91. pants
noteic: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi

likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez

jebkādas diskriminācijas."

16.1. Tiesībsargs lūdzis

izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam, savukārt A. Lepse prasījumā ietvēris

lūgumu izvērtēt tās atbilstību visam Satversmes

91. pantam.

Lai gan A. Lepses

konstitucionālajā sūdzībā ietverts prasījums izvērtēt apstrīdētās

normas atbilstību visam Satversmes 91. pantam, tomēr no

konstitucionālās sūdzības izriet, ka ir izvērtējama apstrīdētās

normas atbilstība tikai Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam, kas garantē visu personu vienlīdzību. Tas nozīmē, ka

šīs lietas ietvaros apstrīdētā norma jāanalizē vienlīdzības

principa, nevis diskriminācijas aizlieguma kontekstā.

16.2. Tiesiskās

vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas

normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos

(sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas

1. punktu). Vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas

tiesiskās kārtības pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt,

lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma

aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots

bez jebkādām privilēģijām. Tas garantē likuma pilnīgu iedarbību,

tā piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka

nevienam nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma

lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Tomēr šāda

tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo "vienlīdzība

pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir

attaisnojama" (Satversmes tiesas 2001. gada

26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu

daļas 4. punkts).

Līdz ar to vienlīdzības princips

pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi

pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir

objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas

2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu).

16.3. Lai izvērtētu, vai

apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam, nepieciešams noskaidrot:

pirmkārt, vai ir personas (personu

grupas), kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos;

otrkārt, vai apstrīdētā norma

paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām;

treškārt, vai šādai attieksmei ir

objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai pastāv leģitīms mērķis

un vai ir ievērots samērīguma princips.

Atšķirīgai attieksmei nav

objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja

nav proporcionālas (samērīgas) attiecības starp izraudzītajiem

līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 23. decembra sprieduma lietā

Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu).

17. Lai noskaidrotu, kuras

personas vai personu grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams atrast šīs

grupas vienojošo pazīmi (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 14.

punktu).

17.1. Gan Tiesībsargs, gan

arī konstitucionālās sūdzības iesniedzējs A. Lepse uzskata,

ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas tie Satversmes

tiesas tiesneši, kas beiguši pildīt attiecīgos pienākumus, bet

iepriekš bijuši vispārējās jurisdikcijas tiesas vai

administratīvās tiesas tiesneši, neatkarīgi no tā, vai tiesnesis

attiecīgajā tiesā ir vai nav bijis apstiprināts amatā bez

pilnvaru termiņa ierobežojuma.

17.2. Var piekrist

Tiesībsarga un A. Lepses paustajam viedoklim, ka Satversmes

tiesas likuma 7. panta ceturtās daļas kontekstā vienādos un

salīdzināmos apstākļos atrodas visi Satversmes tiesas tiesneši,

kuri beiguši pildīt attiecīgos amata pienākumus un iepriekš

bijuši vispārējās jurisdikcijas tiesu vai administratīvo tiesu

tiesneši. Atrašanās vienādos un salīdzināmos apstākļos ietekmē

vairākas šo tiesnešu tiesības, tostarp tiesības turpināt valsts

dienestu.

No tiesnešu vidus virzītos

Satversmes tiesas tiesnešus, kuriem beidzies pilnvaru termiņš,

varētu iedalīt šādās trijās grupās:

1) Satversmes tiesas tiesneši,

kuri pirms apstiprināšanas šajā amatā bijuši vispārējās

jurisdikcijas tiesu vai administratīvo tiesu tiesneši, kas

saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" 60. panta otro daļu,

61. un 62. pantu apstiprināti tiesneša amatā bez

pilnvaru termiņa ierobežojuma;

2) Satversmes tiesas tiesneši,

kuri pirms apstiprināšanas šajā amatā bijuši vispārējās

jurisdikcijas tiesu vai administratīvo tiesu tiesneši, kas

saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" 60. panta pirmo vai otro

daļu iecelti tiesneša amatā uz noteiktu termiņu;

3) Satversmes tiesas tiesneši,

kuri pirms apstiprināšanas šajā amatā bijuši Augstākās tiesas

tiesneši, kas tiesneša amatā tika ievēlēti saskaņā ar Latvijas

PSR Konstitūcijas 152. pantu pirms likuma "Par tiesu varu" spēkā

stāšanās un pēc likuma "Par tiesu varu" stāšanās spēkā turpināja

pildīt savus pienākumus.

Satversmes tiesas likums paredz,

ka visi Satversmes tiesas tiesneši savās tiesībās ir vienlīdzīgi.

Satversmes tiesas likums neparedz Satversmes tiesas tiesnešiem

sevišķas tiesības atkarībā no viņu iepriekšējās karjeras,

tostarp arī no tiesneša pilnvaru termiņa citās tiesās.

Līdz ar to visi

Satversmes tiesas tiesneši, kuru pilnvaru termiņš ir beidzies un

kuri iepriekš bijuši vispārējās jurisdikcijas tiesu vai

administratīvo tiesu tiesneši, atrodas vienādos un salīdzināmos

apstākļos.

18. Lietā nepastāv strīds

par to Satversmes tiesas tiesnešu tiesībām atgriezties

iepriekšējā tiesneša amatā vispārējās jurisdikcijas tiesā vai

administratīvajā tiesā, kuri bijuši apstiprināti šajā amatā bez

pilnvaru termiņa ierobežojuma. Šīs tiesības garantē apstrīdētā

norma.

19. Par otro

salīdzināmo grupu šajā lietā uzskatāmi tie Satversmes tiesas

tiesneši, kuri pirms apstiprināšanas šajā amatā bijuši iecelti

citā tiesneša amatā uz trim gadiem vai atkārtoti - uz laiku līdz

diviem gadiem.

Saskaņā ar likuma "Par tiesu varu"

60. panta pirmo daļu rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi pēc

tieslietu ministra priekšlikuma ieceļ amatā Saeima uz trim

gadiem. Savukārt minētā panta otrā daļa paredz, ka pēc trim amatā

nostrādātiem gadiem rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi Saeima pēc

tieslietu ministra priekšlikuma, pamatojoties uz tiesnešu

kvalifikācijas kolēģijas atzinumu, apstiprina amatā bez pilnvaru

termiņa ierobežojuma vai ieceļ amatā atkārtoti uz laiku līdz

diviem gadiem. Pēc atkārtotā pilnvaru termiņa izbeigšanās rajona

(pilsētas) tiesas tiesnesi Saeima pēc tieslietu ministra

priekšlikuma apstiprina amatā bez pilnvaru termiņa

ierobežojuma.

Satversmes

tiesas likums neliedz šādus tiesnešus izvirzīt un apstiprināt par

Satversmes tiesas tiesnešiem, ja viņi atbilst Satversmes tiesas

tiesnesim noteiktajām prasībām.

20. Trešo salīdzināmo

grupu veido tiesneši, kuri 1990. gadā saskaņā ar

Latvijas PSR Konstitūcijas 152. pantu tika ievēlēti Augstākās

tiesas tiesneša amatā uz desmit gadiem. 2000. gadā daļa šo

tiesnešu vairs neturpināja darbu tiesu sistēmā, bet citi saskaņā

ar likumu "Par tiesu varu" un pēc Augstākās tiesas priekšsēdētāja

priekšlikuma tika apstiprināti amatā bez pilnvaru termiņa

ierobežojuma.

Tiesneši tika apstiprināti amatā

bez pilnvaru termiņa ierobežojuma saskaņā ar Latvijas Republikas

Augstākās padomes 1992. gada 15. decembra lēmuma "Par

Latvijas Republikas likuma "Par tiesu varu" spēkā stāšanās

kārtību" 5. punktu, kas paredzēja, ka tiesnešiem, kuriem pēc

likuma "Par tiesu varu" stāšanās spēkā nav beidzies pilnvaru

termiņš, pilnvaras tiek saglabātas līdz termiņa beigām.

Konstitucionālās sūdzības

iesniedzējs A. Lepse izskatāmās lietas ietvaros ir vienīgais šīs

personu grupas pārstāvis.

21. Likumdevējs

apstrīdētajā normā paredzējis īpašas tiesības personām, kuras

saskaņā ar likumu "Par tiesu varu" bijušas apstiprinātas par

tiesnešiem bez pilnvaru termiņa ierobežojuma. Šīm personām ir

tiesības atgriezties iepriekšējā tiesneša amatā, ja tās nav

sasniegušas tiesneša amata pildīšanai noteikto maksimālo

vecumu.

Apstrīdētā norma šādas tiesības

nepiešķir tiesnešiem, kuri bijuši iecelti vai ievēlēti tiesnešu

amatos uz noteiktu pilnvaru termiņu.

Līdz ar to

apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret Satversmes

tiesas tiesnešiem attiecībā uz viņu tiesībām atgriezties tiesneša

amatā, kura pildīšanas laikā viņi tika apstiprināti par

Satversmes tiesas tiesnešiem.

22. Lai noteiktu, vai šādai

atšķirīgai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

jākonstatē, vai tai ir leģitīms mērķis.

22.1. Leģitīmie mērķi, kuri

var attaisnot atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, kas

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir noteikti

Satversmes 116. pantā (sk.: Levits E. Par tiesiskās

vienlīdzības principu // Latvijas Vēstnesis, 2003. gada

8. maijs, Nr. 68).

Pienākums uzrādīt un pamatot

atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā

visupirms gulstas uz institūciju, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

konkrētajā gadījumā − uz Saeimu. Saeima atbildes rakstā nav

norādījusi leģitīmo mērķi, kas attaisnotu ar apstrīdēto normu

pieļauto atšķirīgo attieksmi pret Satversmes tiesas tiesnešiem

attiecībā uz viņu tiesībām pēc attiecīgo pilnvaru termiņa beigām

turpināt tiesneša darbu vispārējās jurisdikcijas tiesās vai

administratīvajās tiesās.

Tiesībsargs un konstitucionālās

sūdzības iesniedzējs A. Lepse uzskata, ka šai atšķirīgajai

attieksmei nav leģitīma mērķa.

22.2. Apstāklis, ka Saeima

nav norādījusi atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi, tomēr

neatbrīvo Satversmes tiesu no pienākuma to noskaidrot.

Lietas materiāli neliecina, ka

atšķirīga attieksme varētu būt noteikta ar mērķi aizsargāt

demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību vai

tikumību.

22.3. Leģitīmais mērķis,

kura dēļ ir nepieciešams noteikt zināmas prasības personām, kas

pretendē uz tiesnešu amatiem, un kārtību, kādā personas tiek

ieceltas vai apstiprinātas tiesnešu amatos, ir citu cilvēku

tiesības uz taisnīgu tiesu, ko paredz Satversmes 92. panta

pirmais teikums.

Tiesības uz taisnīgu tiesu ir

vienas no vissvarīgākajām personas tiesībām (sk. Satversmes

tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2003-08-01 secinājumu daļas 1. punktu).

Analizējot Satversmes 92. panta pirmo teikumu, Satversmes

tiesa ir atzinusi, ka tajā minētais jēdziens "taisnīga tiesa"

ietver divus aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga

tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa"

kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā šī lieta

tiek izskatīta.

Satversmes 92. pants paredz

gan pienākumu izveidot attiecīgu tiesu institūciju sistēmu, gan

arī pienākumu pieņemt attiecīgas procesuālās normas (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu). Valsts

izveidotajai tiesu institūciju sistēmai ir jābūt neatkarīgai,

objektīvai un kompetentai. Šīs prasības attiecas kā uz tiesu

sistēmu kopumā, tā arī uz katru atsevišķo personu, kura vēlas

kļūt par tiesu varas amatpersonu.

Satversmes 92. panta pirmajā

teikumā noteiktās personas tiesības uz kompetentu tiesu citastarp

ietver prasību pēc profesionālas tiesas. Tiesnešiem ir jābūt

profesionāli spējīgiem veikt savus pienākumus, proti, tiesnesim

ir jābūt nepieciešamajām juridiskajām zināšanām un jurista darba

pieredzei (sk.: Levits E. Rakstu krājums administratīvajiem

tiesnešiem. Rīga: Publisko tiesību institūts, 2003, 157. -

158. lpp.).

Līdz ar to

apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis.

23. Lai atšķirīgā attieksme

būtu attaisnojama, tās leģitīmajam mērķim ir jāatbilst samērīguma

principam.

Samērīgums tiesiskās vienlīdzības

principa kontekstā nozīmē, ka labumam, ko sabiedrība iegūst ar

atšķirīgo attieksmi pret salīdzināmajām situācijām, ir jābūt

lielākam nekā zaudējumam, ko cieš tās personas, kuras atrodas

nelabvēlīgākajā no abām situācijām (sk.: Levits E. Par

tiesiskās vienlīdzības principu // Latvijas Vēstnesis,

2003. gada 8. maijs, Nr. 68).

Lai konstatētu, vai samērīguma

princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai nav

saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai un vai likumdevēja

rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek

atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā

neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-12-02 secinājumu daļas 3.1. punktu).

24. Likumdevējs uzskatījis,

ka tā nosprausto leģitīmo mērķi - nodrošināt citu cilvēku

tiesības uz kompetentu tiesu - apstrīdētā norma sasniedz,

paredzot atšķirīgu attieksmi pret Satversmes tiesas tiesnešiem,

kuriem pirms apstiprināšanas šajā amatā bija noteikts atšķirīgs

tiesneša pilnvaru termiņš.

Ja Satversmes tiesas tiesnesis

pirms apstiprināšanas šajā amatā strādājis par citas tiesas

tiesnesi bez pilnvaru termiņa ierobežojuma, viņam ir tiesības

atgriezties iepriekšējā tiesneša amatā. Savukārt, ja tiesnesis

iepriekšējā tiesneša amatā bijis iecelts vai ievēlēts uz noteiktu

termiņu, viņam šādas tiesības likumdevējs nav piešķīris.

To, vai šāda likumdevēja rīcība ir

piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai, var vērtēt no dažādiem

aspektiem.

24.1. Satversmes tiesa ir

nozīmīga valsts varas konstitucionāla institūcija, kas var atzīt

par spēkā neesošu arī likumdevēja pieņemtu tiesību normu. Tāpēc

ir būtiski, lai par Satversmes tiesas tiesnešiem tiktu

apstiprinātas personas ar iespējami augstāku profesionālo

kvalifikāciju (sk. lietas materiālu 2. -

3. lpp.).

Var piekrist Tiesībsargam, ka ir

svarīgi, lai ikviens vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesnesis

būtu ieinteresēts kļūt par Satversmes tiesas tiesnesi, un

tādējādi nodrošināt to, ka par Satversmes tiesas tiesnesi tiek

apstiprināts iespējami labākais kandidāts.

Par Satversmes tiesas tiesnesi

persona var būt ne ilgāk kā desmit gadus pēc kārtas. Tāpēc tas,

vai persona piekritīs kļūt par Satversmes tiesas tiesneša

kandidātu, noteikti būs atkarīgs arī no tā, kādas garantijas šai

personai būs pēc Satversmes tiesas tiesneša pilnvaru izbeigšanās.

Persona, kas izvēlējusies kļūt par tiesnesi, parasti rēķinās ar

stabilitāti un prognozējamu karjeras attīstību, ko piedāvā šis

amats. Tātad tiesības pēc Satversmes tiesas tiesneša pilnvaru

termiņa beigām atgriezties iepriekšējā tiesneša amatā ir būtiska

garantija tam, lai vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesnesis

piekristu kandidēt uz Satversmes tiesas tiesneša amatu.

Tāpēc būtu nepieciešams garantēt

tiesības atgriezties iepriekšējā tiesneša amatā visiem vispārējās

jurisdikcijas tiesas tiesnešiem, kas tiek apstiprināti par

Satversmes tiesas tiesnesi.

24.2. Nav pamata uzskatīt,

ka Satversmes tiesas tiesnesis pēc pilnvaru termiņa beigām ir

zaudējis savu profesionālo kvalifikāciju un ka viņam nevar

piešķirt tiesības turpināt valsts dienestu tiesneša amatā,

nenosakot īpašu kārtību, kādā iespējams atgriezties iepriekšējā

tiesneša amatā.

Desmit gadus ilgā pilnvaru termiņa

laikā Satversmes tiesā, kura arī ir uzskatāma par tiesu varas

institūciju, kas spriež tiesu, (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 20. decembra sprieduma lietā

Nr. 2006-12-01 9.2. punktu) tiesneši turpina pildīt

savus pienākumus un neapšaubāmi paaugstina savu profesionālo

kvalifikāciju.

Ievērojot tiesas spriešanas

uzdevumu - atrast patiesu un taisnīgu lietas risinājumu -,

tiesnesis izskatāmās lietas ietvaros novērtē konkrētos apstākļus.

Tulkojot un piemērojot likumu, viņš drīkst vadīties tikai no

likuma un savas pārliecības, kas ir atkarīga no tiesneša

profesionālajām zināšanām un prasmēm, tiesību un sabiedrisko

procesu izpratnes, kultūras, redzesloka, pilsoniskās stājas un

citiem faktoriem (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

4. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-06-01 secinājumu

daļas 2.4. punktu).

Tātad tiesneša kvalifikācija ir

svarīga pienācīgas tiesas spriešanas garantija. Piemēram,

Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa ir secinājusi, ka

tiesnešu amatos vajadzētu iecelt vai apstiprināt tikai tādas

personas, kurām ir augsta juridiskā kvalifikācija un liela dzīves

pieredze. Tiesneša reputācija nedrīkst būt apšaubāma, un viņam ir

jājūtas atbildīgam par to, kā viņš pats pilda valsts konstitūcijā

noteiktos pienākumus, spriežot tiesu (sk. Lietuvas Republikas

Konstitucionālās tiesas 1999. gada 21. decembra

spriedumu lietā Nr. 16/98).

Šādi paši nosacījumi sekmētu arī

Latvijas tiesu sistēmas kvalitatīvu izaugsmi un efektīvi

nodrošinātu personas tiesības uz kompetentu tiesu.

25. Vērtējot apstrīdētās

normas samērīgumu, nepieciešams aplūkot arī konstitucionālās

sūdzības iesniedzēja situāciju.

25.1. 1996. gada

14. novembrī Saeima A. Lepsi apstiprināja par

Satversmes tiesas tiesnesi, bet 1997. gada 23. janvārī pēc

Augstākās tiesas priekšsēdētāja priekšlikuma pieņēma lēmumu par

A. Lepses atbrīvošanu no Augstākās tiesas tiesneša amata.

Saeimas 1997. gada 23. janvāra lēmums tika pamatots ar

likuma "Par tiesu varu" 82. panta 2. punktu.

Satversmes tiesa nepiekrīt Saeimas

viedoklim, ka likuma "Par tiesu varu" 82. panta

2. punkts ir piemērojams arī tādam tiesnesim, kas turpina

strādāt citā tiesneša amatā (sk. lietas materiālu

112. lpp.).

Likuma "Par tiesu varu"

82. panta četros punktos minēti gadījumi, kad tiesnesis ir

jāatbrīvo no tiesneša amata, proti:

1) pēc paša vēlēšanās;

2) sakarā ar ievēlēšanu vai

iecelšanu citā amatā;

3) veselības stāvokļa dēļ, ja tas

neļauj turpināt tiesneša darbu;

4) sakarā ar likumā noteiktā amata

pildīšanas maksimālā vecuma saniegšanu.

No likuma "Par tiesu varu"

82. panta 1., 2. un 4. punkta nepārprotami izriet, ka tie

paredzēti piemērošanai gadījumos, kad tiesnesis pēc atbrīvošanas

no amata vairs neturpina darbu tiesu sistēmā. Interpretējot

likuma "Par tiesu varu" 82. panta 2. punktu kopsakarā ar 1., 3.

un 4. punktu, var secināt, ka 2. punkts ir piemērojams tikai

gadījumos, kad tiesnesis ievēlēts vai iecelts amatā ārpus tiesu

sistēmas.

Saskaņā ar likuma "Par tiesu varu"

1. panta trešo daļu Satversmes tiesa ir tiesu varai

piederīga institūcija. Tāpēc A. Lepses apstiprināšana

Satversmes tiesas tiesneša amatā nevarēja tikt uzskatīta par

ievēlēšanu vai iecelšanu citā amatā likuma "Par tiesu varu"

82. panta 2. punkta izpratnē. Likums neprasīja, lai

Saeima pieņem lēmumu par A. Lepses atbrīvošanu no Augstākās

tiesas tiesneša amata.

25.2. No Saeimas Juridiskās

komisijas 1997. gada 14. janvāra sēdes protokola izriet, ka par

A. Lepsi pieņemtā lēmuma patiesais mērķis bija atbrīvot

konkrētu tiesneša amata vietu, kura bija jāaizpilda, lai

nodrošinātu Augstākās tiesas darba nepārtrauktību. Lēmums

noregulēja tikai A. Lepses darba attiecības ar Augstāko tiesu. Kā

Juridiskās komisijas sēdē uzsvēra Augstākās tiesas

priekšsēdētājs: "A. Lepses vietā jāpieņem cits tiesnesis,

lai varētu normāli strādāt. Nevar 10 gadus gaidīt A. Lepses

atgriešanos." Juridiskās komisijas loceklis Ilmārs Bišers

sēdē norādīja, ka A. Lepsem "atbrīvojot no amata, tomēr

saglabājas visas likumā paredzētās garantijas" (sk. lietas

materiālu 67. lpp.).

Ar Saeimas 1997. gada 23. janvāra

lēmumu A. Lepse zaudēja tikai konkrēto tiesneša amatu

Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā. Viņš joprojām palika

tiesnesis, jo pildīja Satversmes tiesas tiesneša pienākumus.

Saskaņā ar Satversmes 6. nodaļu un likuma "Par tiesu varu" 1.

panta trešo daļu Satversmes tiesa ir neatkarīga tiesu varas

institūcija. Satversmes tiesas tiesneši, kuri iepriekš bijuši

citu tiesu tiesneši, saglabā tiesneša statusu arī pildot

Satversmes tiesas tiesneša pienākumus.

25.3. Apstiprinot A. Lepsi

par Satversmes tiesas tiesnesi, Saeima izteica ne tikai uzticību

viņam kā augsti kvalificētam tiesnesim, bet arī noteiktu

piekrišanu viņa turpmākajai darbībai tiesneša amatā. A. Lepsem

bija jāsaglabā tiesneša statuss arī tāpēc, ka viņš pēc Saeimas

lēmuma par atbrīvošanu no Augstākās tiesas tiesneša amata

turpināja pildīt Satversmes tiesas tiesneša pienākumus, nenododot

atkārtotu tiesneša zvērestu. Arī fakts, ka 2000. gadā

A. Lepses virzīšana apstiprināšanai tiesneša amatā bez

pilnvaru termiņa ierobežojuma netika uzskatīta par nepieciešamu,

liecina par to, ka viņš saglabāja tiesneša statusu, atrodoties

Satversmes tiesas tiesneša amatā.

25.4. Satversmes tiesa

piekrīt Saeimas norādītajam, ka likumā "Par tiesu varu" nav

paredzēta tiesneša pilnvaru apturēšana. Tomēr A. Lepses gadījumā

tiesiskā situācija ir īpaša.

Saeimas 1997. gada 23. janvāra

lēmums būtībā tikai pārtrauca A. Lepses pilnvaras Augstākās

tiesas tiesneša amatā, bet neatņēma viņam tiesneša statusu.

Minētā Saeimas lēmuma pieņemšanas laikā no A. Lepses kā Augstākās

tiesas tiesneša pilnvaru termiņa sākuma bija pagājuši sešarpus

gadi. Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1992. gada

15. decembra lēmuma "Par Latvijas Republikas likuma "Par

tiesu varu" spēkā stāšanās kārtību" 5. punkts noteic, ka

tiesnešiem, kuriem pēc likuma "Par tiesu varu" stāšanās spēkā nav

beidzies pilnvaru termiņš, pilnvaras tiek saglabātas līdz termiņa

beigām. Tāpēc A. Lepses pilnvaras Augstākās tiesas tiesneša amatā

turpinās līdz desmit gadu termiņa beigām.

25.5. Satversmes tiesa

piekrīt Tieslietu ministrijas viedoklim, ka apstrīdētās normas

mērķis un jēga ir pēc Satversmes tiesas tiesneša pilnvaru termiņa

beigām nodrošināt augsti profesionāli kvalificētu tiesnešu

atgriešanos iepriekšējā tiesneša amatā.

A. Lepses augsto profesionālo

kvalifikāciju apliecina vairāk nekā 25 gadus ilgā un sekmīgā

tiesneša karjera. A. Lepse ir bijis Rīgas pilsētas Ziemeļu

rajona tiesas tiesnesis, Saldus rajona tiesas priekšsēdētājs,

Augstākās tiesas tiesnesis un Augstākās tiesas Krimināllietu

tiesu palātas priekšsēdētājs, kā arī Satversmes tiesas tiesnesis.

Savulaik A. Lepse ir bijis Latvijas Tiesnešu biedrības

prezidents.

Turklāt A. Lepsem ir

piešķirta tiesneša 1. kvalifikācijas klase. Saskaņā ar

likuma "Par tiesu varu" 98. pantu tā ir augstākā

kvalifikācijas klase, kas tiesnesim var tikt piešķirta. Saskaņā

ar likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu 5. punktu

A. Lepsem šī kvalifikācijas klase ir saglabāta.

25.6. Apstrīdētā norma

expressis verbis nepiešķir A. Lepsem tiesības

atgriezties Augstākās tiesas tiesneša amatā.

Neraugoties uz tiesneša amatā

uzkrāto pieredzi un plašajām zināšanām, A. Lepsem tomēr ir

atteikta iespēja atgriezties Augstākās tiesas tiesneša amatā, lai

gan, kā var secināt no konstitucionālās sūdzības, viņš labprāt

turpinātu tiesneša darbu (sk. Augstākās tiesas atbildes

uz A. Lepses iesniegumiem, lietas materiālu 97. -

98. lpp.).

Apstrīdētā norma ir formāls

kritērijs, saskaņā ar kuru atsevišķiem Satversmes tiesas

tiesnešiem pēc pilnvaru termiņa beigām ir garantēta iespēja

atgriezties iepriekšējā tiesneša amatā. Šajā procesā netiek

vērtēta ne tiesneša kompetence, nedz arī viņa spēja pildīt

tiesneša amatu, lai gan attiecīga izvērtēšana varētu liecināt par

centieniem nodrošināt personu tiesības uz kompetentu tiesu.

Līdz ar to

izraudzītie līdzekļi nav piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

Tā kā

apstrīdētā norma neatbilst vienam no samērīguma kritērijiem, tā

nav samērīga un neatbilst Satversmes 91. pantam.

26. Satversmes