5. pants

Nosakot kādus ierobežojumus

personas tiesībās, tiem jābūt attaisnojamiem ar leģitīmu mērķi:

citu cilvēku tiesības, demokrātiska valsts iekārta, sabiedrības

drošība, labklājība, tikumība.

5.1. No Saeimas sēžu stenogrammām

redzams, ka, apspriežot Saeimas vēlēšanu likuma projektus,

apstrīdētā tiesību norma tikusi pārņemta no iepriekšējo vēlēšanu

likumu redakcijām, neanalizējot tās nepieciešamību un lietderību

demokrātiskā sabiedrībā, kā arī neņemot vērā demokrātisko valstu

vēlēšanu tiesību attīstību. Apspriežot likumprojektu trešajā

lasījumā, tika balsots par priekšlikumu svītrot no tā apstrīdēto

tiesību normu. Šo priekšlikumu jau bija noraidījusi Saeimas

Juridiskā komisija. Pēc sēdes vadītāja uzaicinājuma apspriest šo

priekšlikumu neviens deputāts neizteicās, un ar balsu vairākumu

tas tika noraidīts. (Sk. Saeimas 1995.gada 25.maija sēdes

stenogrammu.)

Līdz ar to vēlēšanu tiesībās tika

saglabāts ierobežojums, kuru Satversmes sapulce bija ietvērusi

jau 1922.gada vēlēšanu likumā. Jāņem vērā, ka apstrīdētā tiesību

norma kopš 1922.gada ir vairākkārt labota tikai redakcionāli.

Lai noskaidrotu apstrīdētās

tiesību normas pieņemšanas mērķi, jāanalizē vēlēšanu tiesību

ierobežojumi Latvijā no 1922.gada vēlēšanu likuma pieņemšanas

brīža un kopsakarā ar tobrīd pasaulē pastāvējušo vēlēšanu tiesību

attīstību un liberalizācijas tendenci.

Latviešu tiesībzinātnieks Kārlis

Dišlers savulaik norādījis uz vēlēšanu tiesību straujo attīstību

un atzinis, ka daudzās tolaik demokrātiskās valstīs balsstiesīgo

pilsoņu esot bijis 50%-60% no visa pilsoņu skaita, tādējādi

daudzās demokrātiskās valstīs vēlēšanu tiesības jau kļuvušas 3-6

reizes plašākas, nekā tās bijušas vēl tikai pirms 15 gadiem, tas

ir, pirms pasaules kara. Viņš arī norāda uz vēlēšanu tiesību

ierobežojumu pakāpenisku atcelšanu valstu vēlēšanu tiesībās,

sākot no 19.gadsimta. Piemēram, daudzās valstīs vēlēšanu tiesības

ieguvušas sievietes un karavīri, atcelts mantas un izglītības

cenzs [K.Dišlers. Demokrātiskas valsts iekārtas pamati (Ievads

konstitucionālās tiesībās). Otrs izdevums, caurlūkots un

papildināts. Izdevis A.Gulbis Rīgā, 1931, 70.lpp.].

1921.gadā Satversmes projekta

apspriešanas gaitā deputātu viedoklis par vēlēšanu tiesību

ierobežojumu iekļaušanu likumā nebija vienots. Plašas diskusijas

izvērsās par to, vai šādi ierobežojumi jāiekļauj pamatlikumā vai

atsevišķā likumā. Tā deputāts Arveds Bergs teicis: "(...)

satversmes likumā ir ievedami tikai galvenie principi, galvenie

noteikumi. (...) satversmei ir jābūt kaut kam cietam un

noteiktam, kas pēc iespējas mazāk tiek grozīts. Tāpēc visādus

sīkākus pārlabojumus ievietot satversmē nebūtu vēlams. (...) Ja

mēs nosakām satversmes likumā, kam ir vēlēšanu tiesības, tad

nebūt nav jānosaka, kam tādu tiesību nav un kas viņas ir

zaudējis. [...] šie panti nav līdzvērtīgi viens otram. Katram

pilntiesīgam Latvijas pilsonim ir vēlēšanu tiesības, tas ir

princips, no kura var būt tikai daži izņēmumi" (sk. Latvijas

Satversmes sapulces stenogrammas. IV sesijas 10.sēde 1921.gada

11.oktobrī. 17.burtnīca, 1575.-1576.lpp.). Arī deputāts

Felikss Cielēns atzinis: "Vēlēšanu likums (...) ir svarīgs

likums, jo tas dod konstitūcijai attiecīgu konkrētu iemiesojumu.

Neviens konstitūcijas pants, ja tas paliek tikai uz papīra,

nevienam nekādu labumu nedod. Konstitūcijā paredzētās tiesības ir

no svara tik tālu, cik tālu tās tiek iemiesotas praktiskā

likumdošanā šādā vai citādā veidā un reāli izvestas dzīvē. (...)

minēto tiesību realizēšana notiek caur vēlēšanu likumu" (sk.

turpat, 1577.lpp.).

Tādējādi jau Satversmes sapulce,

apspriežot ierobežojumus vēlēšanu tiesībās, nonāca pie

secinājuma, ka šādi ierobežojumi laika gaitā var tikt mainīti un

ir iekļaujami nevis konstitūcijā, bet gan vēlēšanu likumā.

Jāatzīmē, ka 1922.gada vēlēšanu likums tā laika pasaules vēlēšanu

sistēmu kontekstā bija progresīvs likums un paredzēja mazāk

vēlēšanu tiesību ierobežojumu nekā vairākās citās demokrātiskās

valstīs, piemēram, dodot vēlēšanu tiesības sievietēm.

5.2. Lai izvērtētu apstrīdētās

tiesību normas atbilstību Satversmes normām, jānoskaidro

vispārēju vēlēšanu principa un jēdziena "pilntiesīgs pilsonis"

saturs.

5.2.1. Jēdziens "vispārējas

vēlēšanas" paredz ikvienas personas tiesības vēlēt (aktīvās

vēlēšanu tiesības) un tikt ievēlētai (pasīvās vēlēšanu tiesības).

Pamatots ir Saeimas uzskats, ka Satversmes 6.pantā ietverto

vispārēju vēlēšanu principu nevar tulkot tikai gramatiski - kā

pilnīgi visu pilsoņu tiesības piedalīties vēlēšanās.

Gan no Satversmes, gan arī no

Latvijai saistošajiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem

izriet, ka vēlēšanu tiesības nav absolūtas un atsevišķos

gadījumos tās var ierobežot (sk. Satversmes tiesas spriedumu

lietā Nr.2002-08-01). Jau Satversmes sapulcē, apspriežot

Satversmes projektu otrajā lasījumā, Marģers Skujenieks atzinis:

"(...) ir zināmas pilsoņu kategorijas, kurām, bez šaubām,

vēlēšanu tiesības nevar būt, piemēram, vājprātīgiem, personām,

kas atrodas aizbildniecībā, smagiem krimināliem noziedzniekiem

utt." (sk. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammas. IV

sesijas 10.sēde 1921.gada 11.oktobrī. 17.burtnīca,

1575.lpp.).

Likumdevējs ir tiesīgs ieviest

tādus ierobežojumus, kādus tas uzskata par nepieciešamiem,

lietderīgiem un samērīgiem demokrātiskā sabiedrībā. Saeima

pamatoti norāda, ka vispārēju vēlēšanu princips attiecas uz to

personu loku, kurām vēlēšanu tiesības nav ierobežotas, un

neattiecas uz to personu loku, kurām ar likumu un leģitīmu mērķi

noteikti ierobežojumi šajās tiesībās.

5.2.2. Jānoskaidro, vai no

"pilntiesīgu pilsoņu" loka Satversmes izpratnē pieļaujams izslēgt

personas, kurām kā drošības līdzeklis piemērots apcietinājums.

Tādējādi jāanalizē kriminālprocesuālās normas, lai noteiktu to

apcietinājumā esošo personu statusu, kuras nav notiesātas par

noziedzīga nodarījuma izdarīšanu ar spēkā stājušos tiesas

spriedumu.

Kriminālprocesa kodeksa 69.pants

izsmeļoši norāda drošības līdzekļu veidus. Tie ir: paraksts par

dzīvesvietas nemainīšanu, personisks galvojums, drošības nauda,

nodošana policijas uzraudzībā, mājas arests, apcietinājums,

karavīra nodošana vienības komandiera (priekšnieka) pārraudzībā

un nepilngadīgā nodošana vecāku, aizbildņu vai aizgādņu

pārraudzībā. Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 68.pantu drošības

līdzekli piemēro, ja ir pietiekams pamats varbūtībai, ka

apsūdzētais vai tiesājamais izvairīsies no izmeklēšanas un tiesas

vai traucēs patiesības noskaidrošanu krimināllietā, arī apdraudot

vai ietekmējot krimināllietā liecinošās personas, vai izdarīs

noziedzīgu darbību, kā arī lai nodrošinātu sprieduma izpildīšanu.

Šā kodeksa 70.pants savukārt paredz izņēmuma gadījumu, kad pirms

apsūdzības celšanas drošības līdzekli var piemērot arī personai,

kuru tur aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. 72.pants

nosaka tos apstākļus, kuri izziņas izdarītājam, prokuroram un

tiesai (tiesnesim) jāņem vērā, izlemjot jautājumu par drošības

līdzekļa piemērošanu: izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagums,

apsūdzētā vai tiesājamā personība, varbūtība, ka apsūdzētais vai

tiesājamais izvairīsies no izmeklēšanas un tiesas vai traucēs

patiesības noskaidrošanu, arī apdraudot vai ietekmējot

krimināllietā liecinošās personas, kā arī apsūdzētā vai tiesājamā

nodarbošanās, vecums, veselības stāvoklis, ģimenes stāvoklis un

citi apstākļi.

Jāņem vērā, ka Kriminālprocesa

kodeksā uzskaitītie kritēriji, kas ņemami vērā, lai personai

piemērotu drošības līdzekli, ir saistīti ar patiesības

noskaidrošanu attiecīgajā krimināllietā un citiem Kriminālprocesa

kodeksā uzskaitītajiem apstākļiem, bet nav saistīti ar

demokrātiskas iekārtas apdraudējumu vai citiem apsvērumiem, kurus

varētu uzskatīt par pamatu vēlēšanu tiesību ierobežošanai vai

brīvas gribas izteikšanas ierobežošanai. Tas, ka persona atrodas

apcietinājumā, proti, ka šai personai ir likumā noteiktā kārtībā

ierobežotas Satversmes 94.pantā noteiktās pamattiesības, vēl

nenozīmē, ka šai personai līdz ar to jāierobežo arī citas

pamattiesības (sk. Satversmes tiesas spriedumu lietā

Nr.2002-04-03).

Par stingrāko drošības līdzekli

uzskatāms apcietinājums, jo, to piemērojot, tiek ierobežota

personas brīvība. Kriminālprocesa kodeksa 76.pants noteic, ka

apcietinājumu var piemērot, ja izdarīts noziedzīgs nodarījums,

par kuru krimināllikums paredz brīvības atņemšanas sodu. Pie tam

apcietinājumu kā drošības līdzekli drīkst piemērot tikai ar

tiesneša lēmumu pēc tam, kad tiesnesis pārbaudījis, vai ir

likumīgs pamats personas apcietināšanai. Saskaņā ar 83.pantu

drošības līdzekli atceļ vai groza ar izziņas izdarītāja,

prokurora vai tiesneša (tiesas) lēmumu, bet pirmstiesas

izmeklēšanā tiesneša (tiesas) piemēroto drošības līdzekli atceļ

vai groza tikai ar prokurora motivētu lēmumu. Drošības līdzekli

groza, aizstājot to ar stingrāku vai vieglāku līdzekli, ja to

prasa lietas apstākļi.

Tādējādi likumā ir paredzēta

iespēja, ka piemēroto drošības līdzekli - apcietinājumu - var

aizstāt ar vieglāku drošības līdzekli, piemēram, drošības naudu

vai personisku galvojumu. K.Dišlers rakstīja: "Patiesībā šādas

personas, kuras vēl nav notiesātas un kuru lietas, varbūt,

izmeklēšanas stadijā tiks izbeigtas vai tiesāšanas stadijā

nobeigsies ar attaisnojošu tiesas spriedumu, nevar tikt

ieskatītas kā tiesības zaudējušas, tāpēc arī likums atstāj šīm

personām pasīvās vēlēšanu tiesības. Kamdēļ tad nu šīm personām

tomēr atņemtas aktīvās vēlēšanu tiesības? Redzams, te noteicošie

bijuši galvenā kārtā tehniska rakstura motīvi. (...) Satversmes

Sapulces vēlēšanu likumā bija noteikts, ka izmeklēšanas vai

tiesāšanas stadijā atrodošās personas zaudē vēlēšanu tiesības

tikai tad, ja viņas ir arestētas; tā tad iznāca, ka bagātnieks,

kurš spēja iemaksāt lielu drošības naudu, tika atstāts brīvībā un

varēja piedalīties vēlēšanās, bet nabagais, kurš apvainots tādā

pašā vai vēl vieglākā noziegumā, nespēja drošības naudu iemaksāt,

tika arestēts un zaudēja vēlēšanu tiesības. Tāds noteikums bija

netaisns, un tāpēc arī tagadējais likums šīs vienādā stāvoklī

atrodošās personas vairs nešķiro, atņemot viņām visām aktīvās

vēlēšanu tiesības, domājams tāpēc, ka ir ļoti neērti vest

pilsoņus zem apsardzības no aresta telpām pie vēlēšanu urnām.

Jautājuma šāda izšķiršana katrā ziņā atzīstama par pareizāku,

nekā tas bija Satversmes Sapulces vēlēšanu likumā." Turklāt

autors norādījis: "Trešajā Saeimā 1930.gadā publisko tiesību

komisijā pieņemts Saeimas vēlēšanu likuma grozījuma projekts, pēc

kura, ja viņš tiktu pieņemts arī Saeimā, vēlēšanu tiesības

nezaudētu personas, kuras atrodas zem tiesas vai izmeklēšanas"

(K.Dišlers, 76.-77.lpp.). Tādējādi redzams, ka jau

1930.gadā likumdevējs bija iecerējis šādu ierobežojumu atcelt,

tomēr vēsturisko apstākļu dēļ nav paspējis to apspriest un

izdarīt.

5.2.3. Saeimas vēlēšanu likums

neliedz personām, kurām kā drošības līdzeklis piemērots

apcietinājums, pasīvās vēlēšanu tiesības. Iesniedzējs, atrodoties

apcietinājumā, ir izmantojis likumā atļautās pasīvās vēlēšanu

tiesības. 1998.gadā viņš ir kandidējis 7.Saeimas vēlēšanās no

Nacionālās progresa partijas saraksta (sk. "Latvijas

Vēstnesis", Nr.261/264, 1998.gada 10.septembris), bet

2002.gadā - 8.Saeimas vēlēšanās no Sociāldemokrātiskās

labklājības partijas saraksta (sk. "Latvijas Vēstnesis",

Nr.123, 2002.gada 31.augusts). Tā kā abās vēlēšanās minēto

partiju saraksti nepārvarēja Saeimas vēlēšanu likumā noteikto

procentu barjeru, Saeimā netika ievēlēts neviens kandidāts no

šiem sarakstiem (sk. "Latvijas Vēstnesis", Nr.313/314,

1998.gada 24.oktobris un Nr.153, 2002.gada 23.oktobris).

Tādējādi attiecībā uz aktīvajām un

pasīvajām vēlēšanu tiesībām likums atšķirīgi skaidro Satversmē

ietverto jēdzienu "pilntiesīgs pilsonis". Saeima nav sniegusi

pietiekamu pamatojumu, kādēļ bez tiesas sprieduma apcietināta

persona attiecībā uz pasīvajām vēlēšanu tiesībām tiek uzskatīta

par pilntiesīgu pilsoni Satversmes izpratnē, turpretim attiecībā

uz aktīvajām vēlēšanu tiesībām šo pilntiesību zaudē.

5.2.4. Satversmes 92.pants paredz:

"Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta

saskaņā ar likumu." Šāds noteikums ietverts arī Deklarācijas

11.pantā, Pakta 14.pantā, Konvencijas 6.pantā, kā arī

Krimināllikuma 1.panta otrajā daļā. Tādējādi nevainīguma

prezumpcija ir nostiprināta gan Satversmē, gan Latvijai

saistošajos starptautiskajos tiesību aktos, gan arī likumos. Šī

prezumpcija rada pienākumu ikvienu personu, kuras vaina nav

pierādīta ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu, uzskatīt

par nevainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Tādējādi ikviens

apcietinātajām, bet vēl nenotiesātajām personām nosakāmais

ierobežojums samērojams ar nevainīguma prezumpcijas principu.

Pret personām, kuras uzskatāmas par nevainīgām līdz to vainas

pierādīšanai, pieļaujami vienīgi tādi tiesību ierobežojumi, kas

nepieciešami kriminālprocesuālo darbību veikšanai, kā arī

kārtības un drošības uzturēšanai ieslodzījuma vietā (sk.

Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr.2002-04-03).

Nevar piekrist Saeimas

apgalvojumam, ka personas, kuras atrodas ieslodzījuma vietā un

tādējādi ir izolētas no sabiedrības, nevar būt pilnīgi brīvas

savas gribas izteikšanā, jo nesaņem pietiekamu pirmsvēlēšanu

informāciju. Ierobežota pirmsvēlēšanu informācijas pieejamība ir

arī, piemēram, ārzemēs dzīvojošiem balsstiesīgiem Latvijas

pilsoņiem, stacionārās medicīnas iestādēs esošām personām un

nereti arī tai iedzīvotāju daļai, kurai ir zems ienākumu līmenis.

Tomēr šim personu lokam aktīvās vēlēšanu tiesības netiek liegtas.

Bez tam apcietinājumā esošajām personām ir pieejami plašsaziņas

līdzekļi, tādējādi attiecībā uz vēlēšanu tiesībām šīs personas ir

informētas un brīvas savas gribas izteikšanā.

5.3. Ierobežojumiem jābūt

samērīgiem ar mērķi, kuru likumdevējs centies sasniegt, ieviešot

šos ierobežojumus. Saeimas atbildes rakstā nav sniegts pietiekams

pamatojums, ka sabiedrības ieguvums, liedzot vēlēšanu tiesības

personām, kurām kā drošības līdzeklis piemērots apcietinājums, ir

lielāks par indivīdu tiesību ierobežojumiem.