15. pants

Lai izvērtētu to, vai Pieteikuma iesniedzējas

tiesību uz īpašumu ierobežojums ir noteikts ar likumu, Satversmes

tiesai jāpārbauda:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 14.

punktu).

Apstrīdētā norma ir pieņemta ar 2007. gada 27. septembra

likumu "Grozījumi Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku

civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likumā".

Likuma projekts tika izskatīts trijos lasījumos. Likums tika

pieņemts un 2007. gada 18. oktobrī izsludināts laikrakstā

"Latvijas Vēstnesis" Satversmē un Saeimas kārtības

rullī noteiktajā kārtībā.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normai, kas ierobežo

personas pamattiesības, jābūt gan pienācīgi saprotamai, gan

paredzamai. Proti, normai jābūt formulētai pietiekami precīzi un

skaidri. Normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personām skaidri

paredzēt precīzu noteikuma piemērošanas jomu un nozīmi (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā

Nr. 2010-60-01 15.2. punktu). No apstrīdētās normas un OCTA

likuma regulējuma kopumā transportlīdzekļa īpašnieks un tiesīgais

lietotājs varēja izsecināt un paredzēt tiesiskās sekas gadījumā,

ja viņš nebūs izpildījis tam likumā noteikto pienākumu, proti,

nebūs iesniedzis aizpildītu saskaņotā paziņojuma eksemplāru. Pret

šādu ceļu satiksmes negadījumā iesaistīto personu apdrošinātājs

var vērst regresa prasību. Apstrīdētajā normā ietvertā

pamattiesību ierobežojuma formulējums ir pietiekami skaidrs.

Persona var izprast no apstrīdētās normas izrietošā ierobežojuma

saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas.

Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis un

arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma

pieņemta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, ir izsludināta un

publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir

formulēta pietiekami skaidri.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.