10. pants

Apstrīdētā norma paredz vispārēju aizliegumu Valsts

robežsardzes dienestā esošajām personām apvienoties

arodbiedrībās.

Robežsardzes likuma 2. pants paredz, ka robežsardze ir

iekšlietu ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde.

Robežsardze ir bruņota, un tās funkcijas ir valsts robežas

neaizskaramības nodrošināšana un nelegālās migrācijas novēršana.

Savukārt atbilstoši likuma 13. pantam viena no robežsardzes

funkcijām ir ar valsts robežas aizsardzību saistītu uzdevumu

izpilde.

Savukārt Valsts aizsardzības koncepcijā norādīts, ka Nacionālo

bruņoto spēku likumā paredzētajos valsts apdraudējuma gadījumos

arī Valsts robežsardze piedalās valsts aizsardzības

nodrošināšanā, pārejot Nacionālo bruņoto spēku sastāvā un pildot

tiesību aktos un rīcības plānošanas dokumentos noteiktos

uzdevumus. Miera laikā Nacionālie bruņotie spēki, Latvijas Bankas

Aizsardzības pārvalde un Valsts robežsardze plāno savstarpējo

savietojamību un koordinē sadarbības mehānismus krīzes situācijām

(sk. Valsts aizsardzības koncepcijas 28. punktu. Latvijas

Vēstnesis, 2012. gada 24. maijs, Nr. 81).

Tādējādi izskatāmajā lietā būtiski ir ne tikai tas, ka

konkrētai personu grupai ir noteikts aizliegums apvienoties

arodbiedrībās, bet arī tas, ka šī personu grupa citastarp īsteno

militāru funkciju.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka personas, kurām uzticēta

valsts uzdevumu pildīšana, atrodas publiski tiesiskās attiecībās

ar valsti un šajās tiesiskajās attiecībās nedarbojas pušu

vienlīdzības princips. Valsts dienesta attiecības netiek

dibinātas, noslēdzot darba vai kādu citu līgumu, bet veidojas,

kompetentām valsts institūcijām ieceļot personu amatā. Ņemot vērā

valsts dienesta lomu un uzdevumus, valsts ir tiesīga vienpusēji

regulēt dienestā esošo personu tiesības un pienākumus (sk.

Satversmes tiesas 2003. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr.

2003-12-01 8. punktu).

Valsts dienestu raksturo publiski tiesiskas attiecības, kurās

atrodas personas, kam uzticēta valsts uzdevumu pildīšana.

Darbs valsts dienestā no privātajā sektorā veicamā darba atšķiras

gan pēc tiesisko attiecību nodibināšanas juridiskajiem aspektiem,

gan veicamā darba mērķa, kas ir cieši saistīts ar valsts uzdevumu

pildīšanu. Valsts dienestā esošo personu tiesības ir ierobežotas,

un tām tiek uzlikti īpaši pienākumi (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2005-24-01 7.

punktu).

Nosakot valsts dienesta attiecībās esošo personu tiesības un

pienākumus, likumdevējam ir salīdzinoši lielāka rīcības brīvība

nekā, piemēram, regulējot darba tiesiskās attiecības, kas

dibinātas uz darba līguma pamata. Paredzot dienestā esošajām

personām Satversmes 108. panta pirmajā teikumā ietverto

pamattiesību ierobežojumus, likumdevējs bauda plašāku rīcības

brīvību nekā regulējot līdzīgus jautājumus attiecībā uz citiem

nodarbinātajiem. Tomēr, reglamentējot tiesiskās attiecības valsts

dienestā, likumdevējs ir tiesīgs noteikt tikai tādus pamattiesību

ierobežojumus, kas dienesta attiecībās ir nepieciešami.

Lietas materiālos esošajos dokumentos ir izteikti atšķirīgi

viedokļi par to, vai robežsargi, ņemot vērā to īstenojamās

funkcijas, būtu vairāk pielīdzināmi militārpersonām (karavīriem)

vai arī policistiem. Saeima, Komisija un Iekšlietu ministrija

norāda, ka, ievērojot Valsts robežsardzes izveidošanas kārtību,

dienesta gaitu un sadarbību ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem,

robežsargi ir vairāk pielīdzināmi militārpersonām, nevis

policistiem. Savukārt Tiesībsargs uzsver, ka Valsts robežsardzes

institucionālā un funkcionālā padotība iekšlietu ministram un šīs

iestādes atrašanās Iekšlietu ministrijas iestāžu sistēmā liecinot

par to, ka robežsargi vairāk pielīdzināmi policistiem, nevis

militārpersonām.

Izskatāmajā lietā robežsargu salīdzināšanai ar militārpersonām

vai arī policistiem nav izšķirošas nozīmes. Būtiskākais ir nevis

tas, vai robežsargi būtu pielīdzināmi militārpersonām vai

policistiem, bet gan tas, vai robežsargiem kā valsts dienestā

esošām personām Satversmes 108. panta otrais teikums piešķir

tiesības īstenot arodbiedrību brīvību.

Satversmes tiesa arī norāda, ka likumdevējs jau 1997. gadā ir

izšķīries par Valsts robežsardzes nodošanu pārraudzībā Iekšlietu

ministrijai, bet kopš 2005. gada - pārraudzībā iekšlietu

ministram. Nedz Iekšlietu ministrijas, nedz arī iekšlietu

ministra pamatuzdevumi nav saistīti ar valsts aizsardzības

funkcijas īstenošanu. Minētais apstāklis, kā arī robežsargiem

tiesību aktos noteiktās funkcijas liecina par to, ka robežsargi

miera laikā īsteno no militārpersonu uzdevumiem atšķirīgus

uzdevumus.

Apstrīdētā norma ierobežo valsts dienestā esošo personu

tiesības, un Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai šāds pamattiesību

ierobežojums atbilst Satversmes 108. panta otrajam teikumam.