20. pants

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir

jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada

22. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01

16. punktu).

Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un

pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā

Nr. 2012-06-01 12. punktu un 2014. gada

11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01

18. punktu).

Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2000-03-01 un

spriedumā lietā Nr. 2005-13-0106 secināja, ka pamattiesību

ierobežojumam ir leģitīms mērķis - demokrātiskās valsts iekārtas,

nacionālās drošības un Latvijas teritoriālās vienotības

aizsardzība (sk. Satversmes tiesas 2000. gada

30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu

daļas 6. punktu un 2006. gada 15. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2005-13-0106 16. punktu). Arī

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka personas tiesību

kandidēt vēlēšanās ierobežojums ir savienojams ar Konvencijas

vispārīgajiem mērķiem - valsts neatkarības, demokrātiskās

kārtības un valsts drošības aizsardzība (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada

16. marta sprieduma lietā "Ždanoka pret Latviju",

pieteikums Nr. 58278/00, 118. punktu).

Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētajā normā

ietvertajam pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumam vēl joprojām ir

leģitīms mērķis - demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 32.-33. lp.). Tam,

ka apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir

leģitīms mērķis, piekrīt arī pieaicinātās personas Tieslietu

ministrija, tiesībsargs, Drošības policija, Satversmes

aizsardzības birojs un E. Levits (sk. lietas materiālu

2. sēj. 70., 74.-75., 83.-85., 113.-115. lp.).

Turpretim Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka līdz ar Latvijas

integrāciju Eiropas Savienībā pamattiesību ierobežojumam vairs

neesot leģitīma mērķa (sk. lietas materiālu 1. sēj.

4.-5. lp.).

20.1. Satversmes tiesa spriedumā lietā

Nr. 2000-03-01 secināja, ka apstrīdētajā normā minēto

organizāciju darbības mērķi bija saistīti ar atjaunotās

demokrātiskās iekārtas graušanu. Apstrīdētajā normā ietvertā

pamattiesību ierobežojuma mērķis ir aizsargāt demokrātisko valsts

iekārtu no personām, kuras mēģinājušas to graut un tādējādi ar

savu darbību ir pierādījušas, ka nav lojālas Latvijas valstij

(sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta

sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas

6. punktu). Savukārt spriedumā lietā

Nr. 2005-13-0106 Satversmes tiesa norādīja, ka apstrīdētajā

normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir vērsts ne tikai uz

pagātni, bet arī uz nākotni (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 15. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2005-13-0106 16.3. punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts, ka jebkuri

vēlēšanu tiesību ierobežojumi vērtējami valsts demokrātiskās

attīstības kontekstā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

1987. gada 2. marta sprieduma lietā "Mathieu-Mohin

and Clerfagt v. Belgium" pieteikums Nr. 9267/81,

54. punktu un 2002. gada 9. aprīļa sprieduma lietā

"Podkolzina pret Latviju", pieteikums

Nr. 46726/99, 33. punktu).

Tādēļ izskatāmajā lietā tas, vai pamattiesību ierobežojumam

vēl joprojām ir leģitīms mērķis, Satversmes tiesai jāvērtē,

ievērojot pašreizējo sabiedrības un valsts demokrātiskās

attīstības pakāpi.

20.2. Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi: nav

izslēdzama iespējamība, ka persona vai personu grupa atsauksies

uz Konvencijā vai tās protokolos nostiprinātajām tiesībām, lai

iegūtu "tiesības" uz rīcību, kas praksē nozīmētu tādas

darbības, kuru mērķis ir Konvencijā noteikto tiesību vai brīvību

graušana; jebkāda šāda graujoša darbība varētu darīt galu

demokrātijai. Tieši šīs bažas lika Konvencijas autoriem iekļaut

tajā 17. pantu, kas nosaka: "Nekas no šajā Konvencijā

minētā nevar tikt iztulkots kā jebkādas valsts, grupas vai

personas jebkādas tiesības iesaistīties jebkurā darbībā vai veikt

jebkuru darbību, kuras mērķis ir likvidēt jebkuras no šeit

minētajām tiesībām un brīvībām vai ierobežot tās lielākā mērā

nekā tas noteikts šajā Konvencijā." To ievērojot, Eiropas

Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka nevienam nevajadzētu ļaut

balstīties uz Konvencijas noteikumiem, lai vājinātu vai

iznīcinātu demokrātiskas sabiedrības ideālus un vērtības

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

2006. gada 16. marta sprieduma lietā "Ždanoka pret

Latviju", pieteikums Nr. 58278/00,

99. punktu).

Demokrātija, ilgtspēja un cieņa pret cilvēka tiesībām un

pamatbrīvībām ir savstarpēji saistītas un cita citu pastiprinošas

vērtības (sk.: Vīnes deklarācija un rīcības programma.

Pasaules cilvēktiesību konference, Vīne, 1993,

8. punkts). Personas tiesību un brīvību efektīva

īstenošana vislabāk ir iespējama demokrātijas apstākļos. Tomēr

personas tiesību īstenošana nedrīkst tikt vērsta pret valsts

neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principiem. Eiropas

Cilvēktiesību tiesa jau ir atzinusi, ka valstij, lai garantētu

savas demokrātiskās sistēmas stabilitāti un efektivitāti, var būt

nepieciešams veikt īpašus pašaizsardzības pasākumus (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada

16. marta sprieduma lietā "Ždanoka pret Latviju",

pieteikums Nr. 58278/00, 100. punktu).

Satversmes ievada pirmā rindkopa noteic, ka "Latvijas

valsts ir izveidota, [..] lai garantētu latviešu nācijas, tās

valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem,

nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu

labklājību". Lai to garantētu, Latvijas tautai ir jāaizsargā

sava suverenitāte, Latvijas valsts neatkarība, teritorija, tās

vienotība un demokrātiskā valsts iekārta (sk. Satversmes

ievada ceturtās rindkopas otro teikumu). E. Levits

norāda, ka, ņemot vērā Latvijas vēsturisko un arī aktuālo

politisko un ģeopolitisko kontekstu, jāatzīst: apstrīdētajā normā

ietvertais tiesību kandidēt vēlēšanās ierobežojums kalpo tam, lai

aizsargātu valsti un tās demokrātiju pašaizsargājošās

demokrātijas principa izpratnē. Arī I. Ījabs atzīst, ka

apstrīdētā norma ir pašaizsargājošās demokrātijas instruments

(sk. lietas materiālu 2. sēj. 92., 109. un

115. lp.).