai ir pienākums visiem bērniem nodrošināt vietu

izglītības iestādē. Sākot 2021./2022. mācību gadu, 55 pašvaldības

izglītības iestādēs bija 511 brīvas vietas, bet 2022./2023.

mācību gadā - 58 izglītības iestādēs 531 brīva vieta. Tātad

vairākās Rīgas izglītības iestādēs ir brīvas vietas. Tādējādi

apstrīdētā norma nodrošina nevis to, lai bērni, kuriem aprit

septiņi gadi, tiktu uzņemti izglītības iestādē un tādējādi viņiem

tiktu dota iespēja iegūt pamatizglītību, bet gan to, lai sešus

gadus veci bērni neradītu konkurenci septiņus gadus veciem

bērniem attiecībā uz pamatizglītības ieguves uzsākšanu jebkurā

izglītības iestādē.

Pašvaldība ir radījusi tādu situāciju, ka vecākiem, kuru bērni

sāks pamatizglītības ieguvi gadu agrāk, tiek liegtas tiesību

aktos paredzētās tiesības pēc saviem ieskatiem izvēlēties

dzīvesvietai tuvāko izglītības iestādi, kurā bērns sāks mācības

1. klasē. Šie sešus gadus vecie bērni ir spiesti uzsākt

pamatizglītības ieguvi tajā Rīgas valstspilsētas pašvaldības

administratīvajā teritorijā esošajā izglītības iestādē, kurā

palikušas brīvas vietas.

Sešus gadus veci bērni pat tad, ja apstrīdētā norma nebūtu,

tik un tā nevarētu konkurēt ar septiņus gadus veciem bērniem

attiecībā uz uzņemšanu jebkurā izglītības iestādē. Saskaņā ar

saistošo noteikumu Nr. 199 7. punktu bērna likumiskais pārstāvis

var pieteikt bērnu uzņemšanai 1. klasē, kad bērns ir sasniedzis

obligātās izglītības vecumu (pieci gadi). Savukārt šo noteikumu

18. punkts paredz, ka bērni izglītības iestādē tiek uzņemti,

ievērojot deklarētās dzīvesvietas reģistrācijas vai arī

iesniegumu iesniegšanas secību. Tas nozīmē, ka izglītības iestādē

prioritāri tiks uzņemti to vecāku bērni, kuri agrāk ir

reģistrējuši deklarēto dzīvesvietu vai iesnieguši iesniegumu par

bērna uzņemšanu izglītības iestādē. Septiņus gadus veci bērni ir

dzimuši agrāk nekā sešus gadus veci bērni, tātad arī viņu

deklarētā dzīvesvieta var tikt reģistrēta agrāk. Tāpat septiņus

gadus vecu bērnu vecāki var arī iesniegumu uzņemšanai izglītības

iestādē iesniegt agrāk nekā sešus gadus vecu bērnu vecāki gluži

vienkārši tāpēc, ka septiņus gadus vecajiem bērniem pieci gadi ir

apritējuši agrāk.

apstrīdētā

norma sešus gadus vecus bērnus nostāda nevienlīdzīgā situācijā

salīdzinājumā pat ar tiem bērniem, kuru dzīvesvieta nav deklarēta

attiecīgajai izglītības iestādei piesaistītajā teritoriālajā

vienībā vai vispār Rīgas valstspilsētas pašvaldības

administratīvajā teritorijā. Tas nav samērīgi ar bērnu tiesībām

uz vienlīdzīgām iespējām iegūt pamatizglītību dzīvesvietai

tuvākajā izglītības iestādē.

Ar apstrīdēto normu noteiktais ierobežojums nav piemērots

leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo pašvaldībai jebkurā gadījumā

vajag nodrošināt visu bērnu uzņemšanu pašvaldības izglītības

iestādēs. Šāda norma nav nepieciešama, jo sešus gadus veci bērni

nekonkurē ar septiņus gadus veciem bērnam kaut vai tāpēc vien, ka

dzimšanas datums un līdz ar to arī reģistrācijas brīdis ir

atšķirīgs. Nav saskatāms arī sabiedrības pozitīvais ieguvums no

tā, ka sešu gadu vecumu sasniegušiem bērniem tiek ierobežotas

iespējas iegūt izglītību dzīvesvietai tuvākajā izglītības

iestādē. Ar šādu rīcību Rīgas valstspilsētas pašvaldība būtiski

aizskar bērnu un vecāku tiesības.

2.2. Lai gan valstij ir tiesības izvēlēties veidu, kādā

tiks aizsargātas Satversmes 110. pantā ietvertās vecāku tiesības,

šis valsts pienākums nedrīkst būt deklaratīvs. Ja valsts ar

likumu ir noteikusi vecākiem konkrētas tiesības, tad šīs tiesības

aizsargā Satversme.

Bērnu tiesību konvencijā uzsvars uz vecāku tiesībām un

pienākumiem bērnu tiesību nodrošināšanā ir likts tādēļ, lai

nodrošinātu to, ka bērni var pilnībā īstenot visas savas

cilvēktiesības, tostarp sociālās un politiskās tiesības. Bērniem

tikai ar laiku un pakāpeniski attīstās spēja ne tikai īstenot

savas tiesības, bet arī tās pieprasīt. Dalībvalstīm vajag veikt

pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu to, ka vecāki

saskaņā ar Bērnu tiesību konvencijā viņiem noteiktajām tiesībām

un pienākumiem spēj uzņemties galveno atbildību par saviem

bērniem. Konvencijas dalībvalstīm ir pienākums atbalstīt vecākus

viņu pienākumu izpildē.

Vienas no būtiskākajām bērnu tiesībām ir tiesības uz

izglītību. Nav noliedzams arī tas, ka vecāku loma bērnu

izglītošanā ir būtiska. Tieši vecāki ir tie, kuri vislabāk var

izvērtēt, vai bērns ir gatavs uzsākt pamatizglītības ieguvi.

Normatīvie akti garantē vecāku tiesības pieņemt lēmumus, kas skar

viņu bērnu izglītību. Taču apstrīdētā norma ierobežo vecāku

tiesības izvēlēties izglītības iestādi, kurā bērns iegūs

pamatizglītību, un tiesības lemt par to, kādā vecumā bērnam būtu

vislabāk sākt izglītības ieguvi.

2.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Rīgas

valstspilsētas pašvaldība ir pārkāpusi tai ar likumu piešķirto

pilnvarojumu gādāt par bērnu izglītību. Pašvaldībai ar likumu ir

noteikts pienākums nodrošināt bērnu tiesības uz izglītību.

Saistošie noteikumi Nr. 199, kas ietver arī apstrīdēto normu, ir

pieņemti šā pienākuma izpildīšanai. Tomēr pašvaldība, īstenojot

autonomās funkcijas, bauda rīcības brīvību, ciktāl to neierobežo

tiesību normas. Izglītības likuma 17. panta pirmā daļa uzliek

pašvaldībai pozitīvu pienākumu organizēt tās administratīvajā

teritorijā deklarēto bērnu izglītošanu, balstoties uz deklarētās

dzīvesvietas reģistrācijas faktu un dzīvesvietas attālumu no

izglītības iestādes.

Pašvaldībai nav pilnvarojuma noteikt kārtību bērnu uzņemšanai

pašvaldību dibinātajās pamatizglītības iestādēs. Šāds

pilnvarojums ar Vispārējās izglītības likuma 4. panta 18. punktu

ir piešķirts Ministru kabinetam. Ministru kabinets pilnvarojumu

izpildījis, 2022. gada 11. janvārī pieņemot noteikumus Nr. 11

"Kārtība, kādā izglītojamie tiek uzņemti vispārējās

izglītības programmās un atskaitīti no tām, kā arī obligātās

prasības izglītojamo pārcelšanai nākamajā klasē" (turpmāk -

Noteikumi Nr. 11). Pašvaldības funkcija ir tikai noteikt kārtību,

kādā tiek reģistrēti un sarindoti iesniegumi par bērna uzņemšanu

1. klasē. Pašvaldības pienākums ir pretendentu rindu organizēt

tādējādi, lai nodrošinātu to bērnu prioritāru uzņemšanu

konkrētajā izglītības iestādē, kuru dzīvesvieta atrodas vistuvāk

šai iestādei. Pašvaldība var noteikt arī kādus papildu

prioritātes kritērijus, kas nav pretrunā ar citiem likumiem un

dzīvesvietas deklarēšanas principu.

Nedz Izglītības likums, nedz arī citi normatīvie akti nenosaka

pašvaldības kompetenci lemt par to, no kāda vecuma uzsākama bērna

izglītošana, un nedod pašvaldībai tiesības ierobežot bērna

tiesības uz izglītību, pamatojoties uz viņa vecumu. Attiecībā uz

pamatizglītību pašvaldība ir pilnvarota nodrošināt tās

administratīvajā teritorijā deklarēto bērnu tiesības iegūt

izglītību viņu dzīvesvietai tuvākajā pašvaldības izglītības

iestādē. Ja pašvaldības izdots normatīvais akts rada tādu

tiesisko situāciju, kas ir pretrunā ar šo pilnvarojumu, tad

uzskatāms, ka pašvaldība šo normatīvo aktu ir izdevusi,

pārsniedzot savu kompetenci.

Tātad Rīgas valstspilsētas pašvaldība ir darbojusies pretēji

varas dalīšanas principam un pārkāpusi tai Pašvaldību likuma 4.

panta pirmās daļas 4. punktā un Izglītības likuma 17. panta

pirmajā daļā likumdevēja noteikto pilnvarojumu. Turklāt

pašvaldība ir ietiekusies vecāku tiesībās izvērtēt sava bērna

spējas uzsākt pamatizglītības ieguvi sešu gadu vecumā.