15. pants

Izskatāmā lieta ir ierosināta pēc

konstitucionālās sūdzības. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmo

daļu un sestās daļas 1. punktu konstitucionālās sūdzības

gadījumā ir svarīgi noskaidrot, vai tiešām ir aizskartas

pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2008-36-01 9. punktu). Satversmes tiesas

kolēģija, izskatot iesniegto konstitucionālo sūdzību un lemjot

par lietas ierosināšanu, vērtē konstitucionālās sūdzības

atbilstību Satversmes tiesas likuma prasībām, citstarp

pārliecinās, vai pieteikuma iesniedzējs ir pamatojis savu

pamattiesību aizskārumu. Savukārt tiesa lietas izskatīšanas gaitā

pārbauda to, vai aizskārums pastāv, ņemot vērā lietā apkopotos

materiālus un viedokļus (sk. Satversmes tiesas 2013. gada

10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01

21.2. punktu).

Ņemot vērā minēto, pirms tiek izvērtēta apstrīdētās normas

atbilstība Satversmes 1., 9. un 91. pantam, Satversmes

tiesai jāpārliecinās, vai apstrīdētā norma, ņemot vērā tās

saturu, aizskar Pieteikuma iesniedzējai Satversmē noteiktās

pamattiesības.

Parasti konstitucionālās sūdzības iesniegšanas brīdī personas

pamattiesības jau ir aizskartas un tiek konstatēts pastāvošs

personas pamattiesību aizskārums (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2010. gada 18. februāra sprieduma lietā

Nr. 2009-74-01 12. punktu). Tomēr, kā norādīts

tiesību doktrīnā, esoša aizskāruma konstatēšana un ievērošana kā

viena no aizskāruma sastāvdaļām nav absolūta. It īpaši Latvijas

konstitucionālās sūdzības modelī, kas pieļauj vēršanos vienīgi

pret normatīvu aktu vai tā normu, nevis individuālu tiesību aktu,

ir iespējamas atkāpes no esoša aizskāruma prasības (sk.:

Rodiņa A. Konstitucionālās sūdzības teorija un prakse Latvijā.

Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2009, 161. lpp.). Ir

iespējamas arī tādas situācijas, kad personas pamattiesību

aizskārums vēl tikai varētu rasties kaut kad nākotnē, proti,

varētu tikt konstatēts nākotnē sagaidāms vai potenciāls

aizskārums. Nākotnē sagaidāmā aizskāruma gadījumā ir skaidri

redzams, ka tas personai agrāk vai vēlāk, bet noteikti radīsies.

Savukārt potenciālā aizskāruma gadījumā ir iespējams saskatīt

vienīgi varbūtību, ka aizskārums konkrētajai personai radīsies,

taču tikpat liela ir varbūtība, ka apstrīdētā norma šo personu

neietekmēs. Potenciāls pamattiesību aizskārums var būt pamats

lietas ierosināšanai un izskatīšanai pēc būtības tikai tādos

gadījumos, kad likumā paredzētās nelabvēlīgās sekas, kas personai

iestātos tiesību normas piemērošanas gadījumā, būtu ar īpaši

negatīvu raksturu (sk. Satversmes tiesas 2013. gada

10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 23. un

23.2. punktu).

Apstrīdētā norma liedz kandidēt Saeimas vēlēšanās personai,

kura pēc 1991. gada 13. janvāra, darbojoties PSKP

(LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba

kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu

organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās

reģionālajās komitejās, ar savu rīcību apdraudēja un vēl joprojām

apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas

valsts principus.

Kā izriet no lietas materiāliem, ar tiesas spriedumu

konstatēts fakts, ka Pieteikuma iesniedzēja pēc 1991. gada

13. janvāra ir darbojusies LKP (sk. lietas materiālu

1. sēj. 13.-15. lp.). Tātad Pieteikuma iesniedzēja

ietilpst apstrīdētās normas tvērumā, proti, Pieteikuma

iesniedzēja ar Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu jau ir tikusi

svītrota no Saeimas vēlēšanām iesniegta kandidātu saraksta

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

2006. gada 16. marta sprieduma lietā "Ždanoka pret

Latviju", pieteikums Nr. 58278/00,

49. punktu). No lietas materiāliem izriet, ka

Pieteikuma iesniedzēja vēlas kandidēt 13. Saeimas vēlēšanās.

Viņa lūgusi Centrālo vēlēšanu komisiju sniegt skaidrojumu par to,

vai viņa var tikt pieteikta par kandidāti Saeimas vēlēšanām.

Centrālā vēlēšanu komisija 2017. gada 4. augusta uzziņā

Pieteikuma iesniedzējai norādījusi, ka saskaņā ar apstrīdēto

normu viņa nav tiesīga pieteikt savu kandidatūru Saeimas

vēlēšanām (sk. lietas materiālu 1. sēj.

10.-15. lp.).

Ja Pieteikuma iesniedzēja tiktu pieteikta par kandidāti

Saeimas vēlēšanām, piemērojot apstrīdēto normu atbilstoši šā

sprieduma 13.4. punktā atklātajam tās saturam, tiktu vērtēts

arī tas, vai Pieteikuma iesniedzēja vēl joprojām apdraud Latvijas

valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus.

Iespējams, ka šādā gadījumā Pieteikuma iesniedzēja varētu

kandidēt Saeimas vēlēšanās, bet tikpat lielā mērā iespējams arī

tas, ka viņas tiesības kandidēt Saeimas vēlēšanās tiktu

ierobežotas. Aizliegums kandidēt Saeimas vēlēšanās nozīmētu

Pieteikuma iesniedzējai būtisku un neatgriezenisku seku

iestāšanos. Proti, viņa nevarētu kandidēt 13. Saeimas

vēlēšanās. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka tiesības kandidēt

vēlēšanās demokrātiskā valstī ir atzīstamas par ārkārtīgi

būtiskām personas tiesībām (sal.: Satversmes tiesas

2000. gada 30. augusta sprieduma lietā

Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 1. punkts). Tādēļ

Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai tiesību norma, kuras

piemērošanas rezultātā Pieteikuma iesniedzējai var rasties

būtiskas un neatgriezeniskas sekas, atbilst Satversmei.

Izskatāmajā lietā, ievērojot procesuālās ekonomijas principu, nav

lietderīgi gaidīt, vai un kad personas pamattiesības tiks

aizskartas, proti, Pieteikuma iesniedzējai tiks liegts kandidēt

Saeimas vēlēšanās, un tikai pēc tam vērtēt apstrīdētās normas

satversmību.

Satversmes tiesas praksē ir izteikta arī šāda atziņa: lai

indivīdam Satversmē garantētās tiesības varētu tikt efektīvi

aizsargātas, Satversmes tiesai jāizvērtē to patiesā īstenošana

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2009-01-01 11.3. punktu).

Turklāt Satversmes tiesa atzinusi, ka jebkādu šaubu gadījumā

attiecībā uz iespējām izbeigt tiesvedību tiesai ex officio

ir pienākums izskatīt lietu pēc būtības un sniegt iespējami

plašāku izvērtējumu tam, vai nav pārkāptas pieteikuma iesniedzēja

pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

19. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-09-03

10. punktu).

Līdz ar to tiesvedība lietā

turpināma, lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

1., 9. un 91. pantam.