2. pants

Vēlēšanu tiesību jautājumus

regulē vairāki Latvijai saistoši starptautiskie tiesību akti. Tā

Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk - ANO) Ģenerālās

Asamblejas 1948.gada 10.decembrī pieņemtās Vispārējās

cilvēktiesību deklarācijas (turpmāk - Deklarācija) 21.pants

noteic: "1. Katram cilvēkam ir tiesības piedalīties savas valsts

pārvaldē tieši vai ar brīvi izvēlētu pārstāvju starpniecību.

(...) 3. Tautas gribai ir jābūt valdības varas pamatam: šai

gribai ir jābūt izteiktai periodiskās un nefalsificētās

vēlēšanās, kam jānotiek uz vispārēju un vienlīdzīgu vēlēšanu

tiesību pamata, aizklāti balsojot, vai arī citās līdzvērtīgās

formās, kas nodrošina vēlētāju brīvas gribas izpaudumu." Tādējādi

piedalīšanās parlamenta vēlēšanās ir viena no svarīgākajām

pilsoņu politiskās gribas izpausmes formām.

ANO Ģenerālās Asamblejas 1966.gada

16.decembrī pieņemtā Starptautiskā pakta par pilsoņu un

politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts) 25.pantā uzsvērts, ka

katram pilsonim bez jebkādas diskriminācijas un bez nepamatotiem

ierobežojumiem jābūt tiesībām un iespējai balsot un tikt

ievēlētam īstās periodiskās vēlēšanās, kas notiek uz vispārēju un

vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata, aizklāti balsojot, un kas

nodrošina vēlētāju brīvas gribas izpaudumu. Valstīm, kuras

pievienojušās Paktam, jānodrošina gan atbilstošu likumu

pieņemšana, gan jāveic citi pasākumi, lai Paktā garantētās

tiesības, arī tiesības vēlēt, tiktu efektīvi īstenotas. Vēlēšanām

jānodrošina vēlētāju brīvas gribas izpausme. (Sk. arī

Satversmes tiesas 2002.gada 23.septembra spriedumu lietā

Nr.2002-08-01.)

Eiropas Padomes 1950.gada

4.novembra Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas (turpmāk - Konvencija) pirmā protokola 3.pants paredz

brīvu un aizklātu vēlēšanu organizēšanu ik pēc attiecīga laika

perioda apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi,

izvēloties likumdevēju varu. Lai gan šajā pantā norādīts uz

Konvencijas dalībvalstu - augsto līgumslēdzēju pušu - pienākumu

organizēt brīvas un aizklātas vēlēšanas, tomēr Eiropas

Cilvēktiesību tiesas praksē ir atzīts, ka Konvencija garantē arī

subjektīvās vēlēšanu tiesības (sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas spriedumu "Mathieu-Mohin and Clerfayt case, 1987" un

Satversmes tiesas 2002.gada 23.septembra spriedumu lietā

Nr.2002-08-01).

Tādējādi starptautiskie tiesību

akti noteic galvenos vēlēšanu tiesību principus, kas dalībvalstīm

jāievēro: vēlēšanām jābūt vispārējām, vienlīdzīgām, brīvām,

aizklātām un tiešām, tomēr konkrēta vēlēšanu sistēma un to

organizācijas regulējums ir atstāts katras valsts likumdevēja

kompetencē, proti, vēlēšanu pamatprincipu īstenošanu regulē

konstitūcijas un likumi. Pie tam valstīm ir liela izvēles brīvība

vēlēšanu tiesību īstenošanā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

spriedumu "Mathieu-Mohin and Clerfayt case").