1. pants

Pieteikumā ietverts prasījums

par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92.pantam, tomēr no

pieteikuma izriet, ka būtībā tiek apstrīdēta minētās normas

atbilstība Satversmes 92.panta pirmajam teikumam, kas noteic, ka

ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses

taisnīgā tiesā. Satversmes 92.pantā ietvertais jēdziens "savas

tiesības un likumiskās intereses" ir plašāks nekā Starptautiskajā

paktā par pilsoņu un politiskajām tiesībām garantētās tiesības

ikvienam vērsties taisnīgā tiesā, "ja tiek izskatīta jebkura

viņam uzrādītā kriminālapsūdzība", vai Konvencijā paredzētās

tiesības uz taisnīgu tiesu par "izvirzītās apsūdzības pamatotību"

(sk. Satversmes tiesas 2002.gada 5.marta spriedumu lietā

nr.2001-10-01). Gadījumos, kad personai Satversmē noteiktās

pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka

juridiskā spēka tiesību normai, Satversmes tiesa ir tā tiesu

varas institūcija, kurā persona var aizstāvēt savas tiesības un

likumīgās intereses. Šajos gadījumos Satversmes 92.pantā

noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu ietver arī tiesības iesniegt

konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā.

Lai arī Satversme tieši neparedz

gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu tiesu varētu tikt

ierobežotas, tās tomēr nav absolūtas. Satversme ir vienots

veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski (sk.

Satversmes tiesas 2002.gada 22.oktobra spriedumu lietā

nr.2002-04-03). Pieņēmums, ka Satversmes 92.pantā

paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām vispār nevar

noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar Satversmē

garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī ar citām

Satversmes normām. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir

konstatējusi, ka tiesība uz taisnīgu tiesu nav absolūta. Tā var

tikt ierobežota tiktāl, ciktāl tā netiek atņemta pēc būtības

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1975.gada 21.februāra

spriedumu lietā "Golder v. United Kingdom"). Tomēr šīs

tiesības ierobežojumiem, tāpat kā citu pamattiesību

ierobežojumiem, jābūt noteiktiem likumā vai pamatojoties uz

likumu, attaisnojamiem ar leģitīmu mērķi un samērīgiem

(proporcionāliem) ar šo mērķi. "Satversmes 92. pantā minētais

jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga

tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu,

un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs

process, kurā šī lieta tiek izskatīta. Pirmajā aspektā šis

jēdziens tulkojams sasaistē ar Satversmes 6. nodaļu, otrajā -

sasaistē ar tiesiskas valsts principu, kas izriet no Satversmes

1. panta. ... Būtiska tiesiskas valsts principa sastāvdaļa ir

tiesiskā stabilitāte. Tā, citastarp, prasa ne vien noregulētu

tiesvedības procesu, bet arī tādu tā noslēgumu, kas ir tiesiski

noturīgs" (Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta spriedums

lietā nr.2001-10-01). Tiesiskās stabilitātes nodrošināšanai

kalpo arī konkrētu procesuālo darbību veikšanai noteiktie

termiņi. Tāpat kā procesuālajām darbībām kriminālprocesā,

civilprocesā un administratīvajā procesā, arī konstitucionālās

tiesvedības procesā konstitucionālās sūdzības iesniegšanai

nepieciešams atbilstošs un noteikts laika ierobežojums.

Termiņa ierobežojuma mērķis ir

nodrošināt lietas atrisināšanu saprātīgā laika periodā un

nodrošināt otras puses paļāvību, ka konflikta risinājums vēlāk

netiks pārskatīts.

Satversmes tiesa uzskata par

pamatotiem Saeimas atbildes rakstā minētos apsvērumus termiņa

noteikšanai. Pirmkārt, jo persona ilgāk pacieš savu tiesību

aizskārumu, jo tā ir mazāk ieinteresēta savu konstitucionālo

tiesību aizsargāšanā. Otrkārt, ir jānodrošina otras puses

aizsardzība, lai izšķirtais strīds nekļūtu aktuāls pēc ilgāka

laika perioda, un jānoregulē abu pušu attiecības saprātīgā

termiņā. Treškārt, termiņa noteikšana palīdz izvairīties no

dažādām problēmām, kas saistītas ar vispārējās jurisdikcijas

tiesu spriedumu izpildi un personas tiesiskā stāvokļa atjaunošanu

tad, ja konstitucionālā tiesa atzīst personas tiesību aizskārumu.

Ceturtkārt, termiņu ir nepieciešams noteikt arī tāpēc, lai ātri

un saprātīgā laikā būtu iespējams reaģēt uz tiesību pārkāpumiem

un tiktu nodrošināta tiesiskā kārtība valstī.

Nesamērīgi gara konstitucionālās

sūdzības iesniegšanas termiņa noteikšana saistībā ar iespējamu,

citastarp, arī negodprātīgu vilcināšanos apstrīdēt tiesību normu

pagarina pušu nenoteiktību attiecībā uz to darbībām. Turklāt ne

vienmēr ir iespējams apmierinoši izlemt lietas, kas ir zaudējušas

savu aktualitāti. Termiņa ierobežojums aizsargā lietas no

novilcināšanas un no tās kaitīgajām sekām.

Līdzīgu secinājumu ir izdarījusi

Beļģijas Arbitrāžas tiesa, kurai ir piešķirtas arī

konstitucionālās tiesas funkcijas. Tiesa atzina, ka laika termiņa

noteikšana pamatota ar nepieciešamību ierobežot tādu laika

periodu, kurā likuma nākotne paliek nenoteikta, ņemot vērā

prasību pēc stabilitātes, kas publiskajās tiesībās ir it īpaši

nozīmīga starp indivīdu un valsti vai starp vairākām valsts

institūcijām (sk. Beļģijas Arbitrāžas tiesas 1998.gada

18.novembra spriedumu nr.118/98, trešā daļa, 4.punkts).

Saeimas plenārsēdē, diskutējot par

Grozījumu likumprojektu un priekšlikumu pagarināt termiņu

konstitucionālās sūdzības iesniegšanai līdz vienam gadam,

atbildīgās komisijas referents norādīja, ka priekšlikums "nav

atbalstīts, jo neveicina tiesiskās stabilitātes veidošanos

valstī. Kad konstitucionālā sūdzība tiek iesniegta pēc tam, kad

ir izmantoti visi likumā paredzētie aizsardzības līdzekļi, kad

līdz ar to ir iziets cauri visām tiesu instancēm, visām

apelācijām, kasācijām un spriedums ir stājies spēkā, tad līdz ar

to šāda viena gada pielikšana klāt sešu mēnešu vietā sūdzības

iesniegšanai nevar kalpot valstij par tiesiskās stabilitātes

garantu, jo spriedumiem, kuri ir stājušies likumīgā spēkā, ir

jāpaliek stabiliem". Saeima piekrita atbildīgās komisijas

viedoklim un noraidīja priekšlikumu pagarināt konstitucionālās

sūdzības iesniegšanas termiņu līdz vienam gadam (sk. Saeimas

2000.gada 28.septembra plenārsēdes stenogrammu).

Satversmes tiesa uzskata, ka

termiņš konstitucionālās sūdzības iesniegšanai ir noteikts ar

leģitīmu mērķi. Šāda veida ierobežojums ir atzīts arī

starptautiski kā līdzeklis, kas garantē tiesisko noteiktību un

stabilitāti valstī.