2. pants

Apstrīdētā norma paredz divus

nosacījumus, kas jāievēro, iesniedzot konstitucionālo sūdzību

Satversmes tiesā. Pirmkārt, to var iesniegt sešu mēnešu laikā.

Otrkārt, šā termiņa skaitījums sākas pēc pēdējās institūcijas

nolēmuma spēkā stāšanās.

2.1. Pamatots ir iesniedzēja

pārstāves viedoklis, ka šīs tiesības realizācijai likumdevējs ir

tiesīgs noteikt īpašu kārtību, citastarp, ierobežojot laika

posmu, kurā personai ir tiesības vērsties Satversmes tiesā ar

konstitucionālo sūdzību tai Satversmē garantēto pamattiesību

aizstāvībai.

Termiņa noteikšana

konstitucionālās sūdzības iesniegšanai izriet no pašas

konstitucionālās sūdzības būtības. Konstitucionālā sūdzība

galvenokārt kalpo kā subsidiārs (papildu) cilvēka pamattiesību

aizsardzības mehānisms pēc tam, kad ir izmantotas visas iespējas

aizstāvēt noteiktas cilvēka pamattiesības ar vispārējiem tiesību

aizsardzības līdzekļiem (sūdzība augstākai institūcijai vai

augstākai amatpersonai, sūdzība vai prasības pieteikums

vispārējās jurisdikcijas tiesai u.c.).

Tā kā konstitucionālā sūdzība ir

ārkārtējs tiesību aizsardzības līdzeklis, laika ierobežojumam

nevajadzētu būt ilgstošam, bet tam jābūt pietiekami garam, lai

tiktu sekmēta personas iespēja atrast sev juristu kā pārstāvi vai

attiecīgi rakstīt sūdzību pašai (sk. The protection of

fundamental rights by the Constitutional court, Brioni, Croatia

23-25 September 1995 // European Commission for Democracy through

law, Council of Europe, p.149). Pieteikuma iesniegšanas

termiņam jābūt tādam, lai tas, no vienas puses, palīdzētu

nodrošināt tiesisko noteiktību (stabilitāti), bet, no otras

puses, tam jābūt pietiekamam, lai varētu izlemt un apdomāt, vai

celt prasību, un, ja tā, tad izlemt, kādas konkrētas sūdzības un

argumentus izvirzīt (sk. Eiropas Cilvēktiesību komisijas

1997.gada 29.augusta lēmumu lietā "Worm v. Austria",

32.punkts).

Termiņa ierobežojums sūdzības

iesniegšanai Eiropas Cilvēktiesību tiesā ir noteikts arī

Konvencijā. Tās 35.panta pirmajā daļā (iepriekšējā redakcijā -

26.pantā) ir noteikts, ka lieta iesniedzama Eiropas Cilvēktiesību

tiesā sešu mēnešu termiņā. Komisija, piemērojot attiecīgo normu,

ir noteikusi, ka termiņš ne tikai palīdz sasniegt tiesisko

stabilitāti, bet arī nodrošina to, lai valsts iestādes un citas

iesaistītās personas ilgu laiku neatrastos neziņā (sk. Eiropas

Cilvēktiesību komisijas 1991.gada 1.jūlija lēmumu lietā "M v.

Belgium").

Komisija savu viedokli motivēja ar

to, ka sešu mēnešu termiņš ir tiesiskās stabilitātes elements un

tas aizstāv ne tikai atbildētājas valsts valdības intereses, bet

arī tiesiskās noteiktības principu, kas ir vērtība pati par sevi

(sk. Eiropas Cilvēktiesību komisijas 1984.gada 17.maija lēmumu

lietā "K v. Ireland", 6.punkts).

Tajās Eiropas valstīs, kurās

personai ir tiesības iesniegt konstitucionālo sūdzību tieši

konstitucionālajā tiesā, par pietiekamu un samērīgu termiņu tiek

atzītas 20 dienas - Spānijā, viens mēnesis - Vācijā un Horvātijā,

60 dienas - Čehijā, Ungārijā, Slovēnijā un Slovākijā (sk.

lietas materiālus, 3.sējums, 13. - 25.lpp.).

Veicot citās valstīs noteikto

konstitucionālo sūdzību iesniegšanas termiņu salīdzinājumu, ir

konstatēts, ka tie nav īsāki par 20 dienām un garāki par trim

mēnešiem [sk. Harutjunjan G., Mavčič A., Constitutional review

and its development in the modern world (a comparative

constitutional analysis), Yerevan - Ljubljana, 1999, p.298].

Pie tam jāņem vērā, ka šā darba izstrādāšanas laikā Latvijā vēl

nebija ieviesta konstitucionālā sūdzība un vēlāk Grozījumos

iestrādātais sešu mēnešu termiņš nevarēja tikt ietverts

pārskatā.

Tādējādi likumdevējs ar apstrīdēto

normu ir noteicis vismaz divas reizes garāku termiņu

konstitucionālās sūdzības iesniegšanai, nekā tas noteikts citu

valstu likumdošanas aktos.

Līdz ar to Satversmes tiesa

uzskata par nepamatotu iesniedzēja pārstāves viedokli, ka

apstrīdētajā normā noteiktais pieteikuma iesniegšanas termiņš

būtu uzskatāms par demokrātiskai valstij neatbilstošu, nesamērīgi

īsu un nepietiekamu konstitucionālās sūdzības sastādīšanai un

iesniegšanai.

2.2. Satversmes tiesa nevar

piekrist iesniedzēja pārstāves paustajam viedoklim, ka

iesniedzēja konstitucionālās sūdzības iesniegšanas sešu mēnešu

termiņš būtu jāsāk skaitīt nevis no 2001.gada 9.maija, kad stājās

spēkā pēdējās instances nolēmums, bet gan no 2001.gada 1.jūlija,

kad Satversmes tiesai tika piešķirtas tiesības izskatīt personu

konstitucionālās sūdzības.

Pārejas noteikumu 4.punkts

paredzēja, ka Grozījumi attiecībā uz konstitucionālo sūdzību,

tātad arī apstrīdētā norma, stājas spēkā nevis 2001.gada

1.janvārī, bet tikai 2001.gada 1.jūlijā. Tādējādi tikai ar

2001.gada 1.jūliju personas varēja sākt realizēt savas tiesības

vērsties Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību.Tas nozīmē,

ka persona, sākot no 2001.gada 1.jūlija, varēja griezties

Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību, ja vien pēdējās

institūcijas nolēmums nebija pieņemts agrāk kā pirms sešiem

mēnešiem.

Tāds pats princips ir nostiprināts

arī Konvencijā. Tās 35.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka lieta

iesniedzama Eiropas Cilvēktiesību tiesā termiņā, kas tiek

skaitīts no dienas, kad ticis pieņemts pēdējais lēmums minētajā

lietā.

Komisija (šobrīd arī Eiropas

Cilvēktiesību tiesa) norāda, ka tiesību normām, kas regulē

pieteikuma iesniegšanas kārtību, nav atpakaļejoša spēka.

Konvencijas dalībvalstīm, parakstot šo Konvenciju, ir tiesības

ietvert atrunu, kura paredzētu Eiropas Cilvēktiesību tiesas

jurisdikcijas atzīšanu attiecīgajā valstī nevis ar Konvencijas

parakstīšanas brīdi, bet pēc zināma laika perioda. Komisija

noteikusi, ka Konvencijā noteiktais sešu mēnešu termiņa

skaitījums sākas no pēdējās nacionālās institūcijas nolēmuma

pieņemšanas brīža, nevis no tās dienas, kad valsts ir atzinusi

personas tiesības griezties Eiropas Cilvēktiesību tiesā (sk.

Eiropas Cilvēktiesību komisijas 1982.gada 13.decembra lēmumu

lietā "X v. France", 16.punkts).

Satversmes tiesa secina, ka

apstrīdētajā normā ietvertais termiņš konstitucionālās sūdzības

iesniegšanai neliedz personai vērsties un aizstāvēt savas

tiesības un likumīgās intereses Satversmes tiesā.