9. pants
Tomēr sprieduma secinājumu daļā Satversmes tiesa

ir uzsvērusi, ka "attiecībā uz apstrīdētajām Saeimas vēlēšanu

likuma normām Satversmes 101.pants tulkojams sasaistē ar

Satversmes 9.pantu. Veidam, kādā tiek nodrošinātas personas

tiesības piedalīties Saeimas darbībā gadījumos, kad persona

tiecas kļūt par Saeimas deputātu, jāatbilst Satversmes 9.pantā

noteiktajam, proti, ka "Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu

Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par

divdesmit vienu gadu" (Satversmes tiesas 2000. gada

30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas

1. punkts).

Tāpat Satversmes tiesa secinājusi,

ka "pamatoti šo tiesību ierobežojumi ir pieļaujami tikai tiktāl,

ciktāl tie nav pretrunā ar Satversmes 1.pantā minēto demokrātijas

jēdzienu (turpat, secinājumu daļas 1. punkts).

Līdz ar to

Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta spriedumā

prasījums par apstrīdēto Saeimas vēlēšanu likuma normu atbilstību

Satversmes 1. un 9. pantam, kā arī 101. panta pirmajai

daļai ticis izspriests. Izspriests ticis arī prasījums par minēto

normu atbilstību Pakta 25. pantam.

Satversmes tiesa minētajā

spriedumā secinājusi, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdētās

tiesību normas, ir nevis pārkāpis Satversmes 101.pantu, bet

izpildījis tam šajā pantā noteikto uzdevumu - izdot pamattiesību

īstenošanai nepieciešamo tiesību normu.

Satversme un Pakts pieļauj

pamatotus vēlēšanu tiesību ierobežojumus, taču šiem

ierobežojumiem ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem.

Attiecībā uz šiem secinājumiem

pieteikuma un konstitucionālās sūdzības iesniedzēji nav

norādījuši nekādus jaunus apstākļus, arī tiesa šādus apstākļus

nav konstatējusi. Līdz ar to šīs lietas ietvaros nav

nepieciešams no jauna vērtēt to, ka apstrīdētās Saeimas vēlēšanu

likuma normas paredz vēlēšanu tiesību ierobežojumus, un to, ka

šādi ierobežojumi ir pieļaujami, ja vien tie atbilst noteiktiem

kritērijiem, proti, tie noteikti ar likumu, tiem ir leģitīms

mērķis un tie ir samērīgi ar šo mērķi.

11.4. Satversmes tiesas

2000. gada 30. augusta sprieduma nolēmumu daļā netika

vērtēta apstrīdēto normu atbilstība nedz Satversmes

91. pantam, nedz arī Pakta 26. pantam. Taču Satversmes

tiesa izvērtēja apstrīdēto normu atbilstību Konvencijas

14. pantam un atzina par nepamatotu pieteikuma iesniedzēja

apgalvojumu, ka apstrīdētās normas, liedzot pieteikt par

kandidātiem un ievēlēt Saeimā vai pašvaldībā Latvijas pilsoņus,

diskriminē viņus politiskās piederības dēļ, kas esot pretrunā ar

Pakta 2. pantā un Konvencijas 14. pantā ietverto ar

personas politisko pārliecību (uzskatiem) saistītās

diskriminācijas aizliegumu. Apstrīdētās normas paredz nevis

atšķirīgu izturēšanos atkarībā no personas politiskās pārliecības

(uzskatiem), bet gan vēlēšanu tiesību ierobežojumu par darbošanos

pret atjaunoto demokrātisko iekārtu pēc 1991. gada

13. janvāra (sk. Satversmes tiesas 2000. gada

30. augusta sprieduma secinājumu daļas

4. punktu).

Minētajā spriedumā Satversmes

tiesa norādīja arī uz to, ka - atbilstoši ECT praksei -

Konvencijas 14. pants neietver jebkādas atšķirīgas

izturēšanās (difference in treatment) aizliegumu attiecībā

uz Konvencijā atzīto tiesību un brīvību realizāciju. Vienlīdzīgas

izturēšanās princips tiek atzīts par pārkāptu tikai tad, ja

atšķirību noteikšanai nav objektīva vai pamatota attaisnojuma un

likumīga mērķa.

Vēlāk Satversmes tiesa spriedumos

vairākkārt norādījusi, ka arī no Satversmes 91. panta izriet

tiesiskās vienlīdzības princips, kas liek vienādi izturēties pret

personām, kas ir vienādos un salīdzināmos apstākļos. Atšķirīga

attieksme pret šādām personām pieļaujama vienīgi tad, ja tai ir

saprātīgs un objektīvs pamats (sk., piemēram, Satversmes

tiesas sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

13. punktu).

2000. gada 30. augusta

spriedumā Satversmes tiesa, izvērtējot apstrīdēto normu

atbilstību Konvencijas 14. pantam, pēc būtības ir

izskatījusi arī to atbilstību Satversmes 91. pantam un Pakta

26. pantam. Tādējādi prasījums par to, vai apstrīdētās

normas paredz atšķirīgu attieksmi atkarībā no personas

politiskajiem uzskatiem, ir izspriests.

Apstrīdēto normu atbilstība

tiesiskās vienlīdzības principam šajā lietā noskaidrojama vienīgi

tiktāl, ciktāl konstitucionālajā sūdzībā norādīts uz aspektu, kas

nav ticis vērtēts 2000. gada 30. augusta spriedumā.

Proti, tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētajās normās nav saskatāma

diskriminācija, kas izpaužas vienādā attieksmē pret personām,

kuras atrodas atšķirīgos apstākļos.

12. Tādējādi Satversmes

tiesai šīs lietas ietvaros jāizvērtē:

1) vai apstrīdētās Pašvaldību

vēlēšanu likuma normas atbilst Satversmes 101. pantam

saistībā ar Satversmes 1. un 91. pantu, kā arī Pakta 25. un

26. pantu;

2) vai apstrīdētajās Saeimas

vēlēšanu likuma normās ietvertajiem vēlēšanu tiesību

ierobežojumiem ir leģitīms mērķis un vai tie ir samērīgi

(proporcionāli) ar šo mērķi;

3) vai pamattiesības tiek

ierobežotas diskriminējošā veidā.

13. Satversmes

101. panta otrā daļa noteic, ka "pašvaldības ievēlē

pilntiesīgi Latvijas pilsoņi un Eiropas Savienības pilsoņi, kas

pastāvīgi uzturas Latvijā. Ikvienam Eiropas Savienības pilsonim,

kas pastāvīgi uzturas Latvijā, ir tiesības likumā paredzētajā

veidā piedalīties pašvaldību darbībā. Pašvaldību darba valoda ir

latviešu valoda". No pieteikuma un konstitucionālās sūdzības

izriet, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes

101. panta otrās daļas pirmajam un otrajam teikumam,

atbilstība trešajam teikumam apstrīdēta netiek.

Satversmes 101. panta pirmais

teikums interpretējams, ņemot vērā Latvijas starptautiskās

saistības, ko tā uzņēmusies, apstiprinot Eiropas vietējo

pašvaldību hartu (turpmāk - Harta) un pievienojoties Paktam.

Savukārt, interpretējot Satversmes 101. panta otrās daļas

otro teikumu, jāņem vērā arī Latvijas kā Eiropas Savienības

dalībvalsts saistības.

13.1. Hartas preambulā

atzīts, ka "viens no katras demokrātiskas iekārtas galvenajiem

pamatiem ir vietējā vara". Turklāt "pilsoņu tiesības piedalīties

valsts lietu pārvaldīšanā pieder pie demokrātijas principiem, kas

kopīgi visām Eiropas Padomes dalībvalstīm".

Vietējā pašvaldība nozīmē vietējās

varas tiesības un spēju likumā noteiktajās robežās regulēt un

vadīt nozīmīgu valsts lietu daļu uz savu atbildību un vietējo

iedzīvotāju interesēs. Šīs tiesības realizē padomes vai pārstāvju

sapulces, kuru locekļus brīvi ievēlē, aizklāti balsojot, uz

vienlīdzīgu, tiešu un vispārēju vēlēšanu tiesību pamata

(Hartas 3. pants).

Lai arī 101.pantā expresis

verbis paredzēts tikai tas, ka pašvaldības ievēlē pilntiesīgi

pilsoņi, tomēr, interpretējot šo normu sasaistē ar Hartu,

secināms, ka likumdevējam ir pienākums izdot tādas normas, kas

noteiktu pašvaldību ievēlēšanu, aizklāti balsojot, uz

vienlīdzīgu, tiešu un vispārēju vēlēšanu tiesību pamata, proti,

analogi Saeimas vēlēšanu principiem.

13.2. Vienlaikus

likumdevēja kompetencē ir noteikt, kas uzskatāms par "pilntiesīgu

pilsoni" šā panta izpratnē. Uz to, ziņojot Saeimas sēdē

atbildīgās komisijas vārdā par priekšlikumu papildināt

101. pantu ar attiecīgā satura otro daļu, norādīja deputāts

Linards Muciņš: "No šejienes, no 8. un 9. panta, tad arī ir

paņemts šis termins - "pilntiesīgs pilsonis". Tātad ir ļoti

korekts, izsvērts un normāls šis priekšlikums: "Pašvaldības

ievēlē pilntiesīgi Latvijas pilsoņi." Es šeit neredzu iemesla

nekādam satraukumam, it sevišķi tāpēc, ka tieši tādā pašā

interpretācijā mēs tieši šo terminu lietojam Satversmes 8. un

9. pantā. Un tālāk mēs, protams, vēlēšanu likumos varam

interpretēt, ko mēs uzskatām par pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem

(gan pasīvajās, gan aktīvajās vēlēšanu tiesībās)" [Saeimas

2002. gada 30. aprīļa sēdes stenogramma, Latvijas

Vēstnesis, Nr. 66(2641), 03.05.2002.]).

Jēdziens "pilntiesīgs pilsonis"

attiecībā uz Latvijas pilsoņiem Satversmes 9. panta (Saeimas

vēlēšanas) un Satversmes 101. panta kontekstā ir

interpretējams līdzīgi. Turklāt, kā redzams no deputāta

L. Muciņa teiktā, atsaucoties ne vien uz Satversmes

8. pantu, bet arī uz 9. pantu, jēdziens "ievēlē

pilntiesīgi pilsoņi" attiecas ne vien uz aktīvajām, bet arī uz

pasīvajām pašvaldību vēlēšanu tiesībām.

13.3. Satversmes

101. panta pirmā daļa, kas noteic, ka "ikvienam Latvijas

pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts

un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu", sasaucas

ar Pakta 25. panta "a" apakšpunktu.

Pakta 25. pants satur

vispārējus noteikumus par tiesībām piedalīties valsts lietu

kārtošanā ("a" apakšpunkts), kā arī par pieeju valsts dienestam.

ANO Cilvēktiesību komitejas praksē pretenzijas, kas saistītas ar

municipālajām vēlēšanām, tiek izskatītas, atsaucoties uz šo

apakšpunktu, nevis uz konkrētām normām par vispārējām vēlēšanām

(sk.: Прецедентные дела Комитета по правам человека.

Составители: Райя Хански и Мартин Шейнин. Институт прав человека,

Университет Або Академи (Турку), 2004, стр. 411). Turklāt šīs

normas tiek attiecinātas ne vien uz aktīvajām, bet arī uz

pasīvajām vēlēšanu tiesībām.

Tā, piemēram, izskatot lietu par

to, vai Pakta 2. un 25. pantā paredzētās Latvijas pilsones

Antoņinas Ignatānes tiesības ir tikušas pārkāptas, neļaujot viņai

būt par kandidātu 1997. gada marta pašvaldību vēlēšanās

Rīgas pilsētā, Cilvēktiesību komiteja atzīmējusi, ka "[Pakta]