15. pants

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka, konstatējot

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt

šā ierobežojuma atbilstību samērīguma principam un tādējādi

noskaidrot:

pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, t.i., vai ar apstrīdēto normu var

sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi;

otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi

nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, t.i., vai

labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums

neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums

neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu).

15.1. Apstrīdētajā normā noteiktais vispārējais

aizliegums robežsargiem apvienoties arodbiedrībās izslēdz jebkādu

arodbiedrības ietekmi uz Valsts robežsardzes dienestā esošo

amatpersonu dienesta gaitu un dienesta pienākumu pildīšanu.

Līdz ar to likumdevēja izraudzītie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

15.2. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību

ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri

būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt

arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir

nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē. Satversmes

tiesai nav jāizvērtē, ciktāl alternatīvie risinājumi būtu labāk

piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu

daļas 19. punktu un 2009. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr.

2008-34-01 22. punktu).

Toties Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai nepastāv

alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās

pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15.

punktu).

Turklāt, noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu,

jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra

sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 8.1. punktu). Satversmes tiesa

arī iepriekš Satversmes 108. pantu ir interpretējusi kopsakarā ar

Konvencijas 11. pantu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 16.

maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 7.1. punktu). Līdz ar to

ECT nolēmumos ietvertie secinājumi par Konvencijas 11. pantu ir

izmantojami, lai interpretētu Satversmes 108. panta otro

teikumu.

15.3. ECT praksē ir atzīts, ka konkrētās valsts

demokrātijas līmeni atspoguļo tas, kā nacionālie tiesību akti

regulē biedrošanās brīvību un kā šī brīvība tiek īstenota (sk.

ECT 2007. gada 1. maija sprieduma lietā "Ramazanova and

Others v. Azerbaijan", iesniegums Nr. 44363/02, 54.

paragrāfu). Konvencijas 11. panta pamatuzdevums ir aizsargāt

personu pret patvaļīgu valsts iejaukšanos arodbiedrību brīvības

īstenošanā, un valstīm ir pozitīvs pienākums nodrošināt to, lai

arodbiedrību brīvība būtu efektīvi īstenojama (sk. ECT 2013.

gada 9. jūlija sprieduma lietā "Sindicatul "Păstorul

cel Bun" v. Romania", iesniegums Nr. 2330/09, 131.

paragrāfu).

Konvencijas 11. pantā ietverts valsts pienākums respektēt

darbinieku, tostarp arī valsts dienestā esošo personu, tiesības

apvienoties arodbiedrībās. Turklāt arī valstij kā darba devējam

ir pienākums aizsargāt arodbiedrību brīvību (sk., piemēram,

ECT 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā "Demir and

Baykara v. Turkey", iesniegums Nr. 34503/97, 109. paragrāfu

un 2013. gada 11. februāra sprieduma lietā "Trade Union of

the Police in the Slovak Republic and Others v. Slovakia",

iesniegums Nr. 11828/08, 54. paragrāfu).

Konvencijas 11. pantā paredzētās tiesības var tikt pakļautas

likumā noteiktiem ierobežojumiem, piemēram, attiecībā uz policiju

vai valsts bruņotajiem spēkiem. Tomēr valsts rīcības brīvība

noteikt ierobežojumus biedrošanās brīvībai ir interpretējama pēc

iespējas šauri un valsts nedrīkst patvaļīgi paplašināt pieļaujamo

ierobežojuma apjomu. Biedrošanās brīvības ierobežojumiem jābūt

precīzi noteiktiem, un tie nedrīkst aizskart pašu šīs brīvības

būtību (sk. ECT 2013. gada 11. februāra sprieduma lietā

"Szima v. Hungary", iesniegums Nr. 29723/11, 31.

paragrāfu). Fakts, ka absolūts aizliegums apvienoties

arodbiedrībās ir noteikts likumā, pats par sevi nav pietiekams,

lai pamatotu tik radikāla līdzekļa pastāvēšanu un piemērošanu

(sk. ECT 2006. gada 21. maija sprieduma lietā "Tum Haber

Sen and Cinar v. Turkey", iesniegums Nr. 28602/95, 36.

paragrāfu).

15.4. Tāpat jāņem vērā, ka Latvija ir ratificējusi

virkni Starptautiskās Darba organizācijas (turpmāk - SDO)

konvenciju un Satversmes tiesa ir SDO konvencijas izmantojusi,

lai noskaidrotu Satversmē ietverto pamattiesību saturu un

interpretētu likumu normas (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2003. gada 27. novembra sprieduma lietā Nr. 2003-13-0106

secinājumu daļu un 2007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr.

2006-42-01 7. un 11. punktu).

Latvijā spēkā esošās SDO 1948. gada Konvencijas par asociāciju

brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās (C87)

(turpmāk - Konvencija par asociāciju brīvību) 2. pants paredz, ka

darba ņēmējiem un darba devējiem bez jebkādiem izņēmumiem ir

tiesības nodibināt organizācijas un, pamatojoties tikai uz

attiecīgās organizācijas noteikumiem, iestāties tajās pēc pašu

izvēles bez iepriekšējas atļaujas. Šīs konvencijas 3. pants

noteic, ka darba ņēmēju un darba devēju organizācijām ir tiesības

izstrādāt savas darbības noteikumus, brīvi ievēlēt savus

pārstāvjus, izveidot pārvaldi, noteikt savu darbību un izstrādāt

programmu, bet valsts institūcijas apņemas atturēties no jebkādas

iejaukšanās, kas ierobežotu iepriekšminētās tiesības vai kavētu

šo tiesību likumīgu izmantošanu.

Savukārt Konvencijas par asociāciju brīvību 9. panta pirmā

daļa paredz, ka apjomu, kādā šajā konvencijā paredzētās

garantijas attiecas uz bruņotajiem spēkiem un policiju, nosaka

valsts tiesību aktos.

Latvija, ratificējot Konvenciju par asociāciju brīvību,

nepievienoja tai nekādas atrunas. Līdz ar to secināms, ka Latvija

ir apņēmusies pilnībā īstenot visas minētajā starptautiskajā

līgumā iekļautās normas.

Skaidrojot minētās konvencijas 9. panta pirmās daļas saturu,

SDO Biedrošanās brīvības komiteja norādījusi, ka šajā pantā ir

paredzēts izņēmums no vispārējā principa, saskaņā ar kuru visiem

darba ņēmējiem ir tiesības apvienoties arodbiedrībās. Tas nozīmē,

ka jebkuri izņēmumi no vispārējā principa ir interpretējami un

piemērojami pēc iespējas šauri un šaubu gadījumā uzskatāms, ka

personām ir tiesības apvienoties arodbiedrībās. Arī paredzot

ierobežojumus policijas un bruņoto spēku sastāvā esošo personu

tiesībām apvienoties arodbiedrībās, šie ierobežojumi nosakāmi un

piemērojami pēc iespējas mazākā apmērā [sk.: Freedom of

Association. Digest of Decisions and Principles of the Freedom of

Association Committee of the Governing Body of the ILO. Fifth

(Revised) Edition. Geneva: International Labour Office, 2006,

paras. 223 - 226].

15.5. Turklāt Satversmes tiesa norāda, ka lietā būtiski

ir rekomendējošie starptautisko organizāciju dokumenti, kas

liecina par to, ka biedrošanās tiesībām noteiktie ierobežojumi ir

interpretējami un piemērojami iespējami šauri. Šie dokumenti, lai

arī tie nav juridiski saistoši un pieļauj valsts rīcības brīvību,

tomēr pietiekami autoritatīvi postulē, ka valstīm nevajadzētu

noteikt vispārēju biedrošanās tiesību aizliegumu personām, kas

citastarp pilda arī militāra rakstura funkcijas.

Piemēram, Eiropas Padomes 2010. gada rekomendācijā Nr. 4

"Par bruņoto spēku personāla cilvēktiesībām" norādīts,

ka arī bruņoto spēku sastāvā esošās personas bauda Konvencijas

11. pantā minētās tiesības, tostarp tiesības apvienoties

arodbiedrībās. Kā pamatojumu aizliegumam bruņoto spēku sastāvā

esošajām personām apvienoties arodbiedrībās valstis visbiežāk

izmanto argumentu, ka šādas biedrošanās brīvības piešķiršana

graušot armijas disciplīnu un tādējādi apdraudēšot valsts

drošību. Tomēr šo praksē iespējamo problēmu rekomendācija piedāvā

atrisināt divējādi. Pirmkārt, nosakot, ka militārpersonām

paredzētajās arodbiedrībās var iestāties tikai pašas

militārpersonas. Šādā veidā tiktu novērsta ārējā ietekme uz

militārpersonām paredzēto arodbiedrību. Otrkārt, aizliedzot

militārpersonu arodbiedrībām rīkot streikus vai jebkuras citāda

rakstura protesta akcijas [sk.: Human Rights of Members of the

Armed Forces. Recommendation CM/Rec (2010) 4 and Explanatory

Memorandum. Strasbourg: Council of Europe, 2010, pp. 53,

54].

Līdzīga satura ieteikumi ir ietverti arī Eiropas Drošības un

sadarbības organizācijas sagatavotajā Bruņoto spēku sastāva

pamattiesību un pamatbrīvību rokasgrāmatā (sk.: Handbook on

Human Rights and Fundamental Freedoms of Armed Forces Personnel.

Warsaw: OSCE Office for Democratic Institutions and Human Rights,

2008, pp. 65-73).

Līdz ar to secināms, ka biedrošanās

brīvības ierobežojumi, kas noteikti personām, kuras citastarp

pilda arī militāras funkcijas, nedrīkst būt tādi, kas aizskartu

pašu biedrošanās brīvības būtību.