13. pants

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

13.1. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā

norma neatbilst Satversmes 105. pantam. Satversmes 105. pants

paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts

tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu.

Savukārt tā paša panta ceturtais teikums paredz, ka valsts

īpašumu piespiedu kārtā drīkst atsavināt tikai sabiedrības

vajadzībām, tas pieļaujams izņēmuma gadījumā uz atsevišķa likuma

pamata, kā arī tad, ja īpašums tiek atsavināts pret taisnīgu

atlīdzību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 12.

februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03 11. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka gadījumos, kad tiek apstrīdēta

tiesību normas atbilstība visam Satversmes 105. pantam, jānosaka,

atbilstība tieši kuram no šā panta teikumiem ir izvērtējama

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15.1. punktu).

Izskatāmās lietas prasījums ietilpst Satversmes 105. panta

pirmo triju teikumu tvērumā, un izskatāmajā lietā netiek skarta

īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām. Tādēļ

lietas ietvaros apstrīdētā norma nav vērtējama Satversmes 105.

panta ceturtā teikuma kontekstā.

Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

13.2. Satversmes 105. pants paredz visaptverošu

mantiska rakstura tiesību garantiju. Satversmes tiesa ir

atzinusi, ka ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas

mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot

par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, kā arī

dažādas ekonomiskās intereses (sk. Satversmes tiesas 2011.

gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17.1. punktu un

2012. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-19-01 9.1.

punktu).

Apdrošināšana ir pasākumu kopums, kas aptver mantiskās

rezerves fonda izveidošanu un šā fonda līdzekļu izmantošanu, lai,

izmaksājot apdrošināšanas atlīdzību, segtu zaudējumus vai

atlīdzinātu kaitējumu, kas apdrošinātajai personai vai tās

norādītai personai radušies apdrošināšanas gadījuma rezultātā

(sk.: Torgāns K. Saistību tiesības. Mācību grāmata. Rīga:

Tiesu namu aģentūra, 2014, 442.-443. lpp.). Satversmes tiesa,

vērtējot OCTA likuma normu satversmību, ir atzinusi, ka OCTA ir

īpašs apdrošināšanas veids, kas kalpo ceļu satiksmes negadījumos

cietušo sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku mantisko interešu

aizsardzībai (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. februāra

sprieduma lietā Nr. 2003-21-0306 7. punktu). Atbilstoši

apdrošināšanas būtībai personas, noslēdzot apdrošināšanas līgumu,

var paļauties, ka, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, to

īpašums un ekonomiskās intereses tiks aizsargātas.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma paredz

apdrošinātāja tiesības celt regresa prasību pret

transportlīdzekļa vadītāju tikai uz tā pamata, ka nav iesniegts

saskaņotais paziņojums. Pamatojoties uz apstrīdēto normu, ceļu

satiksmes negadījumā iesaistītajai personai, kura nav iesniegusi

aizpildītu saskaņoto paziņojumu, tiek uzlikts pienākums

atlīdzināt apdrošinātājam visus zaudējumus, kurus tas cieš sakarā

ar apdrošināšanas atlīdzības izmaksām. Tādējādi tiekot nepamatoti

ierobežotas Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 105. pantā

noteiktās pamattiesības (sk. lietas materiālu 2. lp.).

Savukārt pieaicinātā persona Finanšu ministrija norāda: tas

vien, ka ir noslēgts OCTA līgums un apdrošinātājs apņēmies OCTA

likumā noteiktajā kārtībā segt zaudējumus, kas ceļu satiksmes

negadījumā nodarīti trešajai personai, neatbrīvo sauszemes

transportlīdzekļa īpašnieku vai tiesīgo lietotāju no pienākuma

pildīt saistības, kas izriet no apdrošināšanas līguma un OCTA

likuma (sk. lietas materiālu 107. lp.). Arī

pieaicinātā persona Finanšu un kapitāla tirgus komisija uzsver:

ja transportlīdzekļa vadītājs vai tiesīgais lietotājs nepilda

OCTA likumā noteiktos pienākumus un apdrošinātājs atlīdzinājis

zaudējumus cietušajai personai, tad apdrošinātājs būtu tiesīgs

vērst regresa prasību pret personu, kas ir atbildīga par

zaudējumiem (sk. lietas materiālu 105. lp.).

Kā secinājusi Satversmes tiesa, tiesību normu nevar izprast

ārpus tās piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā tā

funkcionē (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 28.

novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 20.2.2. punktu).

Turklāt Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Augstākajai tiesai ir

būtiska loma tiesību normu interpretēšanā un piemērošanā (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2011-21-01 12. punktu).

Izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzēja pēc ceļu satiksmes

negadījuma neiesniedza apdrošinātājam savu saskaņotā paziņojuma

eksemplāru, tāpēc apdrošinātājs vērsās ar regresa prasību tiesā.

Pamatojoties uz apstrīdēto normu, tiesa apdrošinātāja prasību

apmierināja un no Pieteikuma iesniedzējas piedzina atlīdzinājumu

par zaudējumiem, kas radušies ceļu satiksmes negadījuma

rezultātā.

No tiesu prakses izriet tas, ka apdrošinātāja celtā regresa

prasība ir pamatota un apmierināma, ja ceļu satiksmes negadījumā

iesaistītā transportlīdzekļa vadītājs nav iesniedzis aizpildītu

saskaņoto paziņojumu (sk., piemēram, Latgales apgabaltiesas

2017. gada 30. janvāra spriedumu lietā Nr. C26133815 un Rīgas

pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2017. gada 12. janvāra spriedumu

lietā Nr. C28326116). Arī Augstākā tiesa norādījusi, ka ceļu

satiksmes negadījumā iesaistītā transportlīdzekļa vadītājam ir

pienākums pašam nekavējoties ziņot apdrošinātājam par

apdrošināšanas gadījuma iestāšanos. Šā pienākuma neizpilde ir

pietiekams iemesls atzīt, ka regresa prasības celšana tiesā ir

pamatota (sk., piemēram, Augstākās tiesas 2012. gada 23.

oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-1746/12 un Augstākās tiesas

Civillietu departamenta 2016. gada 31. augusta spriedumu lietā

Nr. SKC-299/16).

Satversmes tiesa secina: apstrīdētā norma noteic, ka

transportlīdzekļa vadītājam, kas ceļu satiksmes negadījumā

nodarījis zaudējumus trešajai personai un nav iesniedzis

aizpildītu saskaņoto paziņojumu OCTA likumā noteiktajā kārtībā,

rodas tiesiskās sekas, proti, pienākums atlīdzināt apdrošinātājam

apdrošināšanas gadījuma rezultātā radušos zaudējumus uz regresa

prasības pamata. Apstrīdētajā normā ietvertais nosacījums

"šajā likumā noteiktajā kārtībā" ir interpretējams

sistēmiski, citstarp arī kopsakarā ar OCTA likuma 36. panta otrās

daļas 2. punktu, kas nosaka pienākumu iesniegt apdrošinātājam

aizpildītu saskaņoto paziņojumu 10 dienu laikā no ceļu satiksmes

negadījuma dienas. Līdz ar to apstrīdētās normas teksts noteic,

ka gadījumā, kad apdrošinātājs ir cēlis tiesā regresa prasību,

ceļu satiksmes negadījumā iesaistītā transportlīdzekļa vadītājam,

kurš nav iesniedzis aizpildītu saskaņoto paziņojumu, ir pienākums

atlīdzināt apdrošināšanas gadījuma rezultātā radušos zaudējumus,

un tādējādi ierobežo šīs personas tiesības uz īpašumu. Šo

secinājumu apliecina arī vienveidīgā apstrīdētās normas

piemērošanas prakse.

Tādējādi apstrīdētā norma ierobežo

Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 105. panta pirmajos trijos

teikumos noteiktās pamattiesības.