3. pants

Satversmes 91.pants noteic, ka

visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.

Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

3.1. Nav pamatots iesniedzēja

pārstāves apgalvojums, ka apstrīdētā norma iesniedzēju diskriminē

salīdzinājumā ar citiem Satversmes tiesas likuma 17.pantā

noteiktajiem tiesību subjektiem, kuriem ir tiesības iesniegt

pieteikumu Satversmes tiesā, bet kuriem nav noteikts laika

ierobežojums šo tiesību realizācijai.

Vienlīdzības princips, kas izriet

no Satversmes 91.panta pirmā teikuma, liedz valsts institūcijām

izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj

un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas

atšķirīgos apstākļos, kā arī vienādos apstākļos, ja tam ir

objektīvs un saprātīgs pamats.

Satversmes tiesas likuma 17.panta

pirmajā daļā, citastarp, uzskaitīti publisko tiesību subjekti,

kas ir tiesīgi iesniegt pieteikumu, lai veiktu tiesību normas

abstraktu kontroli. Abstraktās kontroles modelis neparedz

noteiktu termiņu pieteikuma iesniegšanai. Minētie subjekti

Satversmes tiesā var vērsties, lai aizstāvētu publiskās

intereses. Turpretī konstitucionālā sūdzība ir konkrētas personas

tiesību aizsardzības līdzeklis. Tādēļ personai, atšķirībā no

publisko tiesību subjektiem, ir tiesības vērsties Satversmes

tiesā tikai sakarā ar savu pamattiesību aizskārumu.

Iesniedzējs kā fiziskā persona un

17.panta pirmajā daļā uzskaitītie publisko tiesību subjekti

neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos. Līdz ar to Satversmes tiesas likumā noteikto atšķirīgo

attieksmi jautājumā par konstitucionālās sūdzības iesniegšanas

termiņa noteikšanu nevar uzskatīt par diskriminējošu.

3.2. Lai izvērtētu apstrīdētās

normas atbilstību Satversmes 91.pantam, ir jākonstatē, vai

apstrīdētā norma rada atšķirīgu attieksmi pret pieteikuma

iesniedzēju un tiem konstitucionālo sūdzību iesniedzējiem, kuriem

apstrīdētajā normā noteiktais sešu mēnešu termiņa skaitījums

sākas pēc 2001.gada 1.jūlija.

Lai persona īstenotu tiesības

vērsties Satversmes tiesā, tai jāievēro Grozījumos paredzētā

konstitucionālās sūdzības iesniegšanas kārtība, kā arī šādi četri

nosacījumi. Pirmais - konstitucionālās sūdzības iesniedzējam

jāizmanto visi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi, ja tādi

pastāv. Otrais - pēdējās institūcijas nolēmumam jāstājas spēkā ne

agrāk kā 2001.gada 1.janvārī. Trešais - šī sūdzība ir iesniedzama

ne vēlāk kā sešu mēnešu laikā pēc pēdējās institūcijas nolēmuma

spēkā stāšanās dienas. Ceturtais - konstitucionālās sūdzības

iesniegšanas tiesība ir realizējama, sākot ar 2001.gada

1.jūliju.

Pēc Grozījumu spēkā stāšanās visām

tām personām, kurām pēdējās institūcijas nolēmums stājās spēkā

pirms 2001.gada 1.jūlija, un tām personām, kurām tas stājās spēkā

pēc iepriekšminētā datuma, ir noteikts vienāds konstitucionālās

sūdzības iesniegšanas termiņš - seši mēneši. 2001.gada 9.maijā

iesniedzējs bija izmantojis visas iespējas aizstāvēt savas

tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Tas

nozīmē, ka jau no šīs dienas viņam bija iespēja sešu mēnešu laikā

apsvērt un izvērtēt savu turpmāko rīcību šo tiesību aizstāvībai

Satversmes tiesā. Iesniedzējs, nokavējis sešu mēnešu termiņu,

zaudēja iespēju aizstāvēt savas tiesības Satversmes tiesā.

Satversmes tiesa uzskata, ka

iesniedzēja pārstāves viedoklis par to, ka iesniedzējam sešu

mēnešu termiņš būtu jāsāk skaitīt no 2001.gada 1.jūlija, radītu

nepamatotu un atšķirīgu attieksmi pret citām personām, kas

atrodas vienlīdzīgos un salīdzināmos apstākļos. Tādā gadījumā,

ievērojot pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās brīdi,

vienām personām konstitucionālā sūdzība būtu jāiesniedz likumā

noteikto sešu mēnešu laikā, bet citām, piemēram, personām, kurām

pēdējās institūcijas nolēmums stājies spēkā 2001.gada 1.janvārī,

konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņš būtu pat līdz

divām reizēm garāks. Tieši šāda attieksme būtu atzīstama par

diskriminējošu.

Savukārt apstrīdētā norma gan

iesniedzējam, gan citām personām, kuras uzskata, ka tām Satversmē

garantētās pamattiesības ir aizskartas, paredz vienādu termiņu

konstitucionālās sūdzības sagatavošanai un iesniegšanai.

Tādējādi apstrīdētā norma nerada

atšķirīgu attieksmi pret pieteikuma iesniedzēju un nav

diskriminējoša.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

Atzīt Satversmes tiesas likuma

19.2 panta ceturto daļu par atbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 91. un 92.pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš