3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Rīgas valstspilsētas pašvaldība - uzskata, ka tiesvedība

izskatāmajā lietā jāizbeidz. Pieteikuma iesniedzējs ir lūdzis

izskaidrot, kā piemērojams Vispārējās izglītības likuma 32.

pants, proti, vai šī tiesību norma paredz identiska apjoma

tiesības tikt uzņemtam konkrētā izglītības iestādē septiņus gadus

vecam bērnam un sešus gadus vecam bērnam, kura vecāki vēlas, lai

viņš pamatizglītības ieguvi uzsāktu gadu agrāk.

3.1. Pamatizglītības obligātums paredzēts Satversmes

112. pantā un izriet arī no Latvijas starptautiskajām saistībām.

To precizē Izglītības likuma 4. pants un Vispārējās izglītības

likuma 32. panta pirmā daļa. Ne Satversme, ne starptautiskās

cilvēktiesību normas nenosaka to, kādā vecumā uzsākama

pamatizglītības ieguve. Līdz ar to likumdevējam ir rīcības

brīvība.

Dalība noteiktā izglītības pakāpē, jo īpaši pirmsskolas un

pamatizglītības pakāpēs, ir cieši saistīta ar izglītojamā vecumu.

Izglītības likuma 7. pantā ir savstarpēji nošķirti

"pirmsskolas vecuma bērni" un "obligātās

izglītības vecuma bērni". Bērni, kuri nav sasnieguši

obligātās pamatizglītības vecumu, proti, septiņu gadu vecumu,

ietilpstot pirmajā no minētajām grupām. Pamatprincips ir tāds, ka

pamatizglītības programmas apguve uzsākama tajā kalendāra gadā,

kurā bērnam aprit septiņi gadi.

Obligātās pamatizglītības vecums ir apzināti noteikts

likumdevēja izšķiršanās rezultātā, ņemot vērā valsts

pamatizglītības standartā noteikto pamatizglītības saturu, šai

izglītības pakāpei noteikto mācību slodzi, pētījumus par bērna

attīstību noteiktos vecuma posmos un citus apstākļus. Liela

fiziska un psiholoģiska slodze, kas bērnam uzlikta piecu un sešu

gadu vecumā, atstāj būtisku ietekmi uz viņa attīstību un varētu

izraisīt vai palielināt psihiskos un somatiskos traucējumus,

piemēram, adaptācijas traucējumus, hiperaktivitāti, uzmanības

deficītu, trauksmi, biežu slimošanu.

Septiņus gadus veciem bērniem ir ne tikai tiesības, bet arī

pienākums uzsākt pamatizglītības ieguvi. Savukārt sešus gadus

veciem bērniem ir tiesības, taču nav pienākuma to darīt. Tātad šo

bērnu tiesību un pienākumu saturs ir atšķirīgs. No Vispārējās

izglītības likuma 20. panta otrās daļas un 32. panta otrās daļas

izriet tas, ka izglītības jomā bērna vecums ir izšķirošs

kritērijs. Piemēram, pat tad, ja kāds īpaši talantīgs bērns,

kuram attiecīgajā kalendāra gadā apritējuši pieci gadi, būtu

spējīgs sākt mācības pamatskolā, viņam tomēr šāda iespēja netiktu

nodrošināta.

Valsts apmaksāta obligātā pamatizglītība ietilpst tiesību uz

izglītību tvērumā. Pamatizglītības obligātums paredz gan pozitīvu

valsts pienākumu pret indivīdu, gan arī indivīda pienākumu pret

valsti un sabiedrību, proti, pienākumu, sasniedzot konkrētu

vecumu, uzsākt pamatizglītības programmas apguvi. Šiem valsts un

indivīda pienākumiem Latvijas tiesiskajā sistēmā ir piešķirta

konstitucionāla nozīme, un tajos ir balstīts pamatizglītības

tiesiskais regulējums. Apstrīdētā norma ir izdota šā vispārējā

tiesiskā regulējuma ietvaros, konkretizējot likumdevēja atzītos

principus un nodrošinot to īstenošanu pašvaldības teritorijā

pastāvošajos apstākļos.

Ievērojot subsidiaritātes principu, Pašvaldību likums un

Izglītības likums no tiesībām uz izglītību izrietošo elementu -

izglītības iespējas un pieejamība - īstenošanu pamatizglītības

līmenī primāri uztic pašvaldībām. Izglītības likuma 17. panta

pirmā daļa paredz, ka pašvaldībai ir pienākums nodrošināt

bērniem, kuru dzīvesvieta deklarēta pašvaldības administratīvajā

teritorijā, iespēju iegūt pirmsskolas izglītību un pamatizglītību

bērna dzīvesvietai tuvākajā pašvaldības izglītības iestādē. Šis

pienākums ietilpst Pašvaldību likuma 4. panta pirmās daļas 4.

punktā nostiprinātajā pašvaldības autonomajā funkcijā.

Lai pašvaldības šo autonomo funkciju varētu pilnvērtīgi

īstenot, tām ir piešķirta kompetence skolu tīkla plānošanā.

Pašvaldībām šajā jautājumā ir plaša rīcības brīvība. Plānojot

izglītības iestāžu tīklu, tiek ņemtas vērā nevis katra bērna

individuālās intereses (vēlmes), bet gan tādi faktori kā

izglītības iestāžu ģeogrāfiskā atrašanās vieta un mācību telpu

ietilpība, iedzīvotāju blīvums konkrētajā teritorijas vienībā,

dzīvojamās apbūves un infrastruktūras attīstības tendences.

Tuvākās izglītības iestādes jēdziens prasa vienīgi to, lai

attiecīgā iestāde būtu fiziski droši un saprātīgi ērti

sasniedzama.

No starptautiskajām tiesību normām izriet, ka valstij ir plaša

rīcības brīvība tiesību uz izglītību īstenošanā, ņemot vērā to,

ka obligāta bezmaksas pamatizglītība visiem bērniem nodrošināma

saprātīgā attālumā no viņu dzīvesvietas. Taču valsts resursi nav

neizsmeļami. Izglītības likuma 17. panta pirmā daļa neuzliek

pašvaldībai absolūtu pienākumu nodrošināt katra bērna uzņemšanu

viņa dzīvesvietai ģeogrāfiski vistuvākajā izglītības iestādē.

Pašvaldībai gan ir pienākums, plānojot skolu tīklu, izvirzīt par

prioritāti ikviena bērna uzņemšanu viņa dzīvesvietai tuvākajā

izglītības iestādē, taču šis pienākums ir samērojams ar

pašvaldības faktiskajām iespējām un citu bērnu tiesībām un

likumiskajām interesēm. Pašvaldības pienākums ir koordinēt

izglītojamo sadali pa izglītības iestādēm.

Mēdzot būt tādas situācijas, kad ir nepieciešams un tiesiski

pieļaujams atteikt bērna uzņemšanu konkrētā izglītības iestādē,

jo pretējā gadījumā pašvaldība nebūtu spējīga īstenot autonomo

funkciju. Bērnam, kura uzņemšana konkrētas izglītības iestādes 1.

klasē ir atteikta, tomēr nav liegta iespēja iegūt izglītību

atbilstoši viņa spējām un vecumam, jo viņam tiek piedāvāta

iespēja uzsākt pamatizglītības ieguvi citā izglītības iestādē.

Tas atbilst Izglītības likuma 17. panta pirmās daļas

prasībām.

Pašvaldībām ir rīcības brīvība, nosakot iedzīvotāju interesēm

visatbilstošāko autonomo funkciju izpildes veidu, ciktāl šo

rīcības brīvību neierobežo citas tiesību normas. Saskaņā ar

Eiropas vietējo pašvaldību hartas 4. panta prasībām neviena cita

centrālā vai reģionālā vara nedrīkst apšaubīt vai ierobežot

pašvaldībai piešķirto autonomo funkciju, ja vien tas nav

paredzēts likumā. Likums neregulē rīcību tādā gadījumā, ja bērnu,

kuri pieteikušies uzņemšanai konkrētas izglītības iestādes 1.

klasē, ir vairāk nekā tajā pieejamo vietu. Likums pašvaldības

rīcības brīvību ierobežo tikai salīdzinoši nelielā apmērā, proti,

Vispārējās izglītības likuma 31. pants ierobežo vienīgi tiesības

rīkot iestājpārbaudījumus vai noteikt uzņemšanas prasības.

Ņemot vērā minēto, Pašvaldību likuma 4. panta pirmās daļas 4.

punkts un Izglītības likuma 17. pants kopsakarā ar Pašvaldību

likuma 44. panta otro daļu pilnvaro pašvaldības domi saistošajos

noteikumos noteikt principus bērnu uzņemšanai pašvaldības

pamatizglītības iestādēs, tostarp prioritātes kritērijus.

Izglītības nozarē ir nepieciešams reglamentēt daudzus tehniska

rakstura jautājumus, kas saistīti ar vispārējās izglītības satura

apgūšanas organizatorisko (procesuālo) kārtību. Izglītojamo

uzņemšanas prioritārā secība ir viens no jautājumiem, kuru

reglamentēšanu likumdevējs pamatoti, atbilstoši subsidiaritātes

principam uzticējis pašvaldībām. Rīgas valstspilsētas pašvaldībā

objektīvu apstākļu dēļ nereti veidojas tāda situācija, ka

konkrētas izglītības iestādes 1. klasē nav iespējams uzņemt visus

pieteiktos bērnus. Rīgas valstspilsētas pašvaldība ar apstrīdēto

normu ir īstenojusi tai doto pilnvarojumu.

Apstrīdētajai normai līdzīgs regulējums sākotnēji tika

ieviests tāpēc, ka praksē konstatēti vairāki tādi gadījumi, kad

septiņus gadus veci bērni netiek uzņemti izglītības iestādē, jo

pretendentu rindā ir iekļauti sešus gadus veci bērni. Tādējādi

pašvaldība nav varējusi nodrošināt obligātās pamatizglītības

vecuma bērnu uzņemšanu konkrētā izglītības iestādē, jo viņu vietā

vajadzēja uzņemt sešus gadus vecus bērnus. Attiecīgi bija

nepieciešams samērot atsevišķu sešus gadus vecu bērnu vēlmi tikt

uzņemtiem konkrētā izglītības iestādē ar nepieciešamību primāri

nodrošināt obligātās pamatizglītības vecumu sasniegušiem bērniem

iespēju pildīt savu pienākumu pēc iespējas atbilstoši tuvākās

izglītības iestādes principam.

Rīgas valstspilsētas pašvaldībai ir rīcības brīvība pielāgot

autonomās funkcijas izpildi konkrētajā administratīvajā

teritorijā esošajiem apstākļiem. Apstrīdētā norma tika izdota ar

mērķi atbilstoši subsidiaritātes principam nodrošināt likumdevēja

noteikto prasību un definēto prioritāšu īstenošanu.

3.2. Vispārējās izglītības likuma 32. panta otrajā un

trešajā daļā definētās personu grupas vieno tas, ka likumdevējs

prezumējis šo personu spēju sākt pamatizglītības ieguvi

attiecīgajā mācību gadā. Taču šīs personu grupas neatrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

Pastāv būtisks papildu apsvērums, proti, vienīgi septiņus gadus

veciem bērniem ir pienākums uzsākt pamatizglītības programmas

apguvi. Bērniem, kuri vēlas pamatizglītības ieguvi sākt gadu

agrāk, šāda pienākuma nav.

Pat ja atzītu, ka abas personu grupas ir salīdzināmas,

apstrīdētā norma neparedz vienai bērnu grupai nelabvēlīgāku

regulējumu attiecībā uz uzņemšanu konkrētā izglītības iestādē.

Apstrīdētā norma paredz vienīgi to, ka bērnam jāsagaida noteikta

kritērija izpildīšanās, proti, obligātās izglītības vecuma

iestāšanās.

Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir aizsargāt citu cilvēku

tiesības jeb nodrošināt septiņus gadus veciem bērniem prioritāru

iespēju uzsākt pamatizglītības programmas apguvi savai

dzīvesvietai tuvākajā izglītības iestādē. Apstrīdētā norma ir

piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. Ikvienam Vispārējās

izglītības likuma 32. pantā minētajam izglītojamam tiek

nodrošināta pieeja pašvaldības pamatizglītības iestāžu tīklam.

Apstrīdētā norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu obligātās

izglītības vecuma bērnu prioritāru uzņemšanu konkrētā izglītības

iestādē.

Rīgas valstspilsētas pašvaldības administratīvajā teritorijā

nav iespējams nodrošināt ikviena bērna uzņemšanu konkrētā

izglītības iestādē atbilstoši viņa individuālajām vēlmēm. Taču ir

nepieciešams nodrošināt to, ka izglītības iestādē prioritāri tiek

uzņemti tie bērni, kuriem jau ir pienākums sākt pamatizglītības

ieguvi. Līdz ar to nav pieejami mazāk ierobežojoši līdzekļi.

Apstrīdētajā normā paredzētais ierobežojums ir samērīgs, jo

sabiedrības interesēs ir septiņus gadus vecu bērnu uzņemšana

izglītības iestādēs. Vietu skaits katrā izglītības iestādē ir

ierobežots un vērsts uz to, lai tiktu nodrošinātas bērnu

intereses - atbilstoša mācību vide, pietiekami plašas telpas,

higiēnas prasību ievērošana, pedagogu iespēja veltīt pienācīgu

uzmanību katram bērnam utt.

Apstrīdētā norma var neatbilst tikai šauras grupas - sešus

gadu vecu bērnu un vecāku - interesēm un tikai konkrētā

izglītības iestādē, kurā pretendentu skaits pārsniedz 1. klašu

ietilpību. Turklāt šiem bērniem netiek liegtas tiesības uz

izglītību, jo tiek nodrošināti alternatīvi risinājumi. Proti,

tiek piedāvāta iespēja iegūt pamatizglītību atbilstoši viņu

spējām citā, saprātīgi tuvā izglītības iestādē, turklāt

respektējot arī bērnu un viņu vecāku vēlmes attiecībā uz

izglītības programmas ievirzi.

Tā saucamajās populārajās Rīgas valstspilsētas pašvaldības

izglītības iestādēs sešus gadus vecu pretendentu skaits ir

neliels salīdzinājumā ar septiņus gadus veco pretendentu skaitu.

Turklāt šajās izglītības iestādēs pretendentu skaits vispār ir

tik liels, ka ievērojama, dažkārt pat lielākā daļa septiņus gadus

veco bērnu nevar tikt uzņemti izraudzītajā izglītības

iestādē.

3.3. Tā kā Rīgas valstspilsētas pašvaldības skolu tīkla

ietvaros arī sešus gadus veciem bērniem tiek nodrošināta iespēja

uzsākt pamatizglītības ieguvi, nav saskatāms Vispārējās

izglītības likuma 32. panta trešajā daļā ietverto vecāku tiesību

ierobežojums. Apstrīdētā norma neierobežo arī vecāku tiesības

izvēlēties izglītības iestādi, kurā mācīsies viņu bērns.