16. pants

Noskaidrojot, vai pastāv kādi saudzējošāki līdzekļi

apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā

mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa visupirms izvērtēs jau spēkā

esošo tiesisko regulējumu, kas attiecas uz šā sprieduma 11.

punktā minēto biedrošanās brīvības īstenošanas procesuālo

aspektu.

16.1. Saeimas atbildes rakstā un Komisijas sniegtajā

viedoklī norādīts, ka apstrīdētā norma liedzot Valsts

robežsardzes dienestā esošajām personām ar savu kolektīvo rīcību

apdraudēt robežsardzes funkciju izpildi.

Robežsardzes likuma 49. panta pirmajā daļā ir ietverts

absolūts aizliegums robežsargiem organizēt streikus un

piedalīties tajos.

Satversmes tiesa atzinusi, ka streiks ir pēdējais un galējais

strādājošo interešu aizsardzības līdzeklis. Turklāt streiks nav

pašmērķis, lai darbinieki panāktu savu interešu ievērošanu

attiecībās ar darba devēju, kura tiesības un intereses streika

gadījumā var tikt būtiski aizskartas. Streikošanas tiesību

īstenošana ir saistīta ar noteiktu apstākļu un nosacījumu kopumu,

kas liecina par kolektīvā darba strīda atrisināšanas

neiespējamību. Iespēja īstenot minētās tiesības pastāv tikai tad,

ja kolektīvajā interešu strīdā nav panākta vienošanās un

samierināšanās. Nosakot kārtību, kādā strādājošie var īstenot

savas tiesības streikot, valsts var paredzēt arī šo tiesību

ierobežojumus. Tādā veidā valsts gan nodrošina attiecīgo

pamattiesību izmantošanas iespēju, gan arī aizsargā citu personu

tiesības un pārējās konstitucionālās vērtības (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 7.1.

un 8. punktu).

Robežsardzes likuma 49. panta pirmajā daļā ietvertais

aizliegums robežsargiem organizēt streikus un piedalīties tajos

novērš Saeimas atbildes rakstā, kā arī Komisijas un Iekšlietu

ministrijas sniegtajos viedokļos paustās bažas par to, ka

robežsargu izveidota arodbiedrība varot apdraudēt dienesta

pienākumu efektīvu izpildi. Robežsardzes likuma 49. panta pirmajā

daļā ietvertais kolektīvās rīcības - streika - aizliegums

nodrošina gan to, ka dienesta pienākumi tiek pildīti

nepārtraukti, gan arī to, ka dienesta pienākumi tiek pildīti

efektīvi nolūkā aizsargāt valsts intereses.

Arī Tieslietu ministrija Komisijai sniegtajā viedoklī ir

norādījusi, ka, piešķirot robežsargiem tiesības apvienoties

arodbiedrībās, netikšot apdraudēta Valsts robežsardzes funkciju

izpilde (sk. Tieslietu ministrijas 2013. gada 8. aprīļa

vēstuli Nr. 1-11/1349, lietas materiālu 101. lpp.).

Līdz ar to likumdevējs, liedzot robežsargiem tiesības

organizēt streikus un piedalīties tajos, jau ir nodrošinājis gan

to, lai Valsts robežsardzes dienesta pienākumu pildīšana būtu

nepārtraukta, gan arī to, lai dienestā esošās personas ar savu

kolektīvo rīcību neapdraudētu dienesta funkciju izpildi.

16.2. Iekšlietu ministrijas atbildē minēts, ka

arodbiedrības varot būt saistītas ar konkrētu politisko spēku un

to dalībnieki netieši varot aizstāvēt kādas politiskās partijas

intereses. Ja robežsargi pievienotos tādai arodbiedrībai, kas

atbalsta kāda politiskā spēka intereses, tas pēc būtības būtu

pretrunā ar Robežsardzes likuma 49. panta otro daļu.

Robežsardzes likuma 49. panta otrā daļa paredz, ka

robežsargiem ir aizliegts piedalīties politisko partiju un citu

politisko organizāciju un kustību darbībā. Uz dienesta laiku

viņiem jāaptur sava darbība jebkurā partijā, politiskajā

organizācijā vai kustībā.

Satversmes tiesa atzinusi, ka politiskā partija ir personu

apvienība, kuras biedriem ir līdzīgi politiskie uzskati, kurai ir

noteikta ideoloģija un kuras galvenais mērķis ir iegūt politisko

varu, lai valstī to īstenotu atbilstoši partijas programmā

ietvertajiem mērķiem un principiem. Politiskās partijas uzdevums

ir piedalīties politiskajos procesos un izvirzīt savus kandidātus

vēlēšanām, lai partija būtu pārstāvēta politiskajās institūcijās

un varētu īstenot politisko varu (sk. Satversmes tiesas 2013.

gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 19.

punktu).

Satversmes tiesa norāda, ka arodbiedrībai un politiskajai

partijai ir atšķirīgi mērķi un darbības principi. Atbilstoši

spēkā esošajām tiesību normām arodbiedrību nevar vienlaikus

reģistrēt arī kā politisko partiju un politisko partiju nevar

vienlaikus reģistrēt kā arodbiedrību. Arodbiedrības mērķis ir

aizstāvēt tās biedru sociālekonomiskās tiesības darba vai

dienesta tiesiskajās attiecībās. Savukārt politiskās partijas

mērķis ir piedalīties politiskajos procesos un censties iegūt

politisko varu. Tādējādi arodbiedrības un politiskās partijas

mērķi būtiski atšķiras.

Līdz ar to likumdevējs jau ir nodrošinājis, lai Valsts

robežsardzes dienesta pienākumu pildīšana būtu politiski neitrāla

un nerastos šaubas par robežsargu objektivitāti savu dienesta

pienākumu pildīšanā.

16.3. Saeimas atbildes rakstā, kā arī Iekšlietu

ministrijas un Komisijas sniegtajos viedokļos apgalvots, ka

robežsargiem netiekot liegtas biedrošanās tiesības, jo 2004. gadā

ir izveidota un reģistrēta biedrība - Latvijas Robežsargu

asociācija. Minētā asociācija esot Iekšlietu ministrijas

Sabiedrības drošības konsultatīvās padomes dalībnieks, un līdz ar

to šīs asociācijas pārstāvji piedaloties dažādu jautājumu

risināšanā.

Satversmes tiesa norāda, ka biedrības un arodbiedrības mērķi

ir atšķirīgi. Saskaņā ar Biedrību un nodibinājumu likumu biedrība

ir vairāku personu izveidota stabila apvienība, kas nodibināta,

lai sasniegtu kādu tās statūtos noteiktu vispārēju mērķi.

Biedrībai nav iespēju līdzdarboties darba un dienesta jautājumu

risināšanā. Līdz ar to biedrību un arodbiedrību nevar uzskatīt

par līdzvērtīgām dienesta tiesiskajās attiecībās esošo personu

tiesību un likumīgo interešu aizsardzības formām. Arī arguments,

ka dienestā esošajām personām ir tiesības apvienoties biedrībā,

nevar kalpot par attaisnojumu tam, lai pilnībā liegtu šīm

personām tiesības uz arodbiedrību brīvību.

16.4. Saeima atbildes rakstā norāda arī to, ka

robežsargu tiesības apvienoties arodbiedrībās varot apdraudēt

robežsargu pienākumu pildīt savu komandieru likumīgās

prasības.

Robežsardzes likuma 14. panta trešās daļas pirmais teikums

noteic, ka robežsargi bez iebildumiem pilda savu tiešo

priekšnieku un amatā augstāku priekšnieku likumīgās pavēles un

rīkojumus. Savukārt šā panta ceturtā daļa paredz, ka noteiktās

kompetences ietvaros priekšnieks rīkojas patstāvīgi un raugās,

lai viņam pakļautajā struktūrvienībā tiktu ievēroti likumi,

reglamenti un izpildītas pavēles.

Robežsargu pienākums pildīt likumīgās pavēles un prasības

izriet gan no likuma un reglamenta, gan arī no to īpašajām

dienesta attiecībām. Ja robežsargi īstenotu pamattiesības uz

biedrošanās brīvību, tas nekādā veidā viņus neatbrīvotu no

pienākuma pildīt likumīgās pavēles vai ievērot visas citas

dienesta prasības. Robežsargu tiesības īstenot biedrošanās

brīvību nevar kalpot par attaisnojumu likumīgo pavēļu un dienesta

prasību nepildīšanai.

Tādējādi pastāv citi līdzekļi, ar kuriem ir iespējams sasniegt

apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi, un šāds pamattiesību ierobežojums demokrātiskā sabiedrībā

nav nepieciešams. Satversmes tiesai spriedumā nav jāuzskaita visi

iespējamie saudzējošākie līdzekļi (sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 17.2. punktu).

Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir

arī pamats atzīt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo

pamattiesības.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 108. panta otrajai daļai.