23. pants

Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja

nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus

izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk.

Tomēr saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai

tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā

pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-01-01 14. punktu). Satversmes tiesas

kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi,

kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada

24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01

19. punktu).

Pēc Pieteikuma iesniedzējas domām, alternatīvs līdzeklis būtu

tas, ka ziņas par kandidātu oficiālajā izdevumā "Latvijas

Vēstnesis" tiktu publicētas līdz ar informatīvu piezīmi par

personas darbību LKP (sk. lietas materiālu 1. sēj.

6. lp.).

Turpretim Saeima norāda, ka citu, saudzējošāku, alternatīvu

līdzekļu neesot. Informatīva piezīme par personas dalību LKP vai

citās apstrīdētajā normā minētajās organizācijās neļautu sasniegt

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Lai

gan demokrātiskā sabiedrībā pastāv pieņēmums, ka vēlētājs, kuram

ir pieejama pilnīga un atklāta informācija par vēlēšanām

pieteikto kandidātu, var pats izdarīt attiecīgu izvēli, šis

pieņēmums neizslēdzot to, ka valsts ir tiesīga noteikt

ierobežojumus personas iespējām kandidēt Saeimas vēlēšanās

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 33.-34. lp.).

Tam, ka ar Pieteikuma iesniedzējas norādīto alternatīvo līdzekli

leģitīmo mērķi nevarētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē,

piekrīt arī Tieslietu ministrija un E. Levits (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 70. un 116. lp.).

Satversmes tiesa jau secinājusi, ka vēlēšanu kārtība ir cieši

saistīta ar katras valsts vēsturisko attīstību, uzbūvi, politisko

situāciju un virkni citu faktoru (sal.: Satversmes

tiesas 2015. gada 5. februāra sprieduma lietā

Nr. 2014-03-01 23. punkts). Eiropas Cilvēktiesību

tiesa ir atzinusi, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums

jāizvērtē, ievērojot valsts plašo rīcības brīvību šādu

ierobežojumu noteikšanā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

Lielās palātas 2006. gada 16. marta sprieduma lietā

"Ždanoka pret Latviju", pieteikums

Nr. 58278/00, 115. punktu). Tādēļ Satversmes

tiesai, apsverot to, vai nepastāv saudzējošāki līdzekļi leģitīmā

mērķa sasniegšanai, jāievēro, ka valstij ir plaša rīcības brīvība

savas vēlēšanu sistēmas organizēšanā.

Saeima un lietā pieaicinātās personas, pamatojot to, ka

Pieteikuma iesniedzējas norādītais līdzeklis nesasniegtu

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē,

uzsver, ka jāņem vērā Latvijas kā demokrātiskas valsts attīstības

vēsture un politiskā situācija. Pašreizējos politiskajos

apstākļos šis līdzeklis neesot uzskatāms par alternatīvu tam, ko

izraudzījies likumdevējs.

Satversmes tiesa uzskata: lai arī Latvija ir Eiropas

Savienības, NATO, Eiropas Padomes, Ekonomiskās sadarbības un

attīstības organizācijas un citu organizāciju dalībvalsts, tomēr

šis apstāklis pats par sevi vēl neizslēdz iespējamos Latvijas

valsts apdraudējumus. I. Ījabs uzsver, ka Latvijas

integrācija Eiropas Savienībā var tikt uzskatīta par svarīgu

netiešu apliecinājumu Latvijas demokrātijas stabilitātei, bet

tiešā veidā nebūt to neapliecina. Arī laiks, kas pagājis kopš

Latvijas neatkarības atjaunošanas, neesot vienīgais un

nozīmīgākais demokrātisko režīmu stabilizējošais faktors (sk.

lietas materiālu 2. sēj. 89.-91. lp.). Drošības

policija norāda, ka Latvijas valsts demokratizācijas pakāpe laika

gaitā ir paaugstinājusies, tomēr par pietiekamas stabilitātes

mērauklu nevar uzskatīt Latvijas dalību noteiktās

starptautiskajās organizācijās vai to, cik ilgi Latvija ir to

sastāvā (sk. lietas materiālu 2. sēj.

84.-85. lp.).

Analizējot politisko situāciju valstī, kā arī visā Eiropā,

Drošības policija un Satversmes aizsardzības birojs norāda uz

iespējamiem apdraudējumiem, ko Latvijas valstij, tās

demokrātiskajai iekārtai un drošībai varētu radīt apstrīdētajā

normā noteiktā ierobežojuma atcelšana (sk. lietas materiālu

2. sēj. 82.-85. lp.). Turklāt, kā jau tika norādīts

iepriekš, Latvijas sabiedrībā demokrātija vēl nebūt netiek

uzskatīta par pašsaprotamu. Apstrīdētā norma ir viens no

instrumentiem, kas šobrīd nodrošina Latvijas valsts neatkarības

un demokrātiskas tiesiskas valsts principu aizsardzību.

Valsts, sargājot savu demokrātisko iekārtu, ir tiesīga

pastāvīgi vērtēt tās apdraudējuma pakāpi un lemt par ierobežojuma

turpmāku saglabāšanu. Ja likumdevējs, izmantojot savu rīcības

brīvību, ir nolēmis, ka apstrīdētajā normā noteiktais

ierobežojums vēl joprojām ir nepieciešams, tad par saudzējošāku

līdzekli nevar atzīt regulējumu, kas ļautu attiecīgajai personai

kandidēt Saeimas vēlēšanās un pieprasītu vienīgi norādi par tās

dalību kādā no apstrīdētajā normā minētajām organizācijām.

Ievērojot iepriekšminēto, jāatzīst, ka Pieteikuma iesniedzējas

norādītais līdzeklis nenodrošinātu demokrātiskas valsts iekārtas

aizsardzību tādā pašā kvalitātē, kādā to nodrošina apstrīdētajā

normā noteiktais ierobežojums.

Tātad ar citiem līdzekļiem nav

iespējams sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.