101. pants
noteic Latvijas Republikas un ikvienas citas

Eiropas Savienības dalībvalsts pilntiesīgam pilsonim vienlīdzīgas

subjektīvās pašvaldību vēlēšanu tiesības, tostarp tiesības būt

par kandidātu pašvaldību vēlēšanās.

13.6. Tomēr Satversmes

101. pantā paredzētās subjektīvās pašvaldību vēlēšanu

tiesības nav absolūtas. Pirmkārt, jau pats panta teksts satur

norādi uz to, ka šīs tiesības bauda pilntiesīgi pilsoņi. Otrkārt,

kā Satversmes tiesa jau vairākkārt norādījusi, Satversme ir

vienots veselums un tās normas interpretējamas

sistēmiski.

Igaunijas Augstākās tiesas

Konstitucionālās uzraudzības palāta uzsver, ka "demokrātijas

principi paši par sevi neizslēdz saprātīgus subjektīvo vēlēšanu

tiesību ierobežojumus" (Judgment of the Constitutional review

chamber of the Supreme Court in the case No. 3-4-1-7-02,

www.codices.coe.int).

Čehoslovākijas Konstitucionālā

tiesa, lemjot par lustrācijas likumu atbilstību Konstitūcijai un

starptautiskajām cilvēktiesību normām, secina, ka "demokrātiskai

valstij ir ne vien tiesības, bet arī pienākums aizsargāt

principus, pamatojoties uz kuriem tā izveidota"

(Čehoslovākijas Konstitucionālās tiesas 1992. gada

26. novembra spriedums lietā Nr. Pl. US 1/92 "On the

Lustration Statute", www.codices.coe.int).

Tādējādi arī no Satversmes

101. panta izrietošās subjektīvās tiesības var ierobežot,

lai aizsargātu Satversmē garantētās vērtības, visupirms citu

cilvēku tiesības.

14. Tātad apstrīdētās

normas satur personas subjektīvo tiesību ierobežojumus kandidēt

Saeimas vēlēšanās un pašvaldību vēlēšanās. Lai izvērtētu, vai šie

ierobežojumi atbilst Satversmei un Paktam, jāpārliecinās, vai tie

ir: 1) noteikti ar likumu, 2) attaisnojami ar leģitīmu mērķi, 3)

samērīgi (proporcionāli) ar mērķi.

Nosacīti šie ierobežojumi iedalāmi

vairākās grupās:

1) ierobežojumi personām, kuras

pēc 1991. gada 13.janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas

PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu

apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā,

Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās

komitejās;

2) ierobežojumi personām, kuras ir

bijušas PSRS, Latvijas PSR vai citu bijušo totalitāro valstu

valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas

dienestu štata darbinieki;

3) ierobežojumi personām, kuras ir

vai ir bijušas šobrīd pastāvošu ārvalstu valsts drošības

dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata

darbinieki.

Turklāt 3. punktā minētās

grupas ietvaros atsevišķi izvērtējami Pašvaldību vēlēšanu likumā

noteiktie ierobežojumi attiecībā uz Eiropas Savienības

dalībvalstu pilsoņiem.

15. Apstrīdētās normas

noteiktas ar pienācīgā kārtībā pieņemtiem un izsludinātiem

likumiem.

16. Satversmes tiesas

2000. gada 30. augusta spriedumā secināts, ka

"ierobežojumu mērķis ir aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu,

nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību"

(Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma

lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 6. punkts).

Saeima atbildes rakstos atsaucas uz šiem pašiem mērķiem.

16.1. Attiecībā uz Saeimas

vēlēšanu likuma 5. panta 6. punktā noteiktajiem

ierobežojumiem arī ECT secinājusi, ka "apstrīdētā ierobežojuma

mērķi bija savietojami ar likuma varas principu un Konvencijas

vispārīgajiem mērķiem, proti, valsts neatkarības, demokrātiskās

kārtības un valsts drošības aizsardzību" (Ždanoka v. Latvia

[GC], para 118).

16.2. Izskatot lietu

"Sidabrs un Džauts pret Lietuvu", ECT savukārt atzinusi, ka

atšķirīgajai attieksmei pret bijušajiem VDK darbiniekiem (lai arī

realizējot citas Konvencijā garantētās tiesības) ir bijuši

leģitīmi mērķi (kaut arī tā nav bijusi samērīga). ECT citastarp

uzsvēra arī pašaizsargājošās demokrātijas principa nozīmi

(Sidabras and Džiautas v. Lithuania; [2004] ECHR 395).

16.3. Saeima norāda, ka

Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. punktā un

Pašvaldību vēlēšanu likuma 9. panta pirmās daļas

6. punktā paredzētais ierobežojums "ir vērsts ne tikai uz

pagātni, bet arī uz nākotni". Proti, apstrīdētās normas noteic,

ka Saeimā un pašvaldības domē (padomē) nevar pieteikt par

kandidātiem un ievēlēt ne vien personas, kuras ir bijušas PSRS

vai Latvijas PSR drošības vai ārvalstu valsts drošības dienestu,

izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki, bet

arī personas, kuras šobrīd ir šādu dienestu štata darbinieki.

Satversmes tiesa piekrīt šim

viedoklim, it īpaši ņemot vērā to, ka Latvijas valsts tikai nesen

kļuvusi par ES un NATO dalībvalsti un arvien vēl atrodas dažādu

ārvalstu dienestu pastiprinātas uzmanības lokā. It īpaši

pierobežas pašvaldībās tāda personu darbība domes (padomes)

deputāta statusā, kas apzināti vērsta uz citas valsts interešu

aizstāvību, varētu būtiski kaitēt Latvijas valsts drošībai un

teritoriālajai integritātei.

Tādējādi apstrīdētie ierobežojumi

noteikti ar leģitīmu mērķi.

17. Satversmes tiesa

2000. gada 30. augusta spriedumā secināja: "Lai

noteiktu, vai piemērotais līdzeklis, tas ir, pasīvo vēlēšanu

tiesību ierobežojumi, ir samērīgs ar mērķiem - aizsargāt,

pirmkārt, demokrātisko valsts iekārtu, ko nodrošina arī

vispāratzīto ētikas normu ievērošana, otrkārt, nacionālo drošību

un Latvijas teritoriālo vienotību, jāizvērtē politiskā situācija

valstī un ar to saistītie blakusapstākļi. Tā kā likumdevējs ir

vairākkārt vērtējis demokrātijas attīstības vēsturiskos un

politiskos apstākļus kopsakarā ar vēlēšanu tiesību jautājumiem,

ņemot vērā spriedumā iepriekš minētos secinājumus, tiesa

neuzskata, ka pašreiz būtu pamats apšaubīt piemērotā līdzekļa un

mērķa samērīgumu" (Satversmes tiesas 2000. gada

30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu

daļas 7. punkts). Vienlaikus Satversmes tiesa uzsvēra,

ka "likumdevējam, periodiski izvērtējot attiecīgo politisko

situāciju valstī un ierobežojumu nepieciešamību un pamatotību,

būtu jālemj par ierobežojumu termiņa noteikšanu apstrīdētajās

normās, jo šādi pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi var pastāvēt

tikai noteiktu laiku" (turpat).

Atšķirībā no vairuma citu Eiropas

postsociālistisko valstu, kuru valstiskā suverenitāte arī

sociālistiskā režīma laikā netika apšaubīta, Baltijas valstīm,

pārejot no totalitārisma uz demokrātiju, bija jārisina dubults

uzdevums, proti, jāatjauno gan demokrātisko režīmu, gan valstisko

suverenitāti. Turklāt tieši Latviju PSRS kolonizācijas politika

bija skārusi sevišķi smagi. Tāpēc Latvijas situāciju nevar

vērtēt, vadoties tikai no Eiropas Padomes apkopotās pieredzes par

laika posmu (pieciem gadiem), kas nepieciešams demokrātiskā

režīma nostabilizēšanai valstī.

17.1. ECT, izvērtējot

Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punktā noteiktos

ierobežojumus, atzīmē, ka tā "nesaskata neko patvaļīgu nacionālo

tiesu secinājumos, ka neveiksmīgie valsts apvērsuma mēģinājumi

Baltijas valstīs 1991. gada janvārī un pēc tam 1991. gada augustā

tika organizēti un vadīti pēc PSKP un tās reģionālo organizāciju,

tai skaitā LKP, norādījumiem" (Ždanoka v. Latvia [GC], para

120).

Turklāt ECT uzskata: "Latvijas

varas iestāžu viedoklis, ka iesniedzējas agrākais stāvoklis

Latvijas Komunistiskajā partijā, kā arī viņas nostāja

1991. gada notikumu laikā vēl joprojām nosaka nepieciešamību

liegt viņai tiesības kandidēt nacionālā parlamenta vēlēšanās, var

tikt uzskatīts par atbilstīgu 1. protokola 3. panta prasībām.

Apstrīdētais likumdošanas aktā noteiktais ierobežojums, kas

piemērots iesniedzējai, nav atzīts par patvaļīgu vai nesamērīgu.

Iesniedzējas pašreizējā vai nesenā rīcība nav būtisks faktors,

ievērojot to, ka attiecīgais likumdošanas aktā noteiktais

ierobežojums attiecas tikai uz viņas politisko nostāju

1991. gadā, laika posmā, kas bija izšķirošs Latvijas cīņā

par "demokrātiju caur neatkarību".

Lai gan šādu līdzekli diez vai var

uzskatīt par pieņemamu vienas politiskās sistēmas kontekstā,

piemēram, valstī, kur pastāv demokrātisko institūciju tīkls, kas

attīstījies daudzu gadu desmitu vai gadsimtu gaitā, to tomēr var

uzskatīt par pieņemamu Latvijā, ievērojot vēsturiski politisko

kontekstu, kas noveda pie tā pieņemšanas, kā arī ievērojot jaunās

demokrātiskās kārtības apdraudējumus, ko rada to ideju

atdzimšana, kuras, ja tām ļautu nostiprināties, varētu novest pie

agrākā režīma atjaunošanas" (turpat,

132.-133. punkts).

ECT šajā lietā atzīst, ka

"Latvijas varas iestādes, gan likumdevējas, gan tiesu varas

iestādes uz vietas var labāk izvērtēt grūtības, ar kādām nākas

saskarties demokrātiskas kārtības izveidē un aizsargāšanā. Tādēļ

šīm varas iestādēm ir jādod pietiekama rīcības brīvība un jāļauj

pašām izvērtēt, kas sabiedrībai vajadzīgs, lai panāktu tās

uzticēšanos jaunajām demokrātiskajām institūcijām, to skaitā

nacionālajam parlamentam, un atbildēt uz jautājumu, vai

apstrīdētais pasākums šim nolūkam vēl joprojām ir nepieciešams"

(turpat, 134. p.).

17.2. Satversmes tiesa,

vērtējot Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punktā un

Pašvaldību vēlēšanu likuma 9. panta pirmās daļas

5. punktā noteikto ierobežojumu samērīgumu, ņem vērā ECT

viedokli, ka šobrīd nevar uzskatīt, ka Latvija ir pārkāpusi savu

plašo rīcības brīvību. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka

minētā apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1., 9., 91. un

101. pantam, kā arī Pakta 25. un 26. pantam.

17.3. Vienlaikus ECT

spriedumā "Ždanoka pret Latviju" ir uzsvērusi Satversmes tiesas

2000. gada 30. augusta spriedumā izteikto viedokli par

Latvijas parlamenta pienākumu noteikt ierobežojumam laika

ietvarus. "Šā brīdinājuma kontekstā, pat ja šobrīd nevar

uzskatīt, ka Latvija ir pārkāpusi savu plašo rīcības brīvību, ko

nosaka 1. protokola 3. pants, tomēr Latvijas

parlamentam ir pastāvīgi jāpārskata likumdošanas aktā noteiktais

ierobežojums, lai to drīz varētu atcelt. Šāds secinājums vēl jo

liekas pamatots, ņemot vērā to, ka patlaban situācija Latvijā,

citastarp sakarā ar tās pilnīgo integrāciju Eiropā, ir kļuvusi

daudz stabilāka [...]. Tādējādi Latvijas likumdevējas varas

nespēja veikt aktīvus pasākumus šajā sakarā var likt ECT mainīt

savu nostāju un pieņemt citu lēmumu, līdzīgi kā tas notika lietā

Kristīne Gudvina pret Apvienoto Karalisti (Christine Goodwin

v. United Kingdom [GC], Nr. 28957/95, 71.-93. punkts, ECHR

2002-VI)" (Ždanoka v. Latvia [GC], para 135).

Satversmes tiesa atkārtoti vērš

Saeimas uzmanību uz neatliekamu vajadzību visdrīzākajā laikā

pārskatīt šā ierobežojuma nepieciešamību.

18. Izvērtējot apstrīdētos

ierobežojumus, kas noteikti personām, kuras bijušas PSRS vai

Latvijas PSR drošības dienestu štata darbinieki, Satversmes tiesa

ņem vērā vairākus apstākļus.

18.1. LPSR VDK uzdevumos

ietilpa klasiskā izlūkošana un pretizlūkošana, kā arī vairākas

specializētas funkcijas: iekšlietu struktūru kontrole, transporta

un ekonomikas pretizlūkošanas nodrošinājums, ideoloģiskā

pretizlūkošana, cīņa pret organizēto noziedzību u. c. Jau tas

vien, ka VDK darbojās PSKP virsvadībā, liecināja par VDK īpašo

lomu sabiedrības ideoloģiskās kontroles nodrošināšanā. Cīņa pret

"pretinieka ideoloģiskajām diversijām" vienmēr bijusi viena no

VDK prioritātēm. Tomēr vienlaikus VDK pildīja arī nepolitiskus

uzdevumus plašas sabiedrības interesēs, piemēram, veica pasākumus

organizētās noziedzības apkarošanā, pretterorisma uzdevumus

transporta jomā.

Arī citās valstīs likumdevējs ir

secinājis, ka VDK struktūrās bija daļa darbinieku, kuru darbība

nebija konfliktā ar demokrātijas vērtībām, piemēram, Attiecīgā

Lietuvas likuma 3. panta pirmā daļa paredzēja izņēmumus

personām, kuras, strādājot Valsts Drošības komitejā, izmeklējušas

tikai krimināllietas un pārtraukušas savu darbību Valsts Drošības

komitejā ne vēlāk kā 1990. gada 11. martā [sk.: Law

on the assessment of the USSR State Security Committee (NKVD,

NKGB, MGB, KGB) and the current activities of the staff members

of this organization

http://www3.lrs.lt/pls/inter2/dokpaieska.forma_e?].

Lai arī apstrīdētās normas skar

tikai PSRS un LPSR VDK štata darbiniekus, tās vienlaikus aptver

gan personas, kuras ar savu darbību aktīvi iestājušās pret

demokrātiskas valsts vērtībām, gan personas, kuras pildījušas

politiski neitrālus uzdevumus, gan arī personas, kuras ar savu

darbību aktīvi cīnījušās par demokrātijas vērtību atjaunošanu

Latvijā.

Arī Rīgas Juridiskās augstskolas

lektors Mārtiņš Mits savā atzinumā lietā Nr. 2004-13-0106

norādīja, ka speciālajos likumos ietvertie ierobežojumi, kas

attiecas uz bijušajiem VDK darbiniekiem, formulēti pārāk

vispārīgi un tādējādi katrā konkrētajā gadījumā neesot iespējams

konstatēt ierobežojuma samērīgumu ar leģitīmo mērķi.

18.2. Dažādi ierobežojumi,

kas saistīti ar personu atrašanos iepriekšējā režīma represīvajās

struktūrās, plašākā vai šaurākā apjomā bija noteikti vairumā

postsociālistisko valstu: Čehoslovākijā, Polijā, Ungārijā,

Lietuvā u.c. Ierobežojumu noteikšanas nepieciešamību Latvijā

Satversmes tiesa pamatojusi savā 2000. gada 30. augusta

spriedumā. Arī vēlāk Satversmes tiesa uzsvērusi: "... lai

pēc totalitārā režīma sabrukšanas nostiprinātu atjaunotās valsts

demokrātisko iekārtu, bija nepieciešams politiski, vēsturiski un

juridiski izpētīt un izvērtēt materiālo un morālo kaitējumu, ko

VDK nodarījusi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem. Savukārt

sabiedrības uzticību jaunajām demokrātiskajām institūcijām varēja

iegūt, ierobežojot totalitārā režīma piekritēju un pārstāvju

darbību šajās institūcijās" (sk.: Satversmes tiesas

2005. gada 22. marta sprieduma lietā

Nr. 2004-13-0106 13.1. punktu). Izskatāmās

lietas ietvaros nav nepieciešams atkārtoti pamatot, ka

ierobežojumi laikā, kad tie tika noteikti, bija nepieciešami. Šīs

lietas ietvaros Satversmes tiesai jālemj vienīgi par to, vai tie

vēl arvien ir samērīgi.

Postsociālistisko valstu pieredze,

kas gūta iepriekšējā režīma seku pārvarēšanā un pārejā uz

demokrātisku valsti, apkopota Eiropas Padomes Parlamentārās

asamblejas rezolūcijā Nr.1096(1996) "Par pasākumiem bijušo

komunistisko totalitāro sistēmu mantojuma likvidēšanā"

[Resolution 1096 (1996) on measures to dismantle the heritage

of former communist totalitarian systems]. Šajā rezolūcijā,

atsaucoties uz Eiropas Padomes Juridiskās un cilvēktiesību

komitejas dokumentu Nr.7568 par tiesiskas valsts prasībām

atbilstošu lustrācijas likumu un administratīvu pasākumu

garantēšanu (Guidelines to ensure that lustration laws and

similar administrative measures comply with the requirements of a

state based on the rule of law), uzsvērts, ka

"diskvalifikācija lustrācijas procesa rezultātā nedrīkst

pārsniegt piecu gadu laika limitu, jo nevajag novērtēt par zemu

iespējamību, ka cilvēku attieksmē un paradumos var rasties

pozitīvas izmaiņas; būtu vēlam lustrācijas procesu pabeigt līdz

1999. gada 31.decembrim, jo līdz tam laikam demokrātiskajai

sistēmai bijušajās komunistiskajās totalitārajās valstīs

vajadzētu būt stabilai". Satversmes tiesa, analizējusi šos

dokumentus 2000. gada 30. augusta spriedumā, norādīja,

ka sabiedriski politiskā situācija katrā valstī būtu jāvērtē

individuāli, jo šajā rezolūcijā tiek izteiktas bažas, ka pārejas

process, kura mērķis ir bijušo komunistisko totalitāro sistēmu

mantojuma likvidācija, var ciest neveiksmi un var izrādīties, ka

tā rezultāts ir "samtaina" totalitāra režīma atjaunošana.

18.3. Pamatots ir Saeimas

atbildes rakstā paustais viedoklis, ka apstrīdētais ierobežojums

būtu vērtējams nevis izolēti, proti, kā atsevišķu personu

cilvēktiesību ierobežojums, bet gan kompleksi - ņemot vērā

Latvijas demokrātiskās sistēmas īpatnības.

Baltijas valstis, salīdzinot ar

citām Eiropas Savienības postsociālistiskajām valstīm, atrodas

atšķirīgā situācijā. Proti, Latvijas rīcībā nav pilna dokumentu

kopuma par PSRS un Latvijas VDK darbību. No speciālistu

izteiktajiem viedokļiem, kā arī no līdzšinējās tiesu prakses

sadarbības fakta ar VDK konstatēšanā izriet, ka Latvijā

pieejamais VDK dokumentu kopums nedod iespēju izvērtēt katra

atsevišķa sadarbības ar VDK fakta saturu. Pieejamie dokumenti -

aktīvās aģentūras uzskaites kartotēka un dažādi reģistrācijas

žurnāli - neko neliecina par sadarbības motivāciju un saturu.

Tādēļ pagaidām nav iespējams

leģitīmo mērķi sasniegt ar saudzējošākiem līdzekļiem, kas

pamattiesības aizskartu mazāk būtiski.

18.4. Vienlaikus secināms,

ka nav pamatots Saeimas atbildes rakstos paustais viedoklis, ka

tad, ja apstrīdētā norma nebūtu pieņemta, varētu izveidoties

nepieļaujama un neloģiska situācija, jo likums "Par valsts

noslēpumu" nosakot, ka Saeimas deputātam "pēc amata" varot

piešķirt pieeju valsts noslēpumam.

Likuma "Par valsts noslēpumu"

12. panta trešās daļas 4. punkts noteic, ka pieeja

valsts noslēpumam un tiesības to izmantot savu amata (dienesta)

pienākumu veikšanai, ja nav šā likuma 9. panta trešajā daļā

noteikto ierobežojumu, pēc amata ir arī Saeimas deputātiem.

Minētā likuma 9. panta trešās

daļas 4. un 5. punkts paredz, ka "pieeja konfidenciāliem,

slepeniem un sevišķi slepeniem valsts noslēpuma objektiem tiek

liegta personai: […] 4) kura ir vai ir bijusi PSRS, Latvijas PSR

vai kādas ārvalsts, kas nav Eiropas Savienības vai

Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts, drošības

dienesta (izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta) štata vai

ārštata darbinieks, aģents, rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa

turētājs; 5) kura pēc 1991. gada 13.janvāra darbojusies PSKP

(LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba

kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā

vai Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā".

No vienas puses, personai, kas

ievēlēta par Saeimas deputātu, var tikt liegta pieeja valsts

noslēpumam, jo likumā "Par valsts noslēpumu" paredzēti stingrāki

kritēriji nekā Saeimas vēlēšanu likumā. Piemēram, tie attiecas ne

vien uz personu, kas bijusi VDK un Latvijas PSR drošības dienesta

štata darbinieks, bet arī uz personu, kas bijusi ārštata

darbinieks, aģents, rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa

turētājs.

No otras puses, apstrīdētās normas

liedz kļūt par Saeimas vai domes (padomes) deputātu ikvienas

ārvalsts drošības dienesta štata darbiniekam. Savukārt likums

"Par valsts noslēpumu" liedz pieeju konfidenciāliem, slepeniem un

sevišķi slepeniem valsts noslēpuma objektiem tikai personai, kura

ir vai ir bijusi tādas ārvalsts, kas nav Eiropas Savienības vai

Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts, drošības

dienesta (izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta) štata vai

ārštata darbinieks, aģents, rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa

turētājs.

18.5. Vērtējot, kāpēc

Latvijā nepieciešams apstrīdētos ierobežojumus saglabāt ilgāk

nekā citās Eiropas postsociālistiskajās valstīs, Satversmes tiesa

ņem vērā arī to, ka no Latvijas okupācijas karaspēks tika izvests

tikai 1994. gadā, tas ir, vairākus gadus pēc tam, kad citās

valstīs jau bija uzsākts lustrācijas process.

Šā paša apstākļa dēļ nav nozīmes

arī pieteikuma iesniedzēja argumentam, ka ierobežojumi noteikti

tikai 1995. gadā.

Ierobežojumu ilgstošāku

saglabāšanu attaisno atsevišķi ar pagātnes mantojumu saistīti un

vēl neatrisināti apstākļi, kā, piemēram, jautājums par valsts

robežu ar PSRS tiesību pārņēmēju - Krieviju.

18.6. Valstīs, kuru rīcībā

nonākuši pilnīgi bijušā režīma drošības iestāžu arhīvi, bija

iespējams nodrošināt sabiedrībai nepieciešamo informāciju par

katra deputāta kandidāta darbību gan pagātnē, gan valsts iekārtas

pārmaiņu procesos. Šāda informācija bija priekšnosacījums tam,

lai vēlētāji varētu izšķirties, vai attiecīgais kandidāts ir

cienīgs viņus pārstāvēt parlamentā.

Latvijā, ievērojot minēto arhīvu

dokumentu trūkumu, nav iespējams izsmeļoši secināt, kāds bijis

katras konkrētas ar VDK saistītas personas darbības raksturs. Tas

nozīmē, ka nav iespējams saprātīgi individualizēt jautājumu par

to, cik potenciāli bīstama Latvijas valstij var būt katra

konkrētā persona. Tāpat nav iespējams individualizēt jautājumu

par to, vai konkrētās personas darbība parlamentā nav klajā

pretrunā ar ētikas normām un neaizskar kādas vēlētāju grupas

jūtas tādā mērā, ka kaitē uzticībai parlamentam kopumā un līdz ar

to vājina demokrātiju valstī. Likumdevējs, nosakot ierobežojumus,

balstās uz pieņēmumu, ka ikviens bijušais VDK štata darbinieks

varētu būt bīstams valstij un neatbilst ētikas kritērijiem.

Latvijas valsts nevar uzņemties

atbildību par to, ka tās rīcībā nav minēto arhīvu materiālu.

No vienas puses, tiesiskas

"pašaizsargājošās demokrātijas" principam neatbilstoša būtu tāda

rīcība, ka valsts ignorētu potenciālo kaitējumu, ko jaunajam

režīmam, vismaz tā sākumposmā, var nodarīt bijušās represīvās

iestādes darbinieki, kas darbojas pret Latvijas valsti. Tomēr, no

otras puses, pretrunā ar cilvēktiesību aizsardzību būtu ilgstošu

ierobežojumu noteikšana it īpaši tām personām, kuras ir lojālas

pret Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti.

18.7. Satversmes tiesa ņem

arī vērā arī to, ka likumdevējs ir centies periodiski vērtēt šo

ierobežojumu nepieciešamību. Tā Saeima 2004. gada

27. maijā, papildinot likuma "Par bijušās Valsts Drošības

komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personas

sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" pārejas noteikumus, uzdeva

Ministru kabinetam līdz 2005. gada 1. jūnijam izvērtēt

bijušajiem VDK štata darbiniekiem, kā arī VDK informatoriem

likumos noteikto ierobežojumu nepieciešamību un pamatotību.

Ministru kabinets attiecīgo dokumentu sagatavojis un iesniedzis

Saeimai. Tajā izteikts viedoklis, ka apstrīdētās normas šobrīd

atcelt nav iespējams (sk. lietas materiālu 1. sējuma

189.-209. lpp.).

18.8. Šādos apstākļos, ja

konkrētie ierobežojumi vēl kādu laiku tiek saglabāti, Satversmes

tiesa nesaskata būtisku nesamērīgumu starp labumu, ko sabiedrība

gūst, kopumā saglabājot apstrīdētos ierobežojumus, un indivīda

interesēm nodarīto kaitējumu. Vienlaikus Satversmes tiesa vērš

Saeimas uzmanību uz to, ka nepieciešams pēc iespējas īsākā laikā

izvērtēt šos ierobežojumus un, ja nav iespējams tos atcelt,

paredzēt procedūru, saskaņā ar kuru varētu pieļaut izņēmumus

personām, kas acīmredzami nevar apdraudēt demokrātiskās vērtības.

Apstrīdētajās normās paredzētie ierobežojumi var tikt attaisnoti

tikai ar iepriekš minētajiem leģitīmajiem mērķiem. Nav

pieļaujams, ka ierobežojumus diktē tikai politiskās konkurences

apsvērumi.

19. Ierobežojumi, kuri

noteikti Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. punktā un

Pašvaldības domes vēlēšanu likuma 9. panta pirmās daļas

6. punktā un kuri, kā atzīmējusi Saeima, "vērsti ne tikai uz

pagātni, bet arī uz nākotni", kopumā ir samērīgi ar leģitīmo

mērķi.

Satversmes tiesa ņem vērā, ka

daudzas valstis ir noteikušas dažādus ierobežojumus, tostarp

paredzot virkni amatu un funkciju, ko nevar savienot ar

parlamenta vai pašvaldības deputāta statusu.

Piemēram, saskaņā ar Lietuvas

Seima vēlēšanu likuma 2. panta otro daļu par parlamenta

deputātu var kļūt tikai Lietuvas pilsonis, kam nav "lojalitātes

saistību" ar citu valsti (is not under allegiance to a foreign

state) (sk.: Law on Elections to the Seimas,

http://www3.lrs.lt/pls/inter2/dokpaieska.forma_e?).

Beļģijā pašvaldības deputāta

statuss nav savienojams citastarp arī ar policijas komisāra vai

virsnieka, kā arī ar publisko drošības spēku biedra statusu

(sk.: Structure and operation of local and regional democracy.

Belgium, http://www.loreg.coe.int).

Vienlaikus Satversmes tiesa aicina

Saeimu pārliecināties, vai pašvaldības domes (padomes) vēlēšanās

nepieciešams noteikt ierobežojumus citu ES valstu pilsoņiem, kuri

ir vai ir bijuši savas valsts drošības dienestā, ja ierobežojumi

Latvijas pilsonim, kurš ir vai ir bijis savas valsts drošības

dienestā, šādi ierobežojumi netiek noteikti. Satversmes tiesa

aicina izvērtēt, vai Latvija kā ES dalībvalsts ir ievērojusi

savas saistības, vai neveidojas atšķirīga attieksme no ES tiesību

viedokļa. Direktīvas 6. pants pieļauj, ka dalībvalsts nosaka

arī direktīvā neminētus ierobežojumus, taču tikai tādus pašus kā

savas valsts pilsoņiem.

20. Pamatots ir Saeimas

viedoklis, ka 1991. gada janvāris faktiski kļuva par

robežpunktu, kad cilvēki Latvijā izdarīja savu izvēli par to,

kurā "barikāžu pusē" nostāties. Vieni aizstāvēja Latvijas

demokrātiju un neatkarību. Citi mēģināja to visādā veidā salauzt

un panākt iepriekšējā režīma atgriešanos. Personas, kuras

tolaik cīnījās par Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti,

un personas, kuras aktīvi iestājās pret to, nevar uzskatīt par

vienlīdz bīstamām valsts drošībai, teritoriālajai vienotībai un

demokrātijai.

20.1. Satversmes tiesa ir

secinājusi, ka tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj un pat

prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos

apstākļos. Tikai tad, ja tiek konstatēts, ka pastāv objektīvs

un saprātīgs pamats, vienlīdzības princips pieļauj

atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

apstākļos, vai vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas

atšķirīgos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas

13. punktu).

ECT ir secinājusi, ka Konvencijas

14. pantā paredzētās tiesības baudīt Konvencijā garantētās

tiesības bez diskriminācijas tiek aizskartas, ja valsts bez

objektīva un saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kas atrodas līdzīgā (analogā) situācijā. Tomēr ECT

uzskata, ka šis nav vienīgais aizliegtais diskriminācijas

gadījums. Tiesības bez jebkādas diskriminācijas baudīt Konvencijā

garantētās tiesības tiek aizskartas arī tad, ja valsts bez

saprātīga un objektīva pamata neizturas atšķirīgi pret personām,

kuras atrodas būtiski atšķirīgā situācijā (sk. Thlimmenos v.

Greece [GC], [2000] ECHR 162; Jane Smith v. the United Kingdom

[GC], [2001] ECHR 45).

Tādējādi pret personām, kuras

Latvijas valstij kritiskajā laikā izdarījušas nepārprotamu izvēli

par labu Latvijai kā neatkarīgai un demokrātiskai republikai, un

sniegušas tai savu atbalstu, ir nepieciešama atšķirīga attieksme.

Likumdevējs, nosakot vienlīdz smagus pasīvo vēlēšanu tiesību

ierobežojumus visiem bijušajiem VDK štata darbiniekiem un

neparedzot iespēju atšķirīgi izturēties pret personām, kuras ar

savu rīcību sekmējušas Latvijas kā neatkarīgas un demokrātiskas

republikas atjaunošanu, ir pieļāvis vienādu attieksmi pret

personām, kas atrodas būtiski atšķirīgos apstākļos. Šādai

attieksmei nav saprātīga un objektīva pamata.

20.2. Satversmes tiesas

kompetencē neietilpst tādu kritēriju un procedūras noteikšana,

kas ļautu identificēt tos VDK štata darbiniekus, kuri

izšķirošajos notikumos ar savu rīcību pierādījuši, ka aizstāv

Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti. Šādus kritērijus un

procedūru var izstrādāt tikai likumdevējs.

Satversmes tiesa piekrīt no

Saeimas atbildes raksta izrietošajam viedoklim, ka šīs lietas

ietvaros ir jāvērtē nevis konstitucionālās sūdzības iesniedzēja

J. Bojāra nopelni valsts labā vai potenciālā "bīstamības

pakāpe", bet gan apstrīdētās tiesību normas. Tomēr jāņem vērā,

ka, atšķirībā no abstraktās tiesību normu kontroles,

konstitucionālā sūdzība nav tāds līdzeklis, kas kalpotu tikai

tiesību sistēmas sakārtošanai. Tā visupirms ir līdzeklis, kas

kalpo konkrētās konstitucionālās sūdzības iesniedzēja

pamattiesību aizsardzībai. Tāpēc Satversmes tiesai ir jāizvērtē

apstrīdēto ierobežojumu proporcionalitāte individuāli attiecībā

uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju.

Satversmes tiesa nevar ignorēt

apstākli, ka J. Bojārs ir devis būtisku ieguldījumu

demokrātijas vērtību atjaunošanā Latvijā, balsojot par Latvijas

PSR Augstākās padomes 4. maija deklarāciju "Par Latvijas

Republikas neatkarības atjaunošanu" un 1991. gada

21. augusta konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas

valstisko statusu". Turklāt viņš piedalījās arī 1990. gada

4. maija Augstākās padomes deklarācijas "Par Latvijas

Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem

cilvēktiesību jautājumos" sagatavošanā. Ar šo dokumentu Latvija

pievienojās vairāk nekā 50 būtiskiem starptautiski tiesiskiem

dokumentiem.

Satversmes tiesa ņem vērā, ka

likuma "Par Triju Zvaigžņu ordeni" 2. pants savulaik

noteica:

"(1) Triju Zvaigžņu ordeni piešķir

par nopelniem Tēvijas labā.

(2) Nopelni Tēvijas labā, par

kuriem Triju Zvaigžņu ordeni piešķir, var izpausties valsts,

pašvaldību, sabiedriskajā, kultūras un saimnieciskajā darbā. Ar

ordeni var apbalvot arī obligātā dienesta karavīrus un citu

valstu pilsoņus. Par nopelnu uzskatāma ilgstoša, priekšzīmīga un

panākumiem bagāta darbība, kā arī atsevišķi izcili darbi Latvijas

neatkarības atjaunošanas periodā vai valsts tālākas

nostiprināšanas un veidošanas laikā."

Par ordeņa piešķiršanu lēma Ordeņa

dome. Ordeņa domes sastāvā bija Valsts prezidents (Ordeņa domes

priekšsēdētājs), Ministru prezidents un piecas Valsts prezidenta

uzaicinātas personas. Satversmes tiesa uzskata, ka šāda

institūcija bija kompetenta izlemt, vai konkrēta rīcība atzīstama

par izcilu darbu Latvijas neatkarības atjaunošanas periodā.

Piešķirot J. Bojāram augsto

valsts apbalvojumu, valsts ir atzinusi, ka robežšķirtnes

notikumos viņš ar savu rīcību pierādījis savu iestāšanos par

Latviju kā par neatkarīgu un demokrātisku republiku. Līdz ar to

viņš atrodas atšķirīgos apstākļos nekā tās personas, kuras

izšķirošajos notikumos darbojās pret Latviju kā neatkarīgu un

demokrātisku valsti, un likumdevēja pienākums bija izturēties

pret viņu atšķirīgi.

Līdz ar to apstrīdētais

ierobežojums attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju

nav samērīgs un neatbilst Satversmes 1., 9., 91. un

101. pantam.

20.3. Lai arī pamatots ir

Saeimas viedoklis, ka tiesai vai citai institūcijai esošajos

apstākļos būtu grūti izvērtēt personas bīstamības pakāpi, nav

pamatota Saeimas atziņa, ka vienīgais izvērtētājs jebkurā

gadījumā drīkst būt tikai kāda valsts institūcija. Gadījumos, kad

persona ar aktīvu darbību ir pierādījusi savu pozitīvo attieksmi

pret Latvijas valsti, turklāt publiski atzinusi, ka savulaik

bijusi VDK štata darbinieks, nepastāv bažas, ka šī persona

būtiski apdraudēs Latvijas drošību, ja izvēli par tās piemērotību

deputāta darbam izdarīs vēlētāji. Šādā gadījumā arī personas

tiesības mazāk ierobežojošs līdzeklis, piemēram, informatīva

piezīme par personas darbu VDK, var sasniegt leģitīmo mērķi tādā

pašā kvalitātē kā apstrīdētās normas.

Latvijas pieredze Eiropas

Parlamenta vēlēšanās rāda, ka vēlētāji nevairās uzticēt savu

pārstāvību personām, kas atzinušas, ka ir sadarbojušās ar VDK.

Tāpēc nevar uzskatīt, ka jebkuras šādas personas atrašanās Saeimā

nebūtu pieņemama no ētikas viedokļa.

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt, ka

Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. un 6.punkts un Pilsētas

domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma

9. panta pirmās daļas 5. un 6. punkts atbilst Latvijas

Republikas Satversmes 1., 9., 91. un 101. pantam un

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām

25. un 26. pantam.

2. Atzīt, ka

attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju Juri Bojāru

Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5.punkts un Pilsētas domes,

novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta

pirmās daļas 6. punkts neatbilst Latvijas Republikas

Satversmes 1., 9., 91. un 101. pantam, kā arī Starptautiskā

pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. un

26. pantam un zaudē spēku ar sprieduma publicēšanas

dienu.

Spriedums ir

galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš